miniBB: The Bulletin BirdPanzerkampf Forums
 - Sākums - Balsojumi - Reģistrēties - Atbildēt - Meklēt - Statistika - Noteikumi -
Panzerkampf Forums / Mūsdienu kari un bruņotie konflikti / Kari un militārie konflikti Latīņamerikā
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 . 10 .
Autors Ziņa
Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Sep 2024 19:29:39
Atbildēt 


Te kamrādes un kamrādi ieminējās par latīņamerikāņu "apmetņa un zobena" seriālu. Tad lūk, man ir tāds, pavisam īsts, no "dunča un apmetņa" sērijas un indiāniete Lusinda tur arī ir

Paragvajas sāgas XIII sērija, pirmā daļa.


Kamēr Umaitas cietokšņa garnizons, badā mirdams izmisīgi aizstāvējās, jaunajā Lopesa mītnē Sanfernando 10. jūlijā sāka risināties interesanti notikumi. Pats maršals nāca klajā ar paziņojumu, ka atklājis sazvērestību, par kuru viņam pavēstīja kalpone – indiāniete, kura bija noklausījusies sazvērnieku sarunas. Sazvērestībā, pēc Lopesa vārdiem, bija iesaistīti valsts kanclers (premjerministrs) Hosē Bergosa, finanšu ministrs Saturnio Bedoija, ģenerāļi Vinsento Barriosa (šeit ne raizi vien pieminēts) un Hosē Burgess, kā arī prezidenta brālis Benino Lopess, kuram vēlāk pievienosies arī Juliāna Martinesa, prezidenta māsa.
Sava loma sazvērestībā, kā starpniekam starp sazvērniekiem un brazīļiem, tika atvēlēta ASV sūtnim Paragvajā Čārlzam Vošbornam, kas mazticams, jo Vošborns visu kara laiku atradās faktiskā mājas arestā Asunsjonā un nekādi nevarēja sazināties ar sazvērniekiem un, vēl jo vairāk, ar brazīliešiem. Viņam vienkārši bija aizliegts atstāt amerikāņu misijas teritoriju un visu karu viņš tur arī nosēdēja. Arī pēc izmeklēšanas pabeigšanas pret Vošbornu Lopesa asiņainie prokurori nekādas pretenzijas neizvirzīja, nomainot to ar Portugāles konsulu, kuru arestēja, pārkāpjot diplomātiskās normas un vēlāk nošāva.
Pēc Lopesa vārdiem, sazvērnieki bija stājušies sakaros ar Kašiasu un apsolījuši nogalināt Fransisko Lopesu, viņa vietā par prezidentu ieceļot Benino Lopesu, kurš arī pasludinātu Paragvajas kapitulāciju. Vēsturnieki vēl tagad strīdas, vai sazvērestība bija vai to Lopess izzīda no pirksta, bet es domāju, ka tomēr bija – visa kara gaita rādīja, ka karš ir zaudēts un vienīgi Fransisko Lopesa spīts un autoritāte lika turpināt pretošanos.
Sazvērestības izmeklēšana tik uzticēta interesantam personāžam, Fidelam Maizam, par kuru jāpastāsta mazliet sīkāk. Fidels bija garīdznieks, savlaik, vēl Karlosa Lopesa valdīšanas laikā tika uzskatīts par Paragvajas teoloģijas jauno spīdekli, kuru protežēja viņa tēvocis, Asunsjonas katedrāles dekāns un Lopesa vecākā biktstēvs. Kad tēvocis smagi saslima, prezidenta biktstēva lomu sāka izpildīt Fidels, bet pēc tēvoča nāves 1858. gadā, ar Karlosa Lopesa gādību ieņēma arī katedrāles dekāna amatu un kūrēja pie katedrāles atvērto garīgo semināru, neskatoties uz Paragvajas arhibīskapa Palasio iebildumiem. Paragvajā, kurā formāli darbojās pāvesta interdikts un baznīca formāli bija izslēgta no katoliskās kopienas, baznīca faktiski bija valsts institūcija un visi tās kalpotāji – valsts ierēdņi, tāpēc prezidents varēja neņemt vērā arhibīskapa iebildumus.
Pēc Karlosa Antonio Lopesa nāves Fidels Maizs vadīja viņa apbedīšanas ceremoniju, bet pēc Fransisko Lopesa nākšanas pie varas viņš savā brīvdomātāja manierē, kuru tā cienīja Karloss Lopess, vienā no saviem sprediķiem izteicās, ka paragvajieši ir pelnījuši brīvas prezidenta vēlēšanas un starp viņiem atrastos arī cienīgāki kandidāti, nekā Fransisko. Tas nu bija par daudz un Fidelu arestēja. Izmeklēšanai krietni palīdzēja arhibīskaps Palasio, piestādot kaudzi kompromata par Fidelu Maizu, kā rezultātā Fidels dabūja mūža ieslodzījumu, kā iesīkstējis dumpinieks un kūdītājs pret pastāvošo varu. Bet bīskapa Palasio pienesumu savā liktenī viņš neaizmirsa...
Tā nu Paragvajas tuptūzī Maizs pavadīja četrus gadus, sagaidīja kara sākšanos aiz restēm, bet apstākļi cietumā aizvien pasliktinājās, tāpat kā visā valstī. Ja jau pat Umaitas aizstāvjiem samazināja paikas, tad cietumniekus vispār sāka turēt bada maizē. Tāpēc, saņēmis ziņas par uzvaru pie Kurupaiti un nolēmis, ka Lopesam tāpēc ir labs garastāvoklis, Maizs uzrakstīja viņam asarainu vēstuli, kurā apgalvoja, ka nožēlo savus grēkus, ir labojies un visu sapratis un gatavs kalpot Paragvajai tur, kur prezidents sūtīs. Prezidentu šī vēstule ietekmēja un viņš atbrīvoja Maizu ar noteikumu, ka Maizs ieņems Paragvajas galvenā prokurora amatu, kam Maizs ar entuziasmu piekrita.

Lopess Maizam palīgā norīkoja savu personīgo sekretāru Silvestro Aveiro un šis pārītis ķērās pie izmeklēšanas. Jāsaka, ka izmeklēšana bija veiksmīga, Maizam un Aveiro atzinās visi sazvērnieki, neviens neliedzās, izņemot dažus, kuri izmeklēšanas laikā nomira no iekšējo orgānu plīsumiem un kaulu lūzumiem, kā Paragvajas premjers Bergosa. Vienkārši nokrita no ķeblīša, kam negadās... Bet lielākā daļa pēc pāris dienu ilgām sarunām ar prokuroriem brīvprātīgi atzinās un nodeva savus līdzzinātājus, ko apliecināja rakstiski, ar pašrocīgi uzrakstītu piebildi, ka atzinušies brīvprātīgi, bez kādiem spaidiem vai, diespas, spīdzināšanas no izmeklēšanas puses. Izmeklēšana bija itin sekmīga, tika noskaidroti ap sešiem simtiem sazvērnieku – kareivji, virsnieki, ierēdņi, civilie. Visi viņi brīvprātīgi atzinās un tika notiesāti – tiesāja viņus troika, tie paši Maizs, Aveiro un Lopess, kurš apstiprināja spriedumus. Tie bija visi vienādi – nošaušana. Labprātīga atzīšanās atbrīvoja apsūdzēto no Maiza "nopratināšanām", bet ne no nāves sprieduma.
Pāris vārdus par arhibīskapu Palasio. Krietnais Paragvajas baznīcas galva ar lielu entuziasmu atbalstīja Lopesu izmeklēšanas sākumā, aicinot kā ar karstu dzelzi izdedzināt sazvērniekus no Paragvajas miesas. Laikam Palasio cerēja, ka Maizs nezin, kurš ir viņa ieslodzīšanas galvenais vaininieks, bet Maizs zināja. Galu galā virsprokuroram ir pieejami slepenie arhīvi un Maizs itin labi zināja, kura daudzie ziņojumi "orgāniem" arī noveda viņu cietumā, mūža ieslodzījumā. Un te sazvērestība. Nemaz tik grūti nebija panākt, ka vairāki apsūdzētie "brīvprātīgi" atzinās, ka tieši Palasio viņus pamudināja vai tieši savervēja sazvērnieku rindās. Ar šīm atzīšanām Maizs griezās pie Lopesa un rezultātā Palasio nokļuva uz bikti pie Maiza, kur pēc pāris dienām brīvprātīgi atzinās, ka ir galvenais sazvērestības iniciatora un iedvesmotājs. Arhibīskapa liktenis bija izlemts.
Mazliet par Juliānu Martinesu. Fransisko Lopesa brālis Benino "grēksūdzē" pie padre Maiza atzinās, ka savus sazvērestības plānus bija apspriedis ar māsu Juliānu. Kad šo atzīšanos Maizs parādīja Lopesam, tas aizliedza aiztikt māsu, jo viņas vīrs, pulkvedis Martiness, turpināja pretoties brazīļiem pilnīgā ielenkumā. Kad Martiness pavēlēja saviem badā mirstošajiem vīriem padoties, bet pats nošāvās, tika arī arestēta Juliāna. Pēc "bikts" pie Maiza viņa atzinās sazvērestībā pret brāli un tika notiesāta.

Bet karš tikmēr ritēja savu gaitu, pēc Umaitas ieņemšanas sabiedroto armija sāka virzīties Sanfernando virzienā, kur paragvajieši drudžaini sāka būvēt nocietinājumus, lai aizsargātu ciematu no sauszemes. Taču galvenās briesmas, kā jau Lopesam bija paredzējis Džordžs Tompsons, Sanfernando draudēja no upes puses. 24. augustā pie Sanfernando parādījās trīs brazīļu bruņukuģi, kuri, nesastopot nopietnu pretestību, ar saviem šķembu-fugasa šāviņiem sāka sistemātisku ciemata iznīcināšanu. Paragvajieši neko nespēja izdarīt, bet brazīļi, izšāvuši visus šāviņus un iznīcinājuši visas būves, aizgāja. Paradoksāli, bet vienīgā neskartā būve palika jaunuzbūvētā cietuma baraka ar ieslodzītajiem, kura atradās ciemata nomalē, koku aizsegā un brazīļu artilēristi to vienkārši neredzēja.

Beidzot arī Lopesam pielēca, ka Sanfernando nav piemērota aizsardzībai un viņš pavēlēja pārdislocēties uz vairākus simtus kilometru attālo, Tompsona izvēlēto pozīciju pie Pikuisiri upes, kur Tompsons jau bija sācis būvēt Angosturas fortu. Tur bija arī vairāki ciematiņi un Lomasvalentinos pilsētiņa, aiz kurām pletās plašs lagūnas ezers, bet paugurainais reljefs un Pkuisiri stāvais ziemeļu krasts sekmēja aizsardzības būvju izveidi. Tiesa, apmetne atradās bīstami tuvu Asunsjonai, tikai kādus 70 km no galvaspilsētas, bet Lopesam nebija izvēles.
Pirms Sanfernando pamešanas Lopess pavēlēja nošaut 400 notiesāto, lielāko tiesu otrā plāna personāžus – kareivjus, jaunākos virsniekus un ierēdņus. Ap 200 galveno sazvērnieku viņš pavēlēja evakuēt uz jauno aizsardzības līniju. Tā nu nākošajās divās dienās rībēja nošaušanas komandu zalves. Tos, kuri tikai tika ievainoti, piebeidza ar durkļiem. Tā nu, nošaušanas komandu zalvēm skanot, Paragvajas armija pameta Sanfernando.
Sabiedrotie Sanfernando ieņēma 1. septembrī un dikti izbrīnījās, redzot laukā aiz ciemata garās līķu rindas. Vispirms viņi domāja, ka tie ir artilērijas apšaudē bojā gājušie, bet nē – tie bija nošautie. Kāpēc paragvajieši tos atstāja neapbedītus, vēl tagad strīdas – varbūt nebija laika, varbūt gribēja iebiedēt sabiedrotos. Ja pēdējais, tad nesekmīgi – sabiedroto prese šo incidentu izpūta pa visu pasauli, kā paragvajiešu zvērību liecību un vēl vairāk nostiprināja to pārliecību, ka šis režīms ir jāsagrauj.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.





Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Sep 2024 20:21:20
Atbildēt 




Es centīgi sekoju....pašlaik paralēles ar Putina režīmu jau izplūst, jo Krievijā vēl nešauj tādos daudzumos.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 5 Okt 2024 22:13:11
Atbildēt 


tātad, turpinām, lūdzu ievērtēt.
Paragvajas sāgas XIII sērija, otrā daļa.


Visu septembri turpinājās Pikuisiri nocietinātās līnijas izbūve, kura balstījās uz Angostūras fortu pie Paragvajas upes, ietverot vairākus citus nocietinājumus, kā Lomasvalentinos pilsētiņu, kuru Lopess izvēlējās par savu štābu un Villetas ciematu, kur izvietojās ģenerāļa Kabaljero komandētā rezerves divīzija. Šos centrus savienoja piecus kilometrus garš valnis pa Pikuisiri stāvo ziemeļu krastu, kurš, nostiprināts ar ierakumiem, strēlnieku un artilērijas pozīcijām kļuva nopietns šķērslis pretiniekam. Analoģiski bija nostiprināts rajona ziemeļu flangs, no rietumiem bija upe un Angosturas forts, austrumos pletās lielais Ipoa ezers, kurš neļāva apiet nocietinājumus.
Šajā pat laikā Lopess saņēma divus jaunus lielgabalus – Kristiano (kristietis) un Kreolo (kreols), kuri abi bija Paragvajas militārās rūpniecības šedevri un reizē gulbja dziesma. Kristiano bija lielākais Paragvajā jebkad izlietais lielgabals, 254 mm gludstobra kalibrā un svēra gandrīz 11 tonnas. Kreolo bija mazāks – svēra tikai 6 tonnas, toties tam bija heksogonālās vītnes, pēc Vaitvorta lielgabala parauga. Tas bija vienīgais vītņstobra lielgabals, jebkad izgatavots Paragvajā un abi tie bija atlieti no baznīcu zvanu bronzas. Vispār ar artilēriju Lopesam bija pašvaki – tikai tas, ko izdevās savākt no galvaspilsētas fortiem. Angosturas fortā bija 18 lielgabali, pa visu pārējo līniju vēl 70, tas arī viss. Nu, vēl bija lauka artilērija karaspēka daļās.

Oktobra sākumā sabiedroto armija nonāca pie Pikusiari un di Kašiass savām acīm novērtēja Tompsona kā fortifikatora veikumu. Nebija ko domāt par aizsardzības līnijas ieņemšanu tiešā triecienā, tāpēc Kašiass izvēlējās Lopesam negaidītu risinājumu – apiet nocietinājumus pa Paragvajas upes Čako krastu, kuru Lopess uzskatīja par nepārejamu. 15 oktobrī 800 brazīļu sapieri sāka cirsties cauri zemā Čako purviem un džungļiem, ar mokām dienā pārvarot nepilnu kilometru vai pat vēl mazāk, pie kam darbi slepenības labad ritēja vairākus kilometrus no upes. Kašiass jau sāka šaubīties par savas ieceres īstenošanu, taču atkāpties nebija kur un nācās sapieriem palīgos norīkot vēl 3000 kareivju, kuri būvēja gātes pāri purviem, tiltus pāri nepastāvīgajām upju gultnēm un cirtās cauri džungļiem. Pēc 45 dienu smaga darba 40 km garais apvedceļš beidzot bija pabeigts un decembra sākumā brazīļu armija sāka celties pāri upei. 4. decembrī ģenerāļa Osario vadītās pirmās brazīļu vienības nonāca pie Paragvajas upes ienaidnieka aizmugurē, ap 30 km no Pikusiari un 40 km no Asunsjonas, iepretim Sanantonio ciematam, kur viņus gaidīja bruņukuģu vienība, kurus brazīļu armija izmantoja kā prāmjus.
Iepriekšējā dienā šie kuģi pagāja garām Angosturai, kur tika apšaudīti no visiem lielgabaliem, tai skaitā arī Kristieša un Kreola. Tiesa, neviens šo paragvajiešu superlielgabalu šāviņš netrāpīja – artilēristi nebija piešāvuši jaunos lielgabalus, pārāk jau dārgs katrs šāviens no tādiem monstriem. Toties brazīļi paziņoja savējiem par kādiem jauniem lielkalibra lielgabaliem paragvajiešiem.

Bet Lopess, saņēmis ziņas, ka viņa armijas aizmugurē uzradušies kādi brazīliešu spēki, uzskatīja, ka tas ir desants, bruņukuģu atvests un vispār māņu manevrs, kura mērķis – atvilkt karaspēku no galvenā trieciena virziena. Tas, ka praktiski viss brazīļu kontingents, vairāk, kā 21 tūkstotis kareivju ar artilēriju un kavalēriju iznācis paragvajiešu aizmugurē, viņam pat prātā nenāca. Tāpēc brazīļu skaitu viņš lēsa uz kādu pusotru tūkstoti, ne vairāk. Tāpēc ģenerālim Kabaljero tika izdalīta 3000 vīru vienība ar pavēli nomest brazīļu desantu upē. Taču Kabaljero vīri sastapās ar 5000 vīru lielo ģenerāļa Osario komandēto avangarda korpusu, kurš ar lauka artilērijas palīdzību sagrāva Kabaljero vienību. Tā bija pirmā Kabaljero zaudētā vienība, bet pats ģenerālis palika sveikā. Paragvajieši joprojām domāja, ka saskārušies ar desantu, kuram ir artilērija, tāpēc Lopess pavēlēja Kabaljero ar viņa rīcībā esošo rezerves divīziju no Villetas apturēt un iznīcināt pretinieku. Kabaljero ieņēma izdevīgas pozīcijas pie Itororo upītes un pie tās vienīgā tilta sagaidīja pretinieku ar lauka artilērijas uguni. Izraisījās sīva kauja, kurā paragvajieši atsita trīs brazīļu triecienus. Maršals Kašiass pats uzņēmās ceturtā trieciena vadību un ar saucienu "Kas jūs esat, brazīļi vai lupatas!" metās kaujā. Tiesa, drīz vien lode trāpīja viņa zirgam un maršals no kaujas izstājās, bet brazīļu armija tomēr metās ceturtajā triecienā un pārrāva paragvajiešu aizsardzību. Kabaljero divu dienu laikā zaudēja otro kauju, taču paragvajiešiem beidzot pielēca, ka viņiem pretim nav tikai kaut kādas desantvienības, bet nopietns karaspēks.
Pēc smagās Itororo kaujas Kašiass savai armijai ļāva atpūsties, bet Lopess Kabaljero izdalīja 5600 kareivju no Pikusiari garnizona, pavēlot par katru cenu aizkavēt pretinieku. Kabaljero ieņēma izdevīgas pozīcijas pauguros pie Avajas upītes un gaidīja pretinieku. Tikmēr Kašiass, saņēmis papildinājumu 2500 kavalēristu veidā, 10. decembrī atjaunoja uzbrukumu. Kavalēristiem tika pavēlēts apiet pretinieku un uzbrukt no aizmugures, bet pārējā armija devās frontālā triecienā – galu galā, Kašiasam bija gandrīz četrkārtīgs pārsvars pāŗ Kabaljero... Taču ne vienmēr pārsvars nozīmē automātisku uzvaru – Kabaljero prasmīgi vadīja aizsardzību un atsita vienu uzbrukuma vilni pēc otra, līdz brazīļu spēki jau sāka izsīkt. Taču lieliem bataljoniem ir savas priekšrocības un, kad jau sāka likties, ka paragvajiešiem izdosies neiespējamais un viņi apturēs brazīļus, to aizmugurē beidzot parādījās brazīļu kavalērija, kuras triecienu paragvajieši vairs nespēja izturēt. Kabaljero nedēļas laikā zaudēja trešo kauju, taču, pēc manām domām, viņa vainas tur nebija nemaz – kā karavadonis visās epizodēs viņš sevi parādīja no labākās puses un darīja visu iespējamo, ko tādos apstākļos vien varēja.
Kaujas rezultāti – no 5600 Kabaljero armijas ap 3000 kritušo, pašam Kabaljero ar ap 200 kavalēristiem izdevās izlauzties no aplenkuma. Ap 1600 gūstekņu, no kuriem kādiem pāris simtiem nākošajā naktī izdevās izmukt. Starp bēgļiem bija kāds seržants Sirilo Rivalola, kurš palīdzēja izbēgt vairākiem virsniekiem, par ko Lopess viņu paaugstināja par kapteini, bet ar viņu satiksimies nākošajās sērijās.

Pēc Avajas kaujas brazīļi ieņēma Kabaljero pamesto Villetas ciematu, kur Kašiass pārcēla savu štābu un paņēma kārtējo pauzi kaujas darbībā. Vispār jau visiem, izņemot Lopesu, bija skaidrs kara iznākums – Lopesam bija atlikuši vien kādi 8000 kareivju, pret ap 32 000 sabiedroto, no kuriem Brazīlijas armijā vien 21 tūkstotis... Kašiass Lopesam 20. decembrī nosūtīja kārtējo (arī pēdējo) aicinājumu padoties, apsolot brīvu ceļu uz jebkuru viņa izvēlētu valsti, ko Lopess noraidīja, patētiski atbildot, ka gatavs šepat nolikt galvu par dzimteni, nekā padoties iebrucējiem.
Ja nē, tad nē un 21. decembrī Kašiass atjaunoja uzbrukumu, vienlaicīgi aktivizējās argentīnieši dienvidos un sāka šturmēt Pikusiari līniju, kur vairs nebija daudz aizstāvju. Saņēmis vēstis par uzbrukuma atjaunošanos, Lopess pirmām kārtām pavēlēja nošaut visus vēl Sanfernando atklātās sazvērestības dalībniekus. Nošaušanas komandas ņēmās pilnā sparā un dienas laikā tika likvidēti ap 250 tautas ienaidnieku, ieskaitot Lopesa māsu Julianu, brāli Beninjo, ģenerāļus Barioso un Burgesu, arhibīskapu Palasiosu un visus pārējos, kuri bija atzinušies padre Maizam. Otrais Lopesa darbs bija paša personas evakuācija no kauju rajona, kur atkal neiztika bez Kabaljero – viņā vīri atrada vietu, kur brazīļu aplenkuma lokā vēl bija caurumi un izveda savu prezidentu, madame maršļieni Linču un Lopesu ģimenes locekļus no aplenkuma. Uz atvadām maršals Lopess pavēlēja garnizonam pretoties līdz pēdējam vīram, ko tie arī izpildīja.
Brazīļi no ziemeļiem, argentīnieši no dienvidiem šturmēja nocietinājumus, bet viegli tas nebija – paragvajieši turējās līdz pēdējam un kaujas ieilga, pēdējais, jau 30. decembrī padevās Džordža Tompsona komandētais Angosturas forts. Decembrada bija beigusies, bet karš vēl nē, lai gan Kašiass domāja savādāk.
Lopess par savu jauno mītni izvēlējās Piribebujas pilsētiņu ap 65 km no Asunsjonas, pa daļai tāpēc, ka tā atradās dzelzceļa galapunktā, pa daļai tāpēc, ka viegli sasniedzama no galvenās Paragvajas ieroču kalves, Larosas kombināta. Tika pavēlēts pilnībā evakuēt Asunsjonu un visas valdības iestādes pārbāzēt uz Piribebuju, kā rezultātā Asunsjona tika pamesta, jau otro reizi šajā karā.

Rezultātā, kad sabiedrotie jaunā, 1869. gada pirmajā janvārī iegāja Asunsjonā, viņus sagaidīja pamesta pilsēta, bet par to nākošajās sērijās.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 20 Okt 2024 22:52:32 - Laboja Armands
Atbildēt 


Turpinājums Paragvajas sāgai.
XIV sērija jeb kā mirt par prezidentu un kur rodas mocekļi.

1869. gada 4. janvāŗī iedzīvotāju pamestajā Asunsjonā ienāca sabiedroto armija. Pie Prezidenta pils parādes ierindā nostādīto karavīru priekšā ar runu uzstājās maršals Kašiass, kurā apsveica savus kareivjus ar uzvaru karā. Formāli viņam bija taisnība – kad pēc kāda laika Brazīlijas armija izcels desantu un praktiski bez kaujas ieņems otro lielāko Paragvajas pilsētu Konsepsjonu, pilnībā atjaunojot kuģniecību pa Paragvajas upes ūdensceļiem visā tās garumā, bet Urugvajas kavalēristi straujā reidā ieņems un iznīcinās La Rosas metalurģisko kombinātu, praktiski visa Paragvajas ekonomiski aktīvā teritorija atradīsies sabiedroto rokās.

Taču maršals Lopess Piribebujā nebūt nedomāja, ka karš beidzies un izsludināja jaunu totālu mobilizāciju. Ja iepriekšējā mobilizācijā iesauca puišus no 16 gadu vecuma, tad tagad iesaukuma vecumu pazemināja līdz 11 gadiem, iesauca arī iepriekš ievainojumu pēc demobilizētos, kuri tikai spēja nostāvēt kājās – vienročus, vienačus, vienkārši vecus vīrus. Vienlaikus maršaliene Linča izlaida uzsaukumu par "brīvprātīgā" Amazoņu leģiona dibināšanu, kurā mobilizēja tās sievietes, kuras karā bija zaudējušas vīrus vai tēvus.
No malas šie pasākumi izskatījās pēc tīra vājprāta, taču pavēles tika izpildītas un Lopesam Piribebujā izdevās savākt 12 tūkstošus, no kuriem tikai 1600 bija veterāni ar iepriekšējo kauju pieredzi, pārējie bija puišeļi, invalīdi vai sirmgalvji. Nu, un 1200 Linčas amazoņu. Ieroču nepietika un jauniesauktos apbruņoja ar šķēpiem un pie koka šauteņu maketiem piestiprinātiem īstiem durkļiem. Kad urugvajiešu kavalērija iznīcināja La Rosas kombinātu, jauno ieroču straumīte pavisam izsīka un Lopesa rīcībā palika vien lauku smēdes un to kalēji.
Aprīlī sākās jauniesaukto apmācības, vienlaicīgi tika nostiprināta Piribebujas aizsardzība – rakti aizsargvaļņi, ierīkotas artilērijas pozīcijas, būvētas kazarmas un noliktavas. Taču Tompsona Lopesam vairs nebija - viņš krita gūstā pie Angosturas, tika atbrīvots, dodot godavārdu, ka līdz kara beigām Paragvajā neatgriezīsies un izbrauca uz Angliju. Paragvajā viņš atgriezās 1870. gada beigās, bet tas ir cits stāsts, - un aizsardzības pozīcijas bija izvēlētas ne sevišķi veiksmīgi, ignorējot vairākas augstienes ap pilsētu, no kurām pilsētiņa bija pārskatāma kā uz delnas.

Tikmēr okupācijas armija izlaupīja pamesto Asunsjonu. 19. gs. karos tas nebija nekas neparasts, drīzāk vispārpieņemta prakse. De Kašiass mēģināja cīnīties ar marodieriem, taču visai nesekmīgi un daudzi virsnieki aizsūtīja uz mājām kastes ar elites savrupnamos salaupītajām mantām, galvenokārt dārgiem traukiem un cēlkoku mēbelēm. Vienkāršajiem kareivjiem, kurus savrupnamos nelaida, veicās mazāk – parastā tauta visu savu trūcīgo mantību spēja paņemt līdz, pie kam piektajā kara gadā nekas daudz pāri nebija palicis. Taču izplatījās baumas par kaut kur pilsētā apslēpto Lopesa valsts kasi un kareivji metās to meklēt – izrakņāja parkus un puķu dobes, lauza mūrus, pat mēģināja parakties zem Prezidenta pils pamatiem. Tas nu ne tikai Kašiasam, arī viņa virsniekiem likās par daudz un laupīšanas pilsētā tika izbeigtas, četrus pārāk aizrāvušos marodierus – mantračus pakāra, pārējiem par biedinājumu.
Taču 19. janvārī, dievkalpojuma lakā, maršals de Kašiass zaudēja samaņu. Atguvis samaņu, maršals konstatēja, ka viņam daļēji paralizēta viena sejas puse un roka. Maršals telegrāfiski iesniedza atlūgumu imperatoram un pavēlēja sevi izvest uz Rio, vietā kā pagaidu virspavēlnieku ieceļot ģenerāli Polidario, taču uzreiz sākās jau piemirstās rīvēšanās starp argentīniešiem un brazīliešiem. Argentīņu kontingentu tobrīd komandēja ģenerālis Emilio Mitre, Bartolemeo Mitres brālis, kurš labi zināja brāļa virzienā palaisto Polidario jociņu par to, ka pat pirmā kursa kadets būtu labāk sagatavojis uzbrukumu...

Te dažos teikumos par Bartolemeo Mitri – viņš vairs nebija Argentīnas prezidents. Nē, nekāda apvērsuma vai kā tamlīdzīga, vienkārši termiņš bija beidzies un viņa vietā parlaments ievēlēja bijušo vēstnieku ZASV Domingo Faustinjo Sarmiento. Mitre saglabāja kara ministra un armijas komandiera amatus, bet šeit viņu gaidīja jauni izaicinājumi – sakarā ar kara darbības mazināšanos Paragvajā aktivizējās tā laika argentīņu nacionālais sports – pilsoņu karš. Šoreiz Rietumpatagonijā, kuras vietējie kaudiljo pēkšņi atminējās, ka savlaik ietilpa Čīles ģenerālkapitānijā, kamdēļ prasīja atjaunot vēsturisko taisnīgumu un pievienot sevi Čīles Republikai. Tas draudēja ar nopietnu Argentīnas un Čīles karu, taču, par laimi Argentīnai, Čīle nesen, kopā ar Peru, Ekvadoru un Bolīviju bija izkarojusi Pirmo Klusā okeāna karu ar Spāniju. Pie apvāršņa brieda jauns karš ar bijušajiem sabiedrotajiem, tāpēc Čīlei kaut kāds karš Patagonijā galīgi nebija vajadzīgs. Viņu atbilde separātistiem bija klasiska – "naudas nav, bet jūs turaties!" Rezultātā Mitres armijai samērā viegli izdevās atjaunot kārtību Patagonijā, bet sarosījās citi nacionālā sporta cienītāji un Bartolemeo nebija laika Paragvajai, kur viņš nosūtīja savu brāli.
Mazliet par otru šā kara ģenerālprezidentu, Venansio Floresu. Arī viņam 1868. gadā beidzās prezidenta pilnvaras un Urugvajas Kongress viņu atstādināja no amata. Pagāja tikai trīs dienas kopš amata zaudēšanas, kad, izejot no savas mājas, viņam uzbruka bars vīriešu un nogalināja ar 48 dunču dūrieniem. Kas tie bija un kāpēc Floresu nogalināja, vēl tagad nav zināms. Tāds, lūk, liktenis.

Bet Brazīlijas imperatoram līdz ar Kašiasa atlūgumu radās problēmas – kur ņemt jaunu virspavēlnieku irstošajai koalīcijai. Viņa izvēle krita uz paša znotu, konsortprinci grāfu d'Ē, Orleānas Gastonu, Francijas karaļa Luija Filipa mazdēlu, kurš kara darbībā līdz šim nebija piedalījies un kuram nekādas rīvēšanās ar sabiedrotajiem nebija. Tā nu princis saņēma Brazīlijas maršala pakāpi un marta beigās ieradās aktīvajā armijā Asunsjonā.
Bez virspavēlnieka palikušais armijas kontingents šo mēnešu laikā bija diezgan demoralizējies un princim pagāja visai ilgs laiks, lai ieviestu kārtību. Stāsts par to, kā princis izdzenāja simulantus lazaretēs vien būtu Šveika cienīgs...
Lai nu kā, bet aprīļa beigās disciplīna bija atjaunota un sabiedrotie uzsāka jaunu uzbrukumu četrās kolonās pa Paragvajas galveno lauksaimniecības rajonu. Paša Orleānas Gastona vadītā kolona uzbruka gar dzelzceļa līniju, taču drīz saskārās ar neparedzētām grūtībām – tie bija Paragvajas civiliedzīvotāji, lielākoties Lopesa armijai nederīgie sievietes un bērni, bada novārdzināti. Armija atkāpjoties konfiscēja visas pārtikas rezerves, nenovāktos sējumus nodedzināja, maniokas krūmus izcirta. Iedzīvotāji bija lemti bada nāvei, savas tautas liktenis Lopesu vairs neinteresēja. Brazīļi mēģināja dalīties ar savu pārtiku, bet visiem tāpat nepietika, brazīļu vezumnieku karavānas netika galā, turklāt Orleānas Gastona vadītā kolona atdūrās pret uzspridzinātiem tiltiem, kuri bija jāatjauno. Rezultātā uzbrukums apsīka, līdz no Bairesas pienāca pārtikas kravas un, galvenais, vairākas lokomotīves un pāris desmiti vagonu, kas ļāva atjaunot uzbrukumu, jo vismaz pa dzelzceļu apgādes problēmas kaut cik atrisinājās, arī civilie dabūja puslīdz normālas pārtikas devas. Tiesa, daudziem (daudzām – lielāko daļu civilie bija sievietes ar bērniem) palīdzība nāca par vēlu.
Jūlija vidū Gastons atjaunoja uzbrukumu. Vispirms plašā lokā sabiedrotie ieņēma visas galvenās šā rajona, kurš bija Paragvajas maizes klēts, apdzīvotās vietas un stratēģiskos punktus, bet augusta sākumā tuvojās Lopesa pagaidu galvaspilsētai Piribebuji. Lopess tīri labi saprata, ka kaujā ar sabiedrotajiem viņam nav nekādu izredžu, tāpēc izveda lielāko tiesu savas armijas no pilsētas, tur atstājot garnizonu no 1800 kar...,tfu, cilvēkiem, kareivju tur bija maz – 250. Lielākoties garnizons sastāvēja no mobilizētajiem bērniem un Linčas amazonēm, ar šķēpiem un durkļiem bruņotiem. Pati madame Linča aizdiedza līdz savam civilvīram. Vēl tur palika vairāki simti ievainoto un slimo, bet par garnizona komandantu iecēla pulkvedi Pedro Kabaljero, ģenerāļa Bernardino Kabaljero brāli. 10. augustā brazīļu kolona Orleānas Gastona vadībā, ap 6000 kareivju ar artilēriju nonāca Piribebujes pievārtē. Novērtējis apstākļus, grāfs d' Ē secināja, ka pārējās kolonas nav vērts gaidīt, viņām spēku pietiek un pavēlēja sākt gatavoties triecienam. Sākās viena no divām visvairāk mitoloģizētajām šā kara kaujām, pat varbūt visvairāk mītos iestrēgusī.
Bet visu pēc kārtas. Tātad, tūdaļ pēc ierašanās grāfs d' Ē piedāvā aizstāvjiem kapitulēt. Kabaljero atbild: "Mēs te esam palikuši nevis padoties, bet gan cīnīties un mirt!" Ja tā, tad tā, un Orleānas Gastons pavēl gatavoties triecienam. Augstienēs ap pilsētu tiek novietota vītņstobru artilērija, kurai pietiek jaudas, lai apšaudītu visu pilsētu, kareivji gatavo triecienkāpnes vaļņu pāŗvarēšanai un gatavojas triecienam. Sagatavošanās darbos aizrit nākošā diena, bet 12. augusta agrā rītā, vēl pirms rītausmas, d' Ē nosūta vēl vienu parlamentārieti ar piedāvājumu padoties. Kad tas atgriežas ar tādu pat atbildi, Orleānas Gastons pavēl sākt kauju. Pulksten sešos rītā artilērija atklāj sagatavošanās uguni.
Tālāk notikumu versijas, vispirms paragvajiešu, hronoloģiskā secībā.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 20 Okt 2024 22:54:54
Atbildēt 


turpinājums.

Versija Nr. 1. Pirmo reizi publicēta 1879. gadā, kad vēl bija dzīvi daudzi notikumu dalībnieki. Šajā variantā pēc četru stundu ilgas artilērijas uguns pilsētā izceļas ugunsgrēki , aizdegās arī hospitālis ar ievainotajiem, no kuriem daudzi sadeg. Pēc tam seko trieciens, kuru paragvajieši atvaira ar muskešu un kartečas uguni. Atvaira arī otro triecienu, bet trešā trieciena atvairīšanai trūkst kartečas un lielgabalus lādē ar akmens šķembām, stikla lauskām un tamlīdzīgu drazu. Tieši no šīs zalves krīt brazīļu ģenerālis Bareto, taču pašu triecienu paragvajieši vairs atvairīt nespēj, pārāk noguruši pēc piecu stundu nepārtrauktas kaujas. Brazīļiem izdodas salauzt aizstāvju pretošanos un tie padodas. No gūstekņu vidus tiek izrauts Pedro Kabaljero un pēc Orleānas Gastona pavēles nošauts. (Pēdējais fakts, manuprāt, piesaukts tālab, lai pielaizītos toreizējam Paragvajas prezidentam.)

Versija Nr. 2. Publicēta 1969. gadā, uz kaujas simtgadi. Šajā versijā pulkvedi Kabaljero piesien pie lielgabala lafetes un zvērīgi per ar pātagu, pēc tam nocērt galvu, bet viņa sievu spiež to visu vērot.

Versija Nr. 3. Izlabotais un papildinātais variants, dienas gaismu ieraudzījis 1999. gadā, kura autors – bijušais Stresnera propagandists pulkvedis Huans Centurio. Pēc šīs versijas bērnus māca skolās. Šajā variantā nabaga pulkvedi princis Gastons pavēlēja sievas acu priekšā pērt, līdz miesa lec no kauliem, pēc tam piesiet pie zirgiem un saraustīt gabalos. Tālāk – atriebjoties par 500 kritušajiem kareivjiem un nogalināto ģenerāli Bareto, neprātīgais princis pavēl nodedzināt ar ievainotajiem pārpildīto lazareti, tos, kuri mēģina glābties, ar durkļiem dzen atpakaļ liesmās.
Nav brīnums, ka pēc šādiem un līdzīgiem briesmu stāstiem Pirebebuja ir pasludināta par Paragvajas mocekļu galvaspilsētu, bet Paragvaja 2019. gadā Laplatas baseina parlamentārajai asamblejai (EDSO analogs D-amerikā ) iesniedza prasību atzīt šo gadījumu par Brazīlijas pieļautu genocīda aktu pret Paragvajas tautu. No tā gan nekas nesanāca, bet mēģinājums bija.

Bet kur tad brazīļu versija? Tādas nav, viņiem saglabājies kaujas žurnāls, datēts ar 12. augustu.
Plkst. 6:00 tiek atklāta artilērijas sagatavošanās uguns, kura izraisa plašus ugunsgrēkus.
Plkst. 8:30 uguns tiek pārtraukta, sākas trieciens trijās kolonās. Vienu no tām vada ģenerālis Bareto, kurš pašā kaujas sākumā tiek ievainots vēderā, pēc dažām stundām mirst.
Plkst. 8:45 vaļņi ir pārvarēti, paragvajiešu artilērijas pozīcijas ieņemtas, sākas tuvcīņa. Paragvajiešu artilēristi pagūst izdarīt tikai vienu zalvi.
Plkst. 9:00 pretošanās ir salauzta, pretojas vairs tikai epizodiski.
Plkst. 9:15 kauja beigusies, paragvajieši masveidā padodas gūstā.
Gūstā saņēma 1117, daudzi no tiem ievainoti. Kaujas laukā saskaitīja 683 līķus, daudzi stipri apdeguši – līdz neatpazīšanai. Pulkveža Kabaljero līķi atpazina starp kritušajiem pēc zelta epoletēm un atdalīja no citiem, lai apglabātu ar militāru godu, pēc Orleānas Gastona rīkojuma. Brazīļi kaujā zaudēja 37 kritušos un 52 ievainotos.
Tas par šo kauju arī viss, bet karš vēl nav beidzies.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


puds
Lietotājs




# Nosūtīts: 21 Okt 2024 00:05:04
Atbildēt 


Vēsturnieks Herib Caballero par mūsdienu Paragvajas politiķiem saka: "Tā ir liela svētība politiķiem. Tas priekš viņiem ir lieliski, jo vienmēr kāds cits ir vainīgs lai kas arī notiktu. Kāds pirms 150 gadiem."

________________________
AKS-74 ar nolokāmo laidi - īss, ātrs un nāvējošs. Kā desantnieka dzīve (c) Kurbads


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 21 Okt 2024 00:26:22
Atbildēt 


Quoting: puds
Vēsturnieks Herib Caballero

Vai viņš nav ģenerāļa Bernardino Kabaljero pēctecis? Nebūtu brīnums, krietnajam ģenerālim bija 92 oficiāli atzīti bērni, mūsu NA vaisliniekam ir, kur tiekties!

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


puuce
Moderators




# Nosūtīts: 22 Okt 2024 18:36:10
Atbildēt 


Quoting: Armands
Tikmēr okupācijas armija izlaupīja pamesto Asunsjonu. 19. gs. karos tas nebija nekas neparasts, drīzāk vispārpieņemta prakse.

Kā redzam, arī 21. gadsimtā, Eiropas pievārtē nekas neparasts.
Tie DAmerikas velli bija īsti krievulēnu karmiskie senči

________________________
Par speršanu pūcei Kolumbijas futbolistam piešķir divu spēļu diskvalifikāciju un naudas sodu


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 28 Okt 2024 21:27:21 - Laboja Armands
Atbildēt 


Turpinām Paragvajas sāgu.

XIV sērijas otrā daļa, kur turpina mirt par prezidentu...

Starp citu, sabiedrotie Piribebujā ieguva interesantas trofejas – vairākus simtus kastes ar franču konjakiem un vīniem no Lopesa personīgajiem krājumiem, kā arī desmitiem lādes ar madame maršalienes Linčas tērpiem un cepurēm. Acīmredzot maršalu pāris bija nolēmis piekopt askētiskāku dzīves stilu...

Saņēmis ziņu, ka Lopess ar lielāko daļu savas armijas devies Karagutajas pilsētiņas virzienā, Orleānas Gastons jau nākošajā dienā pavēlēja savai armijai forsētā maršā sekot pretiniekam. 15. augustā Gastons saņēma ziņas, ka pretinieks ierīkojis lauka nometni Ijukiri upītes krastā. Šī vieta brazīļu historigrāfijā iegājusi kā Kampo Grande (lielais lauks), bet paragvajiešī to dēvē par Akostas lauku – pēc zemes īpašnieka uzvārda. Orleānas Gastons, cerībā, ka beidzot izdosies panākt Lopesu un beidzot izbeigt sen apnikušo karu, pavēlēja nakts aizsegā ieņemt pozīcijas upītes krastā, lai rītausmā sāktu uzbrukumu, taču...
Paragvajieši laicīgi pamanīja tuvojamies lielu pretinieka kolonu un Lopess atkal izmuka, Akostas laukā atstājot arjegarda vienību ģenerāļa Bernardino Kabaljero vadībā, kurā nozīmēja 4,5 tūkstošus "mazāk vērtīgu" kaujinieku, lielākoties pēdējā iesaukuma sīčus un Linčas amazones. Ar kauju pieredzi un, attiecīgi, arī šaujamieročiem bruņoti tur bija vien nepilni pieci simti vīru, pārējie bija 11 – 14 gadus veci badaini pusaudži un izkāmējušās sievietes no Amazoņu leģiona, bruņoti ar šķēpiem un durkļiem.
Orleānas Gastons saviem kareivjiem pavēlēja uzbrukt tieši no marša, bet Kabaljero bija veiksmīgi izvēlējies pozīcijas un brazīļu uzbrukuma smaile atdūrās pret veterānu vienību, kurai ar jauniesaukto puišeļu atbalstu izdevās apstādināt uzbrukumu. Brazīļu uzbrukuma pirmais vilnis bija atsists un viņi atkāpās ar lieliem zaudējumiem. Tad Gastons pavēlēja novietot lielgabalus upītes krastā un tiešā tēmējumā apšaudīt pretinieku, bet Kabaljero pavēlēja aizdedzināt upmalas niedres, lai kavētu pretinieku. Brazīļu artilēristi raidīja šrapneļu šāviņus cauri dūmu mākoņiem, kuri, sprāgstot virs paragvajiešu galvām, radīja milzu zaudējumus, bet kavalērija veica apiešanas manevru, lai uzbruktu no flanga. To redzot, Kabaljero mēģināja nostādīt savus karotājus karē, bet no tā nekas nesanāca – tā vietā, lai izveidotu regulāru četrstūri, neapmācītie puišeļi sadrūzmējās lielā barā, kuru viegli sagrāva pretinieka kavalēristi. Vienlaicīgi jaunā uzbrukumā devās brazīļu kājinieki, kuri bija apauti labos zābakos un degošā zāle viņiem nebija liels šķērslis, atšķirībā no baskājainajiem paragvajiešiem. Kabaljero vairs nebija, ko likt pretī pretiniekam – artilērijas uguns un kavalērijas uzbrukums bija darījuši savu. Puišeļi un amazones ar durkļiem un šķēpiem vēl nemākulīgi, bet izmisīgi aizstāvējās, taču kaujas liktenis bija izšķirts. Tikai retajam, tai skaitā ģenerālim Kabaljero, izdevās izglābties. Ģenerālis zaudēja savu trešo armiju, taču pats izspruka sveikā – viņam veicās. Gūstā nonāca 1200 izkāmējušu paragvajiešu puišeļu, pārējie bija krituši, lai piesegtu prezidenta pakaļu.
Arī šī kauja ir stipri mitoloģizēta – paragvajieši vēl mūsdienās apvaino brazīļus tīšā sieviešu un bērnu slepkavībā, pie kam, laikam ejot, arvien vairāk. Es gan šo loģiku īsti neizprotu – paragvajieš'prāt, brazīļiem vajadzēja ļaut šiem puišeļiem un megērām no Amazoņu leģiona sevi nodurt? Laikam gan...
Lai vai kā, bet kopš 1948. gada kaujas diena, 16. augusts, ir pasludināta par Bērnu dienu (Dia de los Ninos), kurā akcentē nevis notikuma traģismu, bet gan šo jauno kareivju patriotismu un gatavību upurēties. Arī mūsdienu skolās jaunos paragvajiešus māca, ka nepieciešamības brīdī katram puišelim ar prieku un bez šaubīšanās būs jāatdod dzīvība par savu valsti. Tāda, lūk, Paragvajas specifika.

Pēc kaujas, redzot daudzos bērnu un sieviešu līķus kaujas laukā, princi Gastonu pārņēma smaga depresija. Viņš devās uz Asunsjonu, kur turpināja sabiedroto armijas vispārējo vadību, bet tieši kaujas darbībā vairs nepiedalījās, uzticot aktīvās armijas vadību ģenerālim Žosē Antonio da Kamaram. Vispār nākošās kaujas bija līdzīgas viena otrai – brazīļu armija sagaida apgādes vienības, papildina krājumus un dodas pārgājienā uz jauno Lopesa mītni. Lopess mūk, atstājot arjegarda vienību, kuru brazīļi sakauj, bet apstājas jaunas apgādes gaidās – komunikācijas ir stipri izstieptas, bez tam viņiem vēl jābaro arī civilie, kurus Lopess ir atstājis vispār bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Saņemot apgādi, sākas jauns loks – Lopess mūk, brazīļi seko. Beidzot, jau jaunā 1870. gada sākumā Lopess ir izdzīts no apdzīvotām teritorijām praktiski neapdzīvotā, mežainā reģionā, kurš robežojas ar Brazīlijas Matu Grosu provinci. Ģenerālis da Kamara nolemj apturēt pakaļdzīšanos selvā, prātīgi spriezdams, ka Lopesam nav, kur sprukt, bet, ja jau viņš grib mirt badā džungļos, tad lai tik mirst...

Nedaudz par politiku – kamēr princis Gastons karo, Asunsjonā ierodas reprezentabla Brazīlijas delegācija ar ārlietu ministru priekšgalā, lai noslēgtu mieru (pamieru) un beidzot juridiski atvērtu Paragvajas upes ūdensceļu satiksmei ar Matu Grosu provinci. Taču delegācijai nav, ar ko runāt – nu neba ar Lopesu par mieru spriest. Sabiedrotie mēģina organizēt vēlēšanas, taču švaki ar vēlētājiem – visos okupētajos apgabalos atrod tikai 480 pieaugušus, psihiski veselus un lasītprotošus vīriešus, kuri arī ievēl 145 senatorus. Par sieviešu vēlēšanu tiesībām tolaik pasaule vēl neko nezin. Pēc karstām debatēm jaunizceptais senāts ievēl Augstāko Nacionālo huntu no trīs konsuliem. Divi no tiem ir bijušie politemigranti, bet trešais, viņš arī huntas priekšsēdētājs, ir iepriekšējā nodaļā pieminētais drošsirdīgais seržants Sirilo Rivarola.
Ja atceraties, tad viņš pēc vienas no Decembradas kaujām krita gūstā, taču izbēga, palīdzot bēgt vēl diviem virsniekiem, par ko Lopess viņu uzreiz paaugstināja par majoru. Taču jaunizceptajam majoram dzīve Piribebujā neiepatikās un piedevām vēl viņš pamanījās sastrīdēties ar pašu padri Maizu. Saprotot, ka labi nebūs, Sirilo apzināti dezertēja no Lopesa nometnes un atkal padevās brazīliešiem, šoreiz brīvprātīgi. Veiksmīgi padevās, pēc dažiem mēnešiem kļūdams par pirmo Paragvajas pēckara valsts vadītāju. Nākošajā gadā viņš izdzenās huntu un kļūs par pirmo prezidentu Paragvajas vēsturē, kurš izdarījis valsts apvērsumu, bet tas būs vēlāk.
Pagaidām Sirilo vadīto huntu oficiāli atzīst sabiedroto valdības. Pirmais huntas dekrēts, protams, ir par Lopesa atcelšanu no prezidenta amata un pasludināšanu ārpus likuma, kā valsts noziedznieku, kas pat teorētiski slēdz Lopesam iespēju izmantot iepriekš piedāvātās iespējas emigrēt. Nākošais Sirilo parakstītais akts ir pamiera noslēgšana ar Trejsavienību un starptautiskās kuģniecības atjaunošana pa Paragvajas upi. Piecus gadus ilgusī Paragvajas blokāde ir pārtraukta, taču vēl kaut kur selvā slēpjas Lopess un karš nebūt nav beidzies.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.





Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 28 Okt 2024 21:30:16 - Laboja Armands
Atbildēt 


turpinājums.

Savā nu jau gandrīz bezmērķīgajā klejojumā pa Paragvajas ziemeļaustrumiem Lopess ar atlikušo armiju nokļūst Sanstanislao pilsētiņā, kur viņa apsardze notver aizdomīgu sievieti – indiānieti. Dāma nokļūst uz bikti pie padres Maiza, kuram nākošajā dienā atzīstas, ka ir brazīļu iesūtīta ar uzdevumu nogalināt Lopesu. Šīm nolūkam viņa ir savervējusi Lopesa gvardes leitnantu Akino. Leitnantu arestē un Maiza biktskrēslā viņš atzīstas, ka ir iesaistīts sazvērestībā, uz kuru viņu pamudināja gvardes pulkvedis Mongeloss. Pulkvedi arestē un nosūta uz bikti pie Maiza. Maizam vispār atzinās visi apsūdzētie un jebkurā nodarījumā, izcilas pārliecināšanas spējas padrem... Pulkvedis Maizam atzinās sazvērestībā, bet norādīja, ka rīkojies pēc prezidenta mātes un brāļa Estansio norādījumiem. Kad Maizs šos atzīšanās rakstus parādīja Lopesam, tas pavēlēja kareivjiem aplenkt gvardes nometni, visus arestēt un izpildīt nāves spriedumu. Taupot pulveri, gvardus nodūra ar durkļiem. Prezidenta māte un brālis nokļuva pie Maiza uz grēksūdzi, kur visā atzinās un Fransisko Solano Lopess parakstīja nāves spriedumu savai mātei un atlikušajam brālim. Tiesa, nāves spriedumu mātei neizpildīja – Lopesam nepietika dūšas nogalināt māti un viņa, pārdzīvojusi karu, nomira 1874. gadā. Savlaik valsts pirmā lēdija, zaudējusi visus savus četrus bērnus, pie kam viens no tiem nogalināja pārējos... Smags liktenis.
Likteņa ironija – kad brazīļi ieņēma Sanstanislao, padre Maizs nokļuva gūstā, kur brazīlieši viņu iebāza tuptūzī un pat mēģināja tiesāt, taču no tā nekas nesanāca un krietnais padre pārdzīvoja visus šā kara personāžus, nomirdams sirmā vecumā, visu mīlēts un cienīts. Bet par to nākošajā sērijā.

Pagaidām mums ir 1870. gada 7. februāris, Paragvajas vasaras vidus un pagalam novārgusī Lopesa armija (ja to vienību vēl var saukt par armiju) nokļūst Sero Kora ielejā, kur apstājas – tālāk iet nav spēku. Tiek nokauti un apēsti gandrīz visi zirgi, izņemot dažs desmitus Kabaljero izlūku vajadzībām, bet vienalga nometnē valda bads. Sākas masveida dezertēšana, mūk ne vien kareivji, bet arī virsnieki augstās pakāpēs, pat Lopesa personīgais ārsts Sirilo Solanide. Tieši Solanide ir tas, kurš 20. februārī sasniedz brazīļu nometni un paziņo precīzu Lopesa nometnes atrašanās vietu. Ģenerālis da Kamora nosūta ziņu princim Gastonam, bet pats ar 1200 kareivjiem, no kuriem 400 kavalēristi, izvirzās pārgājienā. 28. februāra vakarā brazīļi sasniedz Sero Koras ieleju, nākošās dienas rītausmā sākas pēdējā šī kara kauja, sīva, bet neilga. Jau pirmajās minūtēs Lopess tiek ar durkli ievainots vēderā un zaudē samaņu, bet viņa apsardze uztver ievainoto prezidentu un mēģina iznest viņu no kaujas lauka. To ierauga brašs brazīliešu seržants, kurš ar trāpīgu šāvienu mugurā no sava Remington Rouling Block karabīnes pieliek punktu karam. Redzot prezidenta nāvi, sāk padoties pārējie paragvajieši. Paragvajieši joprojām stāsta par varonīgajām frāzēm, kuras pirms nāves izteica Lopess, bet nē'- neko viņš nespēja pateikt, jo bija bez samaņas. To parādīja tiesu medicīniskā ekspertīze pēc sekcijas, kurai Lopesa līķi nogādāja uzreiz pēc kaujas. Un jā, varbūt arī varonīgais brazīļu seržants nemaz tik trāpīgs nebija – no prezidenta mugurkaula tika izvilkta musketes lode. Brazīļi musketes nelietoja, tikai paragvajieši, tāpēc trāpīgā šāvēja jautājums paliek atklāts. Tikai nevajag to teikt paragvajiešiem, būsi ienaidnieks uz visiem laikiem...

Tātad prezidents ir miris un Paragvajas pretošanās izbeidzas. Pēdējais, pēc nedēļas, padodas ģenerālis Bernardino Kabaljero, kurš kaujas laikā bija izlūkgājienā, meklējot jaunu nometnes vietu. Un jā, viņam vēl būs lemts daudz lappušu ierakstīt Paragvajas vēsturē, bet tas būs jau pēc kara.

Karš ir beidzies. Bet par tā sekām – noslēdzošajā sērijā.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


puds
Lietotājs




# Nosūtīts: 29 Okt 2024 12:32:48
Atbildēt 


Interesanti kā mūsdienu Paragvajā attaisno kara sākšanu? Tiešām, ka brazīļi mēģināja valstī īstenot apvērsumu? Iesaistīšanās Urugvajas pilsoņu karā skanētu daudz labāk, īpaši, ja brazīļi to jau ir izdarījuši.

________________________
AKS-74 ar nolokāmo laidi - īss, ātrs un nāvējošs. Kā desantnieka dzīve (c) Kurbads


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 29 Okt 2024 13:08:53
Atbildēt 


Quoting: puds
Interesanti kā mūsdienu Paragvajā attaisno kara sākšanu? Tiešām, ka brazīļi mēģināja valstī īstenot apvērsumu? Iesaistīšanās Urugvajas pilsoņu karā skanētu daudz labāk, īpaši, ja brazīļi to jau ir izdarījuši.

Pārsvarā kautrīgi klusē, tāpat, kā krievi par PSRS dalību WWII pirmajā posmā.
Bet vispār - viņus izprovocēja un, protams, vēlēšanās palīdzēt apspiestajām Urugvajas un Korintas tautām, kā arī vēsturiskā taisnīguma atjaunošana.

Te video ar Paragvajas opiciālo versiju. Ir latviski subtitri.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 29 Okt 2024 14:14:34
Atbildēt 


Ieskatam fragments no argentīņu 1944. gada mūvja par Kurupaiti kauju. Itin veiksmīga rekonstrukcija.

Infografika.

Ieteicamā literatūra Paragvajas skolniekiem par Akostas lauka kauju. URL

Tā nav Krievija, tā ir mūsdienu Paragvaja URL

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Nov 2024 02:37:37
Atbildēt 


Tātad, noslēguma sērija sāgai par Paragvajas karu. Lūdzu ievērtēt.

XV sērija. Post bellum

Tātad karš ir beidzies, Paragvaja ir pilnībā okupēta, pilsētas ir izpostītas, lauki aizauguši nezālēs un neapstrādāti, visas ražotnes nopostītas – La Rosas kombinātu, kā stratēģisku objektu, nopostīja sabiedrotie, pārējos atkāpjoties iznīcināja Lopesa armija. Naudai nav nekādas vērtības, visapkārt bads, posts, slimības un galīga nabadzība. Vienīgi bijušo pretinieku, Brazīlijas un Argentīnas, piegādātās humānās palīdzības kravas mazliet mīkstina totālā bada sekas. Vēlāk pieslēdzas katoļu baznīca, kuras plaši īstenotā līdzekļu vākšanas kampaņa un piegādātā humānā palīdzība ļaus pārdzīvot pirmos, pašus smagākos pēckara gadus.

Tagad par zaudējumiem. Sāksim ar sabiedrotajiem – Urugvaja, jau sākotnēji visvājākais pretinieks, kurš pēc 1867. vairs tikai nomināli piedalījās karā, zaudēja 60% savas armijas jeb 3800 vīru. Tiesa, lielākā daļa no tiem bija Eiropā savervētie algotņi.
Argentīna – karš prasīja ap 30 000 argentīniešu dzīvības. No tiem kara darbībā krita un nomira no slimībām 18 000 kareivju. Argentīnai starp sabiedrotajiem bija vislielākie civiliedzīvotāju zaudējumi - vēl 12 000 Argentīnas pilsoņu gāja bojā Paragvajas okupētajā Korintas provincē, kur sākās gerilja - partizānu karš un paragvajiešu uzsāktās pretpartizānu operācijas. To ietvaros ap 6000 argentīniešu, kurus turēja aizdomās par partizānu atbalstīšanu, izveda vergu darbos uz Paragvaju. No tiem izdzīvoja 150 sievietes.

Par Brazīliju. Brazīlija karam bija mobilizējusi ap 180 000 imperatora pavalstnieku, no kuriem Paragvajas kara laukos palika ap 52 tūkstošiem brazīliešu, kuriem jāpieskaita 8 000 civilo, kurus okupanti aizdzina vergu darbos uz Paragvaju no okupētajām Matu Grosu provinces teritorijām. Visi tie gāja bojā, karu nepārdzīvoja neviens.

Vēl par kara politiski ekonomiskajām sekām sabiedrotajiem.
Vispirms gribu apstrīdēt bieži dzirdētu un lasītu mītu par Lielbritānijas inspirēto Trejsavienības agresiju pret pārāk jau patstāvīgo Paragvaju. Šādu nostāju pauž Paragvajas un, lai cik dīvaini nebūtu, Krievijas avoti, tai skaitā arī oficiālie, bet šāda versija ir stipri apšaubāma vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt jau tradicionāli nedraudzīgās Argentīnas un Lielbritānijas attiecības – karš starp tām Folklendu salu pēc izcelsies tikai pēc 120 gadiem, bet pats konflikts jau tolaik ziedēja un smaržoja.
Otrkārt, 19. gs. 60. gados Brazīlija un Lielbritānija balansēja uz kara robežas. Vispirms jau portugāļu un britu strīdā par Āfrikas teritorijām starp Angolu un Mozambiku imperators Pedru II nostājās sava māsasdēla, karaļa Luisa I pusē un britiem tās teritorijas (vēlāko Rodēziju) izdosies piekabatot vien 19. gs. beigās, kad monarhija Brazīlijā būs kritusi, bet līdz tam vēl krietns laiciņš.
Bet svarīgākais iemesls – pēc Brazīlijas intervences Urugvajā 1864. gadā Lielbritānija pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Brazīliju, kuras atjaunojās vien 1868. gadā, kad karš jau gāja uz beigām. Tāpēc domāt, ka briti tā vienkārši varēja uzkūdīt valsti, ar kuru tai pat nav oficiālu attiecību – nē, nu var jau, bet īsti nopietni tas neizklausās.
Jā, Brazīlija aizņēmās milzu summas Rotšildu bankās, bet tie bija franču un austriešu Rotšildi. Šo kredītu atdošana kā milzu slogs gūlās uz Brazīlijas budžetu, valsts pēc kara nonāca hroniskā finanču krīzē, kas galu galā novedīs pie monarhijas krišanas 1889. gadā un Brazīlijas Savienoto Valstu izveidošanas, bet tas būs vēlāk.
Mazliet savādāka situācija izveidojās Argentīnā. Lai gan arī tur valdība aizņēmās milzu summas, taču Argentīnas uzņēmēju kabatās nogūlās šo aizņēmumu lielākā daļa, kā arī krietns kušķis no brazīļu ņemtajiem kredītiem. No kara darbības rajoniem lētāk bija kuģus tehniskajai apkopei un remontam vest uz Buenosairesas dokiem, nekā uz Rio, arī pārtiku un lopbarību lētāk iepirkt Argentīnā un Urugvajā, nekā vest no Brazīlijas. Tādējādi Argentīnas ekonomikai tika dots pamatīgs spēriens un, lai gan valstī drīz pēc kara atjaunojās vīru spēles brīvā dabā jeb sākās jauns pilsoņu karu cēliens, taču pat tas nespēs apturēt Argentīnas ekonomisko augšupeju. 20. gs. sākumā Argentīna iegāja pasaules bagātāko valstu pieciniekā, Pirmā pasaules kara laikā kļuva par bagātāko valsti pasaulē un tās augšupeju apturēja vien Lielā Depresija, bet tas jau ir cits stāsts.

Bet atgriezīsimies pie Paragvajas. Tās zaudējumus karā grūti aprēķināt, jo nav zināms sākotnējais iedzīvotāju skaits. Daudz lasīts, ka pirms kara tur dzīvoja 1,3 – 1,5 milj. cilvēku, kas ņemts no kāda beļģu ceļotāja – naturālista 1862. gadā izdotās grāmatas, kur autors piesauc sarunā ar Antonio Lopesu dzirdēto, ka Paragvajā pēc 1857. gada tautskaites datiem dzīvo 1,34 milj. iedzīvotāju, kas ir acīmredzama kļūda – Paragvajā tajos gados nebija tautskaites un tik daudz iedzīvotāju tur vienkārši nevarēja būt. Autors vienkārši sajauca Paragvaju ar kaimiņvalsti. Nē, ne Argentīnu, tā tajos gados bija sašķēlusies divās savstarpēji karojošās daļās – Buenosairesas Republikā un Apvienotajās Laplatas provincēs, kuras sevi lepni dēvēja par DASV – Dienvidamerikas Savienotajām Valstīm. Tieši pēdējā robežojās ar Paragvaju un tur tiešām tautas skaitīšanā bija tāds rezultāts. Šī senā autora kļūda joprojām klejo pa internetu, tiesa, paragvajieši to sen vairs neizmanto, toties krievu avoti ar pilnu krūti stāsta par miljonu karā nogalināto paragvajiešu.
Kopējo iedzīvotāju skaitu pirmskara Paragvajā tagad lēš ap 480 – 560 tūkst. iedzīvotāju. Cipars aprēķināts, ņemot vērā pirmskara apstrādātās lauksaimniecības platības, eksportu un pašu patēriņu, kā arī karam mobilizētos 150 000 kareivjus, kas izraisīja demogrāfisku katastrofu. Vidēji sanāk, ka pirmskara Paragvaja spēja pabarot un uzturēt mazliet virs pusmiljona iedzīvotāju, ko arī var ņemt par atskaites punktu.
1873. gadā, kad bija atgriezušies visi gūstekņi, pārnākuši mājās bēgļi, tika rīkota tautas skaitīšana. Rezultāti – kopā 221 tūkstotis, no tiem 110 tūkst. sieviešu, 26 tūkst. pieaugušu vīriešu, pārējie bērni. Karā un to pavadošajās slimībās un badā bojā aizgāja 60 – 65% valsts iedzīvotāju, vīrieši pat līdz 90%. Un tas viss tikai un vienīgi par "Dienvidamerikas Napoleonu" dēvētā Fransisko Solano Lopesa ambīciju dēļ.
Interesanti, ka mūsdienu Paragvajā nav neviena sevi cienoša ciemata vai miestiņa, kur kāda iela vai laukums nebūtu nosaukti Fransisko Lopesa vārdā, par krūšutēliem un pieminekļiem pat nerunājot. Tāda, lūk, tautas piemiņa.
Vēl viens vēsturisks fakts – 1871. gadā Paragvajai nopietni draudēja izzušana no pasaules kartes – Argentīna slepenās sarunās piedāvāja Brazīlijai savstarpēji sadalīt Paragvaju. Vienīgi imperatora Pedru II striktā pozīcija palīdzēja Paragvajai saglabāt valstiskumu – imperatoram vajadzēja kādu bufervalsti starp Brazīliju un mežonīgos tempos ekonomiski augošo Argentīnu. Nu, un savus piecus sentavo imperatora pārliecībā bija iemetis arī ģenerālis Bernardino Kabaljero, bet par viņu mazliet vēlāk.

P.S. Būs vēl pielikums par trīs kara dzirnavās izdzīvojušo personāžu gaitām pēckara pasaulē, bet tad gan viss. Apsolu. Jau tā stipri gari sanāca...

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Nov 2024 11:03:55
Atbildēt 


Quoting: Armands
Tātad, noslēguma sērija sāgai par Paragvajas karu. Lūdzu ievērtēt.


Ko lai saku, exelenti, vienkārši EXELENTI.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Nov 2024 15:15:18
Atbildēt 


Tātad, 1. pielikums pie sāgas - Elīza Linča.

Tagad par citiem spilgtiem, šajos aprakstos pieminētiem personāžiem un to gaitām pēckara pasaulē. Jāsāk laikam ar dāmām, tātad – Elīza Linča, madame Elisa, maršaliene Linča.
Sero Koras kaujas laikā krita Fransisko Lopess un viņa un madame Linčas vecākais dēls Pančito. Pašu maršalieni ar atlikušajiem trīs dēliem brazīļi sagūstīja un nogādāja Asunsjonā, tāpēc bieži dzirdētā leģenda par to, kā Elisa ar kailām rokām kārpīja zemi, lai apglabātu Lopesu, ir tīrs madame izdomājums. Tiesa, šī versija bieži ceļo pa daudzām Paragvajas karam veltītām publikācijām. Faktiski madame Linču ar bērniem brazīļi nogādāja Asunsjonā, bet Lopesa līķi tiesu medicīnas ekspertīzei Konsepsjonā, kur pēc ekspertīzes arī apglabāja. Madame pat nezināja, ka Lopess apbedīts Konsepsjonā, nevis Sero Koro...
Asunsjonā Elīza visai uzstājīgi, bet nesekmīgi prasīja atdot viņai naudu no bankas kontiem. Beidzot jaunajai varai tas apnika un huntas priekšsēdētājs Rivarola pavēlēja madame vākties prom no Paragvajas. Uzreiz to nevarēja izdarīt, jo visa ģimene saslima ar tīfu, no kura nomira jaunākais dēls. Pēc atlabšanas Brazīlijas okupācijas iestādes mīļā miera labad apmaksāja madame un viņas diviem dēliem ceļu līdz Eiropai – ka tik tālāk no skandalozās dāmas, kura atsakās atzīt realitāti.
Tā nu madame Linča dodas atpakaļ uz savu dzimteni Īriju. Jāsaka, nemaz tik nabaga viņa nebija, kā tēloja Paragvajā – vēl kara laikā viņa ar diplomātisko pastu bija nosūtījusi saviem īru radiem krietnu daļu savu dārglietu, bez tam viņai bija pieeja vairākiem Lopesa personīgajiem kontiem dažādās Eiropas bankās. Visai turīga, pat bagāta dāma.
Īrijā madame nodeva bērnus radu aizgādībā un, acīmredzot, arī kādu visai ievērojamu naudas summu, jo uz dēlu vārda Korkā drīz vien tika iegādāti vairāki zemes īpašumi un vēlāk tie guva labu izglītību. Viņu pēcteči vēl tagad dzīvojot Korkas apkaimē.
Apdarījusi ģimenes lietas, madame Elisa sāka iejusties karalienes trimdā ampluā – apmeklēja Parīzi, devās kruīzā pa Vidusjūru – Venēcija, Grieķija, Palestīna, Ēģipte, Marseļa, atkal Parīze... Tāds aristokrātisks dzīves stils prasīja tikai trīs lietas – naudu, vēl naudu un vēl vairāk naudas.
Laikam ar naudiņām madame kļuva pašvaki un viņa 1875. gadā atgriezās Paragvajā, ar nodomu dabūt kompensāciju par Lopesu ģimenes īpašumiem, pat ar britu tiesas spriedumu bija apgādājusies. Paragvajā viņu tūdaļ ar visu britu spriedumu arestēja un nodeva tiesai par krāpšanās mēģinājumu un dokumentu viltošanu. Paragvajiešiem bija taisnība – visi viņas pieprasītie īpašumi un hasiendas formāli bija nacionālais īpašums un Lopess bija tikai to pārvaldnieks, nevis īpašnieks. Vienīgais Lopesu ģimenes īpašums bij vēl spāņu laikā celtais savrupnams, bet tur dzīvoja Fransisko Lopesa māte, Antonio Lopesa atraitne donja Huana, kura diez ko nemīlēja sava dēla nelaulāto klātgulētāju. Lieta tāda, ka Paragvajas baznīca strikti atteicās laulāt sievieti, kuras pirmais vīrs vēl dzīvs. Jā,jā – savlaik Parīzē dedzīgais latīņamerikānis bija atvīlis franču kara ārstam viņa skaisto īru sievu un baznīca viņus nelaulāja, kaut tu trīsreiz būtu prezidents... Tātad arī nekādu tiesību pat uz daļu ģimenes īpašumu madame nebija.
Iespējams, ka madāma nemaz nezināja tādas Paragvajas likumdošanas nianses un viņai nāktos ilgi un dikti sēdēt aiz restēm, bet iejaucās Kabaljero. Viņš pierunāja prezidentu Gilu netiesāt muļķa sievišķi, bet apmierināties ar izraidīšanu uz visiem laikiem. Tā nu Elīza Linča otro reizi pameta Paragvaju. Bez tiesībām atgriezties, bet ne uz visiem laikiem.
Pametusi Paragvaju, madame Linča uz laiku apmetās Buenosairesā, kur sarakstīja visai juceklīgu grāmatiņu "Protesta izteikšana" ("Esposicion Protesta"), kurā vienā kaudzē samestas atmiņas, aizvainojumi, klaji izdomājumi un žēlošanās par savu sūro likteni. Tieši no šīs grāmatas aug kājas leģendai par Lopesa apbedīšanu madame pašrocīgi izkašņātā bedrē, turklāt šo procesu ņirdzīgi komentē brazīļu kareivji.
Bairesā Elīza Linča neiedzīvojās – vietējā sabiedrība nebija aizmirsusi viņas lomu nesenajā karā un katrā izdevīgā gadījumā atgādināja gan Omāru korpusa cigārus, gan Amazoņu leģionu. Nespējot izturēt šādu attieksmi, Linča atgriezās Parīzē, kur vairs netēloja princesi trimdā, bet dzīvoja mierīgu, smērā pārtikušu dzīvi. Laikam ar naudiņām nebija pārāk labi, lai gan arī trūkumu necieta. Nomira Elīza Alise Linča 1886. gadā no kuņģa vēža un tika apglabāta Perlšēzes kapsētā.
Bet Paragvajā madame maršaliene Elīza Linča tomēr atgriezās – 1961. gadā, pēc Paragvajas prezidenta Alfredo Stresnera rīkojuma viņas mirstīgās atliekas ekshumēja un pārveda uz Paragvaju, kur pārapbedīja Asunsjonas Nacionālajā kapsētā. Tur viņai kā nacionālajai varonei uzbūvēts smuks mauzolejs.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Nov 2024 15:17:17
Atbildēt 


2. sāgas pielikums - Fidels Maizs

.Nākošais mans izvēlētais personāžs ir cienīgtēvs Maizs, viņš arī asiņainais prokurors, Sanfernando asiņainā tribunāla (tribunales de sangre) galvenais izmeklētājs un priekšsēdētājs, cilvēks, kuram atzinās visi.
Brazīļi, kuri viņu sagūstīja, itin labi zināja, kas par putnu nonācis viņu rokās, tāpēc, nogādājuši padri Rio, neinternēja to kopā ar citiem gūstekņiem, bet iebāza cietumā. Neba kopā ar slepkavām – lielceļa laupītājiem, kopā ar inteliģentāku publiku – blēžiem, krāpniekiem, vecmāmiņu indētājiem mantojuma dēļ un tamlīdzīgiem, taču arī tie nopriecājās, dabūjot savā sabiedrībā prokuroru, kaut citas valsts. Vārdsakot, sēdēšana brazīļu cietumā Maizam nebija īpaši patīkama un viņš burtiski bombardēja princi Gastonu, Brazīlijas armijas virspavēlnieku Paragvajā, kura pakļautībā teorētiski atradās kā karagūsteknis, ar žēlabu pilnām vēstulēm par savu sūro likteni. Šajos epistulārajos šedevros krietnais padre spaiņiem šmuces izgāza pār sava nesen bijušā šefa Fransisko Lopesa galvu – kāds tas bijis nekrietnelis un izvirtulis (dzīvojis netiklībā ar ārzemju hija de puta, latviski laikam īsāk – mauka, bet nozīme tā pati.) Rakstīja, kā tas zvērs (Lopess) spiedis spīdzināt ieslodzītos un kā viņam (krietnajam priesterim) sāpējusi sirds, parakstot nāves spriedumu... Njā, bija pagājuši vien daži mēneši starp visvareno prokuroru un brazīļu cietumnieku, bet re, kādas metamorfozas. Droši vien pēc brazīļu cietuma kopējā kamerā pavadītā laika padrem - eksprokuroram svila un dedzināja dažādās vietās.
Princis Gastons dziļi nicināja Maizu, ne uz vienu tā asaraino opusu neatbildēja, taču privāti painteresējās juristu aprindās, vai nav iespējas šo personāžu iespundēt uz ilgāku laiku. Juristi tādu iespēju neatrada – ar Brazīliju eksprokurora darbība nekādi nebija saistīta. Vienīgi mēģināja viņam inkriminēt Lopesa iedvesmošanu kuģa "Marķīzs de Olinda" sagrābšanu kara sākumā, bet apsūdzība bija baltiem diegiem šūta un Maizs to smiedamies noraidīja – galu galā, tolaik viņš jau divus gadus sēdēja Lopesa cietumā un sēdēs vēl divus... Tādējādi brazīļi neko krietnajam padrem nevarēja inkriminēt (par cilvēktiesību tiesām 19. gs. vēl neviens neko nebija dzirdējis,) viņu no cietuma pārvietoja uz karagūstekņu nometni un 70. gada beigās aizsūtīja uz Paragvaju, kopā ar citiem atbrīvotajiem gūstekņiem.
Paragvajā atbrīvoto gūstekņu transportu sagaidīja prezidents Rivarola, kurš to priekšā uzstājās ar runu, tipa, karš ir beidzies, Paragvajā ir izsludināta amnestija un katrs pilsonis ir vērtīgs valsts atjaunošanai. Prezidenta uzruna spārnoja eksprokuroru un viņš gara acīm jau redzēja sevi Paragvajas arhibīskapa lomā – par to Maizs sapņoja Rio ieslodzījuma laikā un šādā amatā sevi piedāvāja princim Gastonam... Vai vismaz atgūt savu pirms ieslodzījuma amatu, kā Asunsjonas katedrāles dekāns, kas būtu labs atspēriens ceļā uz arhibīskapa amatu.
Taču Maizu gaidīja smaga un dziļa vilšanās – kamēr eksprokurors bija dažādās pozās komunicējis ar brazīļu kriminālieslodzītajiem, Paragvajas baznīcā bija notikušas dziļas pārmaiņas – 50 gadus ilgais interdikts bija atcelts, Paragvajas baznīca atkal iekļauta vispasaules katolisko baznīcu saimē, bet iekšpolitiski baznīca tika šķirta no valsts. Turklāt pats Maizs tika izslēgts no priesteru kārtas un ekskomunicēts – izslēgts no katoliskās kopienas. Viņš ne tikai nedrīkstēja vadīt dievkalpojums, bet pat ņemt dalību rituālos – saņemt grēku atlaides un iet pie dievgalda, kas ticīgam katolim, pie kādiem Maizs sevi pieskaitīja, bija morāla katastrofa. Paragvajas garīdzniecība nebija aizmirsusi ekspriestera lomu arhibīskapa Palasiosa un vairāku citu augstu garīdznieku nāvē Sanfernando, Maiza vainas dēļ...
Bet kā tad prezidenta amnestija? Rivalora taču solīja un Maizs vērsās pie prezidenta pēc taisnības. Prezidenta kancelejā viņam atbildēja, ka amnestija attiecas uz sinjora Maiza darbību virsprokurora amatā un dalību Sanfernando procesos, taču Paragvajā baznīca ir šķirta no valsts un sinjora Maiza attiecības ar baznīcu ir jārisina viņam pašam. Kā tā, šķirta no valsts? Maizs kategoriski nesaprot jaunās realitātes un publicē kaismīgu pamfletu pret ārzemnieku iekundzēšanos Paragvajas garīgajā dzīvē, kas vēl vairāk sarežģī Maiza attiecības ar jauno baznīcas vadību, lai gan gūst zināmu atzinību konservatoriskās garīdzniecības aprindās.
Taču izejas nav un Maizam ir jādodas svētceļojumā uz Romu – vienīgi pāvests var viņu atkaluzņemt baznīcas klēpī un atjaunot priesterībā. Viņa atbalstītāji savāc kaut kādas naudiņas un Maizs, trešajā klasē šķērsojis okeānu, nokļūst Romā, kur sagaida audienci pie pāvesta. Pāvests atlaiž viņa grēkus un atjauno garīdznieku kārtā. Nu jau atkal kā padre Maizs dodas turnejā pa Itālijas un Spānijas dievnamiem, kur uzstājas ar sprediķiem, kuros apraksta smago stāvokli Paragvajā un lūdz ticīgos ziedot Paragvajas atbalstam. Sprediķiem ir panākumi un baznīcas Paragvajai sūtītais humāno kravu apjoms pieaug. Patiesības labad jāsaka, ka katoļu baznīcas humānā palīdzība, kura palīdzēja Paragvajai pārdzīvot pirmos, pašus smagākos pēckara gadus, daļēji ir arī padres Maiza nopelns.
Turnejas laikā Maizs saņem vēstuli no saviem atbalstītājiem, ka ir atbrīvojusies vikāra vieta trešajā lielākajā Paragvajas pilsētā Enkarnansjonā un ir reālas iespējas to iegūt. Cerību spārnots, Maizs pārtrauc turneju pa Spānijas draudzēm un steigšus atgriežas Paragvajā. Bet nē. Arhibīskaps viņam paziņo, ka tas, ka dabūji grēku piedošanu no pāvesta, protams, ir labi un vēlēšanās kalpot ir apsveicama, bet par Enkarnansjonu vari nesapņot. Toties ir brīva garīdznieka vieta Maiza dzimtajā ciematā, kur dievnams grūst kopā un kur sākās Maiza garīdznieka karjera. Vai nu tur, vai nekur. Maizam nav izvēles un viņš atgriežas dzimtajā ciematā. Loks ir noslēdzies.
Dzimtajā ciematā Arojosa i Esterosa Maizs pavadīs lielāko daļu sava atlikušā, visai garā mūža. Atjaunos baznīcu, mācīs bērnus vietējā skolā, sarakstīs vairākas mācību grāmatas skolām, pārsvarā par ģeogrāfiju un dabaszinībām, kurās popularizēs sava laika zinātnes atziņas, tai skaitā Darvina evolūcijas teoriju, ģeoloģijas un astronomijas atklājumus. Padre iegūs lielu autoritāti savu novadnieku vidū un jaunajā, 20. gadsimtā vairs neviens viņa draudzē neatcerēsies sava mīlētā padres drūmo pagātni. Maizs mirst 1920. gadā, 92 gadu vecumā, bet viņa novadnieki viņu sāk uzskatīt par svēto un aicina arī baznīcu to atzīt. Bet nē, nekas nesanāk un daudzi viņa draudzes locekļi pirmo reizi uzzina par sava mīļotā dvēseļu gana mūža tumšajām lappusēm. Taču tas netraucē arī mūsdienās daudziem Paragvajas studentiem pirms eksāmenu sesijas novietot savus konspektus uz padres Maiza kapa, kamēr to saimnieks noskaita lūgšanu. Tas palīdzot sekmīgi nokārtot pārbaudījumus – tāds, lūk, ticējums.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Nov 2024 15:22:34
Atbildēt 


Tagad kārta trešajam, nozīmīgākajam no izdzīvojušajiem.

Tātad - ģenerālis Bernardino Kabaljero. Lasiet un vērtējiet.


Tagad kārta mūsu raksta pēdējam, bet pēc nozīmes pirmajam varonim – nevienam citam, kā ģenerālim Bernardino Kabaljero, pilnā vārdā Hosē Bernardino Kabaljero de Anasko Melgeroja i Geness, senas spāņu konkistadoru un inku aristokrātijas ģimenes atvase. Viņš un viņa "divīzija" (no kuras bija atlikuši vien 65 noskranduši jātnieki) bija pēdējā Lopesa armijas vienība, kura padevās uzvarētājiem. Sero Koro kaujas laikā Kabaljero nometnē nebija, viņš ar savu vienību bija nosūtīts meklēt jaunu bāzes nometnes vietu un, pēc iespējām, gūstīt jau pusmežonīgos savvaļas liellopus Lopesa armijas atlieku pārtikai. 10. martā viņa patruļa sadūrās ar brazīļu patruļu, kuri kaujā neiesaistījās, bet paziņoja, ka Lopess ir miris un karš beidzies. Pārbaudījis ziņu patiesumu, 13. martā Kabaljero ar savu vienību padevās uzvarētājiem. 17. martā viņu nogādāja Konsepsjonā, no kurienes drīz vien izveda uz Rio.
Bet kāds kontrasts ar mūsu stāsta iepriekšējo varoni, padri Maizu – jauno ģenerāli (sagūstīšanas laikā viņam bija tikai 30 gadi) brazīļu augstākā virsniecība tiešām cienīja kā nopietnu pretinieku. Pats de Kašiass sarunā ar Kabaljero (vēlāk viņš šo sarunu pieminēs savos memuāros) atzina, ka Kabaljero sniedzis gan viņam, gan visai brazīļu armijai paraugstundas, kā sekmīgi aizstāvēties šķietami zaudētās pozīcijās daudzkārt pārāka pretinieka priekšā. Arī princis Gastons pievienojās de Kašiasa viedoklim, tāpēc nebija nekādas runas par Kabaljero ieslodzīšanu – kā uzturēšanas vietu viņam ierādīja vienu no prinča vasaras rezidencēm un vispār izturējās pret Kabaljero, kā to prasīja tā laika kara vešanas noteikumi starp līdzvērtīgiem pretiniekiem, pat brazīļu ģenerāļa algu gūsta laikā viņam maksāja un pret godavārdu atļāva pārvietošanās brīvību Rio robežās. Savs nopelns tur bija arī Kabaljero aristokrātiskajai izcelsmei, kas tā laika Brazīlijā visai daudz nozīmēja...
Gūsta laikā Kabaljero kļuva populārs viesis dažādās Brazīlijas augstākās sabiedrības pieņemšanās, kur iepazinās un sadraudzējās ar daudziem Brazīlijas politiķiem un militāristiem, saviem nesenajiem pretiniekiem. Tajā skaitā saņēma uzaicinājumu uz "mājas pusdienām" no joprojām sirgstošā maršala de Kašiasa. Un kāda sagadīšanās – tieši tajā laikā sirgstošo maršalu bija nolēmis apmeklēt viņa senais audzēknis, imperators Pedru II... Maršals stādīja priekšā imperatoram sagūstīto Paragvajas ģenerāli un starp viņiem notika saruna par Paragvajas pēckara nākotnes redzējumiem. Kabaljero izdevās pārliecināt imperatoru, ka Brazīlijas interesēs ir saglabāt Paragvajas valsti kā tādu buferi starp Brazīliju un visai agresīvo Argentīnu Paragvajas un Paranas upju baseinos. Imperators šo "nejaušo" tikšanos un sarunu ar Kabaljero uzskatīja par visai auglīgu, vismaz de Kašiass tā raksta.
Zīmīgi, ka nākošā, 71. gada sākumā Argentīna slepenās sarunās piedāvāja Brazīlijai savstarpēji sadalīt tolaik vispār nekādo Paragvaju, bet Pedru II strikti pret to iebilda, paģērot stingri ievērot Trejsavienības līgumu, kurš paredzēja Paragvajas suverenitātes saglabāšanu tās atzītās robežās un Argentīnai nācās apmierināties ar robežu pārbīdīšanu Čako reģionā līdz Pilkomaijo upei Asunsjonas pievārtē un strīdīgo rajonu Misiones provincē, Paranas upes kreisajā krastā piekabatošanu. Brazīlijai atgāja strīdīgās teritorijas Matu Grosu provinces tuvumā un arī daļa Misiones Paranas kreisajā krastā. Lai gan kartē šīs teritorijas aizņēma gandrīz pusi pirmskara Paragvajas, taču tajās pat pirms kara dzīvoja mazāk, par procentu Paragvajas iedzīvotāju – ap 3500 civilo visās atdotajās teritorijās. Nu, un pirms kara vēl tur bija ap pusotru tūkstoti Paragvajas zaldātu garnizonos, kuri monitorēja mežonīgos un visai agresīvos vietējos indiāņus. Kabaljero šajās sarunās, protams, nepiedalījās, jo joprojām atradās gūstā un viņa vārdu ar imperatora nostāju arī neviens nesaistītu, ja vien nebūtu pāris rindkopu daudzsējumu de Kašiasa memuāros, veltītām Kabaljero un Pedru II "nejaušajai" saskarsmei.
Kabaljero no gūsta atbrīvoja 71. gada maijā un dzimtenē viņš atgriezās ar pēdējo, vislielāko atbrīvoto gūstekņu partiju – ap 8000 vīru, lielākoties vienkāršo kareivju, kurus Brazīlijā, kur viņi plantācijās bija aizvietojuši iesauktos nēģerus, aizturēja līdz sezonas darbu beigām un ziemas sākumam – dienvidu puslode, ja kas...
Starp atbrīvotajiem bija diezgan daudz Kabaljero bijušo cīņubiedru, kuri viņu cienīja kā labu komandieri, bija arī daži apakšvirsnieki, kuru vadībā vēl zaļais, 18 gadus vecais jauniesauktais Bernardino bija sācis apgūt militārās zinātnes. Te jāpiezīmē, ka Kabaljero nebija nekādas militārās izglītības – kara sākumā viņš bija kavalērijas seržants Bariosas ekspedīcijas korpusā Matu Grosu, kara beigās – ģenerālis un viss, pateicoties personīgajai drosmei un iedzimtajam talantam, par ko viņu cienīja kareivji. Vārdsakot, transports ar atbrīvotajiem vēl nebija pietauvojies Asunsjonas ostā, kad Kabaljero jau bija gatavs jaunās, pēckara armijas kodols, neliels, bet profesionāls un personīgi uzticams Kabaljero. Par savu ģenerāli šie vīri bija gatavi iet caur uguni un ūdeni, bet nē – Kabaljero no viņiem tādus upurus neprasīs, lai gan uzticamību personīgi sev šad tad izmantos.
Asunsjonā prezidents Rivarola sagaidīja atbrīvoto ģenerāli ar atplestām rokām – kadru deficīts milzīgs un te pats slavenākais Paragvajas ģenerālis, kurš noteikti jāizmanto un Kabaljero nekavējoties kļūst par armijas komandieri – kadri jau viņam ir, par satiksmes, sakaru, ekonomikas un kādu vēl ne ministru. Pēc pāris mēnešiem, kad Kabaljero kaut cik bija izveidojis jaunās armijas pamatkodolu un pamazām sāka pievērsties pārējiem saviem pienākumiem, Rivarola viņu, kā ekonomikas ministru un kopā ar finansu ministru sūta uz Eiropu – Paragvajai vajag kredītu un finansu līdzekļu. Pa daļai tā ir taisnība, pa daļai Rivarola baidās, ka viņu populārais ģenerālis pabīdīs prezidenta krēslā. Velti baidās – viņu no amata atstādinās masoni, ar kuriem Rivarola pašlaik koķetē, bet Kabaljero tolaik būs Eiropā.
Eiropas tūre Paragvajas delegācijai izdodas diezgan veiksmīga – no britiem dabū 2 miljonu mārciņu kredītu, arī Vācijas apmeklējums izrādās veiksmīgs – vācu banķieri kā reiz meklē, kur ieguldīt no frančiem pēc kara dabūtās kontribūcijas un te paragvajieši, kuri piedāvā zemes ķīlā un vēl uz tām sola izmitināt vācu kolonistus... Lieta tā, ka pēc Vācijas apvienošanas un iekšējo muitu likvidēšanas kalnainās Dienvidvācijas zemniekiem pienāca grūti laiki – viņi nespēja konkurēt ar līdzenumu zemniekiem un masveidā emigrēja, galvenokārt uz ASV, bet Kabaljero izdevās kādu tērcīti no šīs emigrantu upes novirzīt uz Paragvaju. Vēlāk šie imigranti dos diezgan ievērojamu ieguldījumu Paragvajas ekonomikā. Tas būs vēlāk, bet pamati ir ielikti.
Atgriežoties Paragvajā, Kabljero sastopas ar diezgan ievērojamām izmaiņām politiskajā situācijā – prezidentu Rivarolu no krēsla ir nobīdījuši no Argentīnas atgriezušies politemigranti – masoni, kuru mestrs Fereira izveidojis Nacionālo gvardi no savlaik, kara laikā, brazīļu izveidotā Paragvajas leģiona kareivjiem, kuru arī pats komandē, iekšlietu ministra amatā. Kabaljero izveidotā armija ir pārdislocēta uz Asunsjonas nomali, bet prezidenta krēslā sēž cits masons no emigrantiem – Jovellanoss.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Nov 2024 15:26:11 - Laboja Armands
Atbildēt 


ģenerālis Kabaljero, turpinājums.

Kabaljero autoritāte tomēr ir pārāk liela, ar viņu joki nesanāk un prezidents viņam atgriež armijas komandiera posteni, atjauno Satiksmes ministra postenī un pievieno vēl Reliģijas lietu un izglītības ministra posteni – nu ģenerālim jāizskata baznīckungu savstarpējie konflikti un jārūpējas par burtnīcām bērniem un skolotāju algām... Ar jaunajiem pienākumiem Kabaljero kaut kā tiek galā, paralēli ar savu draugu Kandido Bareiro, kurš kara laikā bija oficiālais Paragvajas pārstāvis Eiropā un, atgriezies Paragvajā 69. gadā, tur nodibinājis Paragvajas lojālistu savienību, uz tās bāzes izveido Paragvajas nacionālās attīstības biedrību, kura vēlāk pārtaps par Nacionāli Republikānisko partiju (Kolorado jeb Sarkanie). Tolaik viņu bāze bija bijušie Lopesa armijas kareivji un karagūstekņi, kuri neiestājās Paragvajas Leģionā, tā vietā izvēloties darbu plantācijās. Tādu starp karagūstekņiem bija lielākā daļa.
Viņi izveidoja opozīciju tolaik valdošajai politiskajai grupai, kura bāzējās uz bijušajiem leģionāriem, kuru centrs bija Argentīnā dzīvojošo politemigrantu izveidotā masonu loža "Paragvaja 33", uz kuras bāzes izveidosies Liberālo Demokrātu partija jeb Blanko (Baltie). Tās abas partijas stūrē Paragvaju vēl šodien, lai gan tagad ir tā aizdreifējušas no sākotnējiem ideāliem, ka atšķirības starp tām ar vairojamo stiklu jāmeklē. Atlikušajā 19. gs. daļā tās, protams, stīvējās par varu, taču atklātus, bruņotus konfliktus centās nepieļaut, atšķirībā no kaimiņvalstīm, kur blankisti ar kolorado sitīsies uz nebēdu. 20. gs. Paragvaja panāks un apsteigs kaimiņus pilsoņkaru un ne tikai pilsoņu karu intensitātē, taču tad abi partiju faktiskie dibinātāji – Kabaljero (Kolorado partija) un Fereira (Balnkisti) jau būs miruši.
It kā kaut kāda politiskā stabilititāte, bet nākošā, 73. gada sākumā Kabaljero dabū zināt, ka Fereiras nacgvardi Kabaljero savervētos vācu imigrantus nelaiž valstī, atgriežot tos Argentīnā. Ieceļotājiem, protams, vienalga – argentīņi viņus pieņem ar atplestām rokām, jo pēc kara strauji augošajai valstij kā ēst vajag prasmīgu zemnieku, bet Kabaljero ir neizpratnē – kāpēc tā? Lai apspriestu situāciju, viņš ar saviem domubiedriem, kuriem bija piebiedrojušies no pretējās nometnes atdreifējušie Gils un Gonsaless, kuriem arī nepatika Fereiras klanīšanās argentīņu priekšā un lemj, ko darīt. Tiesa, klanīšanos brazīļu priekšā blankisti pārmet Kabaljero kamerādiem, bet tādas ir tā laika politiskās realitātes. Nolemts tiek iet un nākošajā dienā izdzenāt nacgvardus, pēc kā nopietni "aprunāties" ar Fereiru. Tajā pat vakarā par plāniem uzzin Fereira un, negaidot rītu, piesit pēdu uz Argentīnu, kura tagad, pēc kara nav tālu no Asunsjonas – pāri upei, pusotra desmita kilometru pa straumi un jau pirmie argentīņu robežposteņi to jaunajās zemēs... Paragvajā viņš atgriezīsies tikai 1906. gadā, kad Kabaljero jau būs atgājis no varas un pat kļūs par prezidentu, tāpēc valstī sāks ost pēc pulvera, taču Fereira kopā ar tolaik jau pensionēto, bet politiski joprojām ietekmīgo Kabaljero atradīs kompromisa variantus un pilsoņu karš noslāps iedīglī. Lai kādas būtu viņu politiskās nesaskaņas, taču viņi abi saprata, ka viņu paaudzei pietiek ar vienu karu, kurā pagāja viņu jaunība. Pēc viņu abu nāves 1912. gadā tomēr sāksies karu periods, bet tā vairs nebūs viņu paaudzes vaina.
Rītā sazvērnieki izvirza rotu Kabaljero vadībā pie nacgvardiešu kazarmām. Tie, kaut būdami skaitliski daudz lielākā skaitā, saprot, ka salīdzinājumā ar Kabaljero rūdītajiem kara vilkiem ir tikai kusli jēriņi, bez ierunām noliek ieročus un izklīst pa mājām. Kabaljero kopā ar saviem vīriem dodas uz parlamenta ēku, kur notiek Kongresa ārkārtas sēde prezidenta Jovellanosa vadībā par situāciju valstī. Kabaljero vīri bez garām runām atbruņo parlamenta apsardzi, paši nostājas sardzē nacgvardes vietā, bet Kabaljero, Bareiro, Gils un Gonsaless iziet parlamentāriešu priekšā ar saviem plāniem – Kongress sevi atlaiž, nosakot jaunas vēlēšanas uz vispārēju vēlēšanu tiesību pamata visiem pilsoņiem (vīriešiem, par sieviešu tiesībām balsot pasaule tolaik vēl neko nav dzirdējusi.) Līdz tam, pēc vēl Antonio Lopesa konstitūcijas, vēlēšanas bija daudzpakāpju, ar stingru mantas cenzu, kas kara izpostītajā Paragvajā stipri mazināja vēlētāju loku. Kabaljero ar savu firmas smaidiņu, no kura esot asinis stingušas dzīslās, painteresējās, vai kāds nav pret. Tādu starp kongresmeņiem nebija un priekšlikumu vienbalsīgi pieņēma. Vēl prezidents iecēla un kongress apstiprināja Kabaljero par iekšlietu ministru, Bareiro par flotes un kuģniecības ministru, Gilu par premjerministru, bet Gonsalesu par ekonomikas un finansu ministru, ar ko sēde beidzās. Tas bija pirmais Kabaljero īstenotais valsts apvērsums, bet ne tuvu ne pēdējais, lai gan neviens no tiem nebūs asiņains. Parasti pietiks ar rotu zaldātu vai pat firmas smaidiņu un "aprunāšanos" ar spītīgu politiķi. Citreiz pat bez tā iztika, kā notiks mazliet vēlāk.
Jūnijā notiek pirmās vispārējās vēlēšanas Paragvajas vēsturē, pārliecinoši uzvar Kabaljero atbalstītāji, bet prezidents Jovellanoss nokļūst smagā situācijā – visa vara gan valdībā, gan parlamentā faktiski ir Kabaljero rokās, prezidents kļuvis vien par nominālu "pirmo personu" bez reālas varas. Jovellanoss gan mēģina manevrēt, taču ne visai sanāk. Nākošā gada janvārī viņa ausīs nonāk baumas, ka vakarā restorānā Kabaljero esot izteicies, ka laikam vajadzētu paņemt rotu zaldātu un aiziet aprunāties pie prezidenta, lai taču beidz ākstīties. Vai tā bija patiesība vai tikai baumas – kas to tagad var zināt, bet prezidents negribēja sagaidīt ciemos Kabaljero ar rotu zaldātu un jau nākošajā rītā lūdza politisko patvērumu Argentīnā. Par prezidentu parlaments ievēl Kabljero protežēto Huanu Batistu Gilu.
Nākošais Kabljero stila apvērsums - 77. gadā sazvērnieki nogalina Gilu. Tos aiztur – tie ir divi brāļi, kuri apgalvo, ka nošāvuši prezidentu personīgu motīvu dēļ, taču prezidents Urarte (Gila viceprezidents, kurš ieņēma amatu pēc tā nāves) viņiem netic, apvaino slepkavībā blankistus un sāķ diezgan plašus arestus blankistu rindās. Tas izraisa plašu rūgšanu sabiedrībā un Kabaljero ausīs nonāk ziņas, ka blankisti sākuši bruņoties un gatavojas sacelties, kas viņam galīgi nav vajadzīgs. Kabaljero paņem sev līdzi no kazarmām sardzes vadu un dodas aprunāties pie Urartes. Nākošajā rītā Urarte uzraksta atlūgumu, par prezidentu ievēl Kabaljero draugu Kandido Bareiro.
Tālāk – 80. gadā no slimības mirst Bareiro, bet parlaments par prezidentu ievēl pašu Kabaljero. Nākošajā gadā Kabaljero maina konstitūciju un 82. gadā ar lielu balsu pārsvaru kļūst par pirmo tautas vēlēto prezidentu Paragvajas vēsturē. 86. gadā, pēc prezidenta termiņa iztecēšanas brīvprātīgi atkāpjas no amata, bet nodrošina ievēlēšanu savam domubiedram Eskobāram, par ko saņem pārmetumus no blankistiem par vēlēšanu rezultātu viltošanu, taču viņam par to nospļauties – viņš ir ietekmīgākais valsts pēckara politiķis un atlikušajos 19. gs. gados viņš nosaka, kurš būs pie varas Paragvajā. Tiesa, vēl divas reizes (1894. un 1902. gados) izsauks pie sevis uz "pārrunām" pārāk jau iedomīgus palikušos prezidentus, pēc kā prezidenti rakstīs atkāpšanās rakstus. Tā turpinās līdz 1904. gadam, kad kārtējo Kabaljero kreatūru gāž blankisti. Politiķu paaudze ir nomainījusies, kara gadi aizmirsušies un Kabaljero jūtas kā tāds dinozaurs un atkāpjas no visiem amatiem. Valstī sāk ost pēc pulvera, bet no emigrācijas atgriežas Kabaljero kādreizējais pretinieks Fereira, Kabaljero stilā atstādina savu priekšgājēju, arī blankistu, atrod kompromisu ar politiski vēl joprojām ietekmīgo Kabaljero un jau praktiski sācies pilsoņu karš drīz vien beidzas. Sākas 30 gadus ilgais blankistu valdīšanas posms, bet tas jau ir cits stāsts.
Žurnālisti glaimodami dēvēja Kabaljero par Paragvajas demokrātijas tēvu, taču šis salīdzinājums viņam nepatika un viņš savā klātbūtnē aizliedza to lietot. Toties cita žurnālistu frāze, kura vēstīja, ka Kabljero esot tikai trīs vājības – Paragvaja, cigāri un sievietes, viņam makten gāja pie sirds, it sevišķi trešā daļa. Pēc sevis viņš atstāja 92 oficiāli atzītus bērnus no daudzām sievietēm, neoficiāli viņam piedēvē vairāk par 300 dēliem vien. Paragvajā pēc kara daudzsievība bija oficiāli atļauta smagās dzimumu disbalanses dēļ un kuram tad rādīt tautai priekšzīmi, ja ne tās ietekmīgākajam politiķim, tāpēc ne tikai Paragvajas vēsturē, arī genofondā Kabaljero pienesums ir visai iespaidīgs.
Kabaljero mirst 1912. gada februārī, 72 gadu vecumā. Deviņus mēnešus vēlāk, tā pat gada novembrī Bavārijas imigranta un vietējās spāņu – indiāņu izcelsmes aristokrātes ģimenē piedzimst puisēns, kurš pie kristīšanas saņem vārdu Alfredo. Alfredo Stresners. Bet tas ir pavisam cits stāsts.

Tas arī viss. Gluži netīšām no rakstu sērijas par vienu karu sanāca sāga par valsti gadsimta griezumā. Es tā neplānoju, tā vienkārši sanāca...

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Brudaks
Lietotājs




# Nosūtīts: 25 Nov 2024 01:27:56
Atbildēt 


Paldies par šo brīnišķo sāgu un tajā ieguldīto darbu, interesants saturs un aizraujoši izklāstīts!

Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 25 Nov 2024 02:23:04
Atbildēt 


Brudaks

Pievienojos. Izcils darbs.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


puuce
Moderators




# Nosūtīts: 25 Nov 2024 15:06:41
Atbildēt 


Pamatīgs stāstījums
Quoting: Armands
lai cik dīvaini nebūtu, Krievijas avoti, tai skaitā arī oficiālie
- šis nu nemaz nav ne dīvaini, ne pārsteidzoši paša teksta un iepriekš izteikto komentāru gaismā

________________________
Par speršanu pūcei Kolumbijas futbolistam piešķir divu spēļu diskvalifikāciju un naudas sodu


<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 . 10 .
Panzerkampf Forums / Mūsdienu kari un bruņotie konflikti / Kari un militārie konflikti Latīņamerikā
Jūsu atbilde
Bold  Italic  Underlined  Bildes norāde  URL 
...vairāk. Atcelt

» Vārds  » Parole 
Tikai reģistrētie lietotāji var sūtīt ziņojumus! Lūdzam korekti ievadīt jūsu lietotājvārdu un paroli pirms ziņojuma sūtīšanas, vai pirms tam reģistrēties.
 
Šobrīd forumos: Viesi - 4
Lietotāji - 0
Rekords: 311 [18 Okt 2010 02:17:35]
Viesi - 311 / Lietotāji - 0
Lapas ielādes laiks (sek.): 0.054
Šajā lapā izmantotie logotipi un preču zīmes ir attiecīgo īpašnieku īpašums.
Lapas veidotāji un hostētājs neatbild par lietotāju komentāriem, jo komentāru īpašnieki ir to autori.
Forums tiek darbināts ar: miniBB® © 2001-2025