Armands
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 24 Sep 2024 19:29:39
Atbildēt
Te kamrādes un kamrādi ieminējās par latīņamerikāņu "apmetņa un zobena" seriālu. Tad lūk, man ir tāds, pavisam īsts, no "dunča un apmetņa" sērijas un indiāniete Lusinda tur arī ir 
Paragvajas sāgas XIII sērija, pirmā daļa.
Kamēr Umaitas cietokšņa garnizons, badā mirdams izmisīgi aizstāvējās, jaunajā Lopesa mītnē Sanfernando 10. jūlijā sāka risināties interesanti notikumi. Pats maršals nāca klajā ar paziņojumu, ka atklājis sazvērestību, par kuru viņam pavēstīja kalpone indiāniete, kura bija noklausījusies sazvērnieku sarunas. Sazvērestībā, pēc Lopesa vārdiem, bija iesaistīti valsts kanclers (premjerministrs) Hosē Bergosa, finanšu ministrs Saturnio Bedoija, ģenerāļi Vinsento Barriosa (šeit ne raizi vien pieminēts) un Hosē Burgess, kā arī prezidenta brālis Benino Lopess, kuram vēlāk pievienosies arī Juliāna Martinesa, prezidenta māsa.
Sava loma sazvērestībā, kā starpniekam starp sazvērniekiem un brazīļiem, tika atvēlēta ASV sūtnim Paragvajā Čārlzam Vošbornam, kas mazticams, jo Vošborns visu kara laiku atradās faktiskā mājas arestā Asunsjonā un nekādi nevarēja sazināties ar sazvērniekiem un, vēl jo vairāk, ar brazīliešiem. Viņam vienkārši bija aizliegts atstāt amerikāņu misijas teritoriju un visu karu viņš tur arī nosēdēja. Arī pēc izmeklēšanas pabeigšanas pret Vošbornu Lopesa asiņainie prokurori nekādas pretenzijas neizvirzīja, nomainot to ar Portugāles konsulu, kuru arestēja, pārkāpjot diplomātiskās normas un vēlāk nošāva.
Pēc Lopesa vārdiem, sazvērnieki bija stājušies sakaros ar Kašiasu un apsolījuši nogalināt Fransisko Lopesu, viņa vietā par prezidentu ieceļot Benino Lopesu, kurš arī pasludinātu Paragvajas kapitulāciju. Vēsturnieki vēl tagad strīdas, vai sazvērestība bija vai to Lopess izzīda no pirksta, bet es domāju, ka tomēr bija visa kara gaita rādīja, ka karš ir zaudēts un vienīgi Fransisko Lopesa spīts un autoritāte lika turpināt pretošanos.
Sazvērestības izmeklēšana tik uzticēta interesantam personāžam, Fidelam Maizam, par kuru jāpastāsta mazliet sīkāk. Fidels bija garīdznieks, savlaik, vēl Karlosa Lopesa valdīšanas laikā tika uzskatīts par Paragvajas teoloģijas jauno spīdekli, kuru protežēja viņa tēvocis, Asunsjonas katedrāles dekāns un Lopesa vecākā biktstēvs. Kad tēvocis smagi saslima, prezidenta biktstēva lomu sāka izpildīt Fidels, bet pēc tēvoča nāves 1858. gadā, ar Karlosa Lopesa gādību ieņēma arī katedrāles dekāna amatu un kūrēja pie katedrāles atvērto garīgo semināru, neskatoties uz Paragvajas arhibīskapa Palasio iebildumiem. Paragvajā, kurā formāli darbojās pāvesta interdikts un baznīca formāli bija izslēgta no katoliskās kopienas, baznīca faktiski bija valsts institūcija un visi tās kalpotāji valsts ierēdņi, tāpēc prezidents varēja neņemt vērā arhibīskapa iebildumus.
Pēc Karlosa Antonio Lopesa nāves Fidels Maizs vadīja viņa apbedīšanas ceremoniju, bet pēc Fransisko Lopesa nākšanas pie varas viņš savā brīvdomātāja manierē, kuru tā cienīja Karloss Lopess, vienā no saviem sprediķiem izteicās, ka paragvajieši ir pelnījuši brīvas prezidenta vēlēšanas un starp viņiem atrastos arī cienīgāki kandidāti, nekā Fransisko. Tas nu bija par daudz un Fidelu arestēja. Izmeklēšanai krietni palīdzēja arhibīskaps Palasio, piestādot kaudzi kompromata par Fidelu Maizu, kā rezultātā Fidels dabūja mūža ieslodzījumu, kā iesīkstējis dumpinieks un kūdītājs pret pastāvošo varu. Bet bīskapa Palasio pienesumu savā liktenī viņš neaizmirsa...
Tā nu Paragvajas tuptūzī Maizs pavadīja četrus gadus, sagaidīja kara sākšanos aiz restēm, bet apstākļi cietumā aizvien pasliktinājās, tāpat kā visā valstī. Ja jau pat Umaitas aizstāvjiem samazināja paikas, tad cietumniekus vispār sāka turēt bada maizē. Tāpēc, saņēmis ziņas par uzvaru pie Kurupaiti un nolēmis, ka Lopesam tāpēc ir labs garastāvoklis, Maizs uzrakstīja viņam asarainu vēstuli, kurā apgalvoja, ka nožēlo savus grēkus, ir labojies un visu sapratis un gatavs kalpot Paragvajai tur, kur prezidents sūtīs. Prezidentu šī vēstule ietekmēja un viņš atbrīvoja Maizu ar noteikumu, ka Maizs ieņems Paragvajas galvenā prokurora amatu, kam Maizs ar entuziasmu piekrita.
Lopess Maizam palīgā norīkoja savu personīgo sekretāru Silvestro Aveiro un šis pārītis ķērās pie izmeklēšanas. Jāsaka, ka izmeklēšana bija veiksmīga, Maizam un Aveiro atzinās visi sazvērnieki, neviens neliedzās, izņemot dažus, kuri izmeklēšanas laikā nomira no iekšējo orgānu plīsumiem un kaulu lūzumiem, kā Paragvajas premjers Bergosa. Vienkārši nokrita no ķeblīša, kam negadās... Bet lielākā daļa pēc pāris dienu ilgām sarunām ar prokuroriem brīvprātīgi atzinās un nodeva savus līdzzinātājus, ko apliecināja rakstiski, ar pašrocīgi uzrakstītu piebildi, ka atzinušies brīvprātīgi, bez kādiem spaidiem vai, diespas, spīdzināšanas no izmeklēšanas puses. Izmeklēšana bija itin sekmīga, tika noskaidroti ap sešiem simtiem sazvērnieku kareivji, virsnieki, ierēdņi, civilie. Visi viņi brīvprātīgi atzinās un tika notiesāti tiesāja viņus troika, tie paši Maizs, Aveiro un Lopess, kurš apstiprināja spriedumus. Tie bija visi vienādi nošaušana. Labprātīga atzīšanās atbrīvoja apsūdzēto no Maiza "nopratināšanām", bet ne no nāves sprieduma.
Pāris vārdus par arhibīskapu Palasio. Krietnais Paragvajas baznīcas galva ar lielu entuziasmu atbalstīja Lopesu izmeklēšanas sākumā, aicinot kā ar karstu dzelzi izdedzināt sazvērniekus no Paragvajas miesas. Laikam Palasio cerēja, ka Maizs nezin, kurš ir viņa ieslodzīšanas galvenais vaininieks, bet Maizs zināja. Galu galā virsprokuroram ir pieejami slepenie arhīvi un Maizs itin labi zināja, kura daudzie ziņojumi "orgāniem" arī noveda viņu cietumā, mūža ieslodzījumā. Un te sazvērestība. Nemaz tik grūti nebija panākt, ka vairāki apsūdzētie "brīvprātīgi" atzinās, ka tieši Palasio viņus pamudināja vai tieši savervēja sazvērnieku rindās. Ar šīm atzīšanām Maizs griezās pie Lopesa un rezultātā Palasio nokļuva uz bikti pie Maiza, kur pēc pāris dienām brīvprātīgi atzinās, ka ir galvenais sazvērestības iniciatora un iedvesmotājs. Arhibīskapa liktenis bija izlemts.
Mazliet par Juliānu Martinesu. Fransisko Lopesa brālis Benino "grēksūdzē" pie padre Maiza atzinās, ka savus sazvērestības plānus bija apspriedis ar māsu Juliānu. Kad šo atzīšanos Maizs parādīja Lopesam, tas aizliedza aiztikt māsu, jo viņas vīrs, pulkvedis Martiness, turpināja pretoties brazīļiem pilnīgā ielenkumā. Kad Martiness pavēlēja saviem badā mirstošajiem vīriem padoties, bet pats nošāvās, tika arī arestēta Juliāna. Pēc "bikts" pie Maiza viņa atzinās sazvērestībā pret brāli un tika notiesāta.
Bet karš tikmēr ritēja savu gaitu, pēc Umaitas ieņemšanas sabiedroto armija sāka virzīties Sanfernando virzienā, kur paragvajieši drudžaini sāka būvēt nocietinājumus, lai aizsargātu ciematu no sauszemes. Taču galvenās briesmas, kā jau Lopesam bija paredzējis Džordžs Tompsons, Sanfernando draudēja no upes puses. 24. augustā pie Sanfernando parādījās trīs brazīļu bruņukuģi, kuri, nesastopot nopietnu pretestību, ar saviem šķembu-fugasa šāviņiem sāka sistemātisku ciemata iznīcināšanu. Paragvajieši neko nespēja izdarīt, bet brazīļi, izšāvuši visus šāviņus un iznīcinājuši visas būves, aizgāja. Paradoksāli, bet vienīgā neskartā būve palika jaunuzbūvētā cietuma baraka ar ieslodzītajiem, kura atradās ciemata nomalē, koku aizsegā un brazīļu artilēristi to vienkārši neredzēja.
Beidzot arī Lopesam pielēca, ka Sanfernando nav piemērota aizsardzībai un viņš pavēlēja pārdislocēties uz vairākus simtus kilometru attālo, Tompsona izvēlēto pozīciju pie Pikuisiri upes, kur Tompsons jau bija sācis būvēt Angosturas fortu. Tur bija arī vairāki ciematiņi un Lomasvalentinos pilsētiņa, aiz kurām pletās plašs lagūnas ezers, bet paugurainais reljefs un Pkuisiri stāvais ziemeļu krasts sekmēja aizsardzības būvju izveidi. Tiesa, apmetne atradās bīstami tuvu Asunsjonai, tikai kādus 70 km no galvaspilsētas, bet Lopesam nebija izvēles.
Pirms Sanfernando pamešanas Lopess pavēlēja nošaut 400 notiesāto, lielāko tiesu otrā plāna personāžus kareivjus, jaunākos virsniekus un ierēdņus. Ap 200 galveno sazvērnieku viņš pavēlēja evakuēt uz jauno aizsardzības līniju. Tā nu nākošajās divās dienās rībēja nošaušanas komandu zalves. Tos, kuri tikai tika ievainoti, piebeidza ar durkļiem. Tā nu, nošaušanas komandu zalvēm skanot, Paragvajas armija pameta Sanfernando.
Sabiedrotie Sanfernando ieņēma 1. septembrī un dikti izbrīnījās, redzot laukā aiz ciemata garās līķu rindas. Vispirms viņi domāja, ka tie ir artilērijas apšaudē bojā gājušie, bet nē tie bija nošautie. Kāpēc paragvajieši tos atstāja neapbedītus, vēl tagad strīdas varbūt nebija laika, varbūt gribēja iebiedēt sabiedrotos. Ja pēdējais, tad nesekmīgi sabiedroto prese šo incidentu izpūta pa visu pasauli, kā paragvajiešu zvērību liecību un vēl vairāk nostiprināja to pārliecību, ka šis režīms ir jāsagrauj.
________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
|
Armands
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 5 Okt 2024 22:13:11
Atbildēt
tātad, turpinām, lūdzu ievērtēt.
Paragvajas sāgas XIII sērija, otrā daļa.
Visu septembri turpinājās Pikuisiri nocietinātās līnijas izbūve, kura balstījās uz Angostūras fortu pie Paragvajas upes, ietverot vairākus citus nocietinājumus, kā Lomasvalentinos pilsētiņu, kuru Lopess izvēlējās par savu štābu un Villetas ciematu, kur izvietojās ģenerāļa Kabaljero komandētā rezerves divīzija. Šos centrus savienoja piecus kilometrus garš valnis pa Pikuisiri stāvo ziemeļu krastu, kurš, nostiprināts ar ierakumiem, strēlnieku un artilērijas pozīcijām kļuva nopietns šķērslis pretiniekam. Analoģiski bija nostiprināts rajona ziemeļu flangs, no rietumiem bija upe un Angosturas forts, austrumos pletās lielais Ipoa ezers, kurš neļāva apiet nocietinājumus.
Šajā pat laikā Lopess saņēma divus jaunus lielgabalus Kristiano (kristietis) un Kreolo (kreols), kuri abi bija Paragvajas militārās rūpniecības šedevri un reizē gulbja dziesma. Kristiano bija lielākais Paragvajā jebkad izlietais lielgabals, 254 mm gludstobra kalibrā un svēra gandrīz 11 tonnas. Kreolo bija mazāks svēra tikai 6 tonnas, toties tam bija heksogonālās vītnes, pēc Vaitvorta lielgabala parauga. Tas bija vienīgais vītņstobra lielgabals, jebkad izgatavots Paragvajā un abi tie bija atlieti no baznīcu zvanu bronzas. Vispār ar artilēriju Lopesam bija pašvaki tikai tas, ko izdevās savākt no galvaspilsētas fortiem. Angosturas fortā bija 18 lielgabali, pa visu pārējo līniju vēl 70, tas arī viss. Nu, vēl bija lauka artilērija karaspēka daļās.
Oktobra sākumā sabiedroto armija nonāca pie Pikusiari un di Kašiass savām acīm novērtēja Tompsona kā fortifikatora veikumu. Nebija ko domāt par aizsardzības līnijas ieņemšanu tiešā triecienā, tāpēc Kašiass izvēlējās Lopesam negaidītu risinājumu apiet nocietinājumus pa Paragvajas upes Čako krastu, kuru Lopess uzskatīja par nepārejamu. 15 oktobrī 800 brazīļu sapieri sāka cirsties cauri zemā Čako purviem un džungļiem, ar mokām dienā pārvarot nepilnu kilometru vai pat vēl mazāk, pie kam darbi slepenības labad ritēja vairākus kilometrus no upes. Kašiass jau sāka šaubīties par savas ieceres īstenošanu, taču atkāpties nebija kur un nācās sapieriem palīgos norīkot vēl 3000 kareivju, kuri būvēja gātes pāri purviem, tiltus pāri nepastāvīgajām upju gultnēm un cirtās cauri džungļiem. Pēc 45 dienu smaga darba 40 km garais apvedceļš beidzot bija pabeigts un decembra sākumā brazīļu armija sāka celties pāri upei. 4. decembrī ģenerāļa Osario vadītās pirmās brazīļu vienības nonāca pie Paragvajas upes ienaidnieka aizmugurē, ap 30 km no Pikusiari un 40 km no Asunsjonas, iepretim Sanantonio ciematam, kur viņus gaidīja bruņukuģu vienība, kurus brazīļu armija izmantoja kā prāmjus.
Iepriekšējā dienā šie kuģi pagāja garām Angosturai, kur tika apšaudīti no visiem lielgabaliem, tai skaitā arī Kristieša un Kreola. Tiesa, neviens šo paragvajiešu superlielgabalu šāviņš netrāpīja artilēristi nebija piešāvuši jaunos lielgabalus, pārāk jau dārgs katrs šāviens no tādiem monstriem. Toties brazīļi paziņoja savējiem par kādiem jauniem lielkalibra lielgabaliem paragvajiešiem.
Bet Lopess, saņēmis ziņas, ka viņa armijas aizmugurē uzradušies kādi brazīliešu spēki, uzskatīja, ka tas ir desants, bruņukuģu atvests un vispār māņu manevrs, kura mērķis atvilkt karaspēku no galvenā trieciena virziena. Tas, ka praktiski viss brazīļu kontingents, vairāk, kā 21 tūkstotis kareivju ar artilēriju un kavalēriju iznācis paragvajiešu aizmugurē, viņam pat prātā nenāca. Tāpēc brazīļu skaitu viņš lēsa uz kādu pusotru tūkstoti, ne vairāk. Tāpēc ģenerālim Kabaljero tika izdalīta 3000 vīru vienība ar pavēli nomest brazīļu desantu upē. Taču Kabaljero vīri sastapās ar 5000 vīru lielo ģenerāļa Osario komandēto avangarda korpusu, kurš ar lauka artilērijas palīdzību sagrāva Kabaljero vienību. Tā bija pirmā Kabaljero zaudētā vienība, bet pats ģenerālis palika sveikā. Paragvajieši joprojām domāja, ka saskārušies ar desantu, kuram ir artilērija, tāpēc Lopess pavēlēja Kabaljero ar viņa rīcībā esošo rezerves divīziju no Villetas apturēt un iznīcināt pretinieku. Kabaljero ieņēma izdevīgas pozīcijas pie Itororo upītes un pie tās vienīgā tilta sagaidīja pretinieku ar lauka artilērijas uguni. Izraisījās sīva kauja, kurā paragvajieši atsita trīs brazīļu triecienus. Maršals Kašiass pats uzņēmās ceturtā trieciena vadību un ar saucienu "Kas jūs esat, brazīļi vai lupatas!" metās kaujā. Tiesa, drīz vien lode trāpīja viņa zirgam un maršals no kaujas izstājās, bet brazīļu armija tomēr metās ceturtajā triecienā un pārrāva paragvajiešu aizsardzību. Kabaljero divu dienu laikā zaudēja otro kauju, taču paragvajiešiem beidzot pielēca, ka viņiem pretim nav tikai kaut kādas desantvienības, bet nopietns karaspēks.
Pēc smagās Itororo kaujas Kašiass savai armijai ļāva atpūsties, bet Lopess Kabaljero izdalīja 5600 kareivju no Pikusiari garnizona, pavēlot par katru cenu aizkavēt pretinieku. Kabaljero ieņēma izdevīgas pozīcijas pauguros pie Avajas upītes un gaidīja pretinieku. Tikmēr Kašiass, saņēmis papildinājumu 2500 kavalēristu veidā, 10. decembrī atjaunoja uzbrukumu. Kavalēristiem tika pavēlēts apiet pretinieku un uzbrukt no aizmugures, bet pārējā armija devās frontālā triecienā galu galā, Kašiasam bija gandrīz četrkārtīgs pārsvars pāŗ Kabaljero... Taču ne vienmēr pārsvars nozīmē automātisku uzvaru Kabaljero prasmīgi vadīja aizsardzību un atsita vienu uzbrukuma vilni pēc otra, līdz brazīļu spēki jau sāka izsīkt. Taču lieliem bataljoniem ir savas priekšrocības un, kad jau sāka likties, ka paragvajiešiem izdosies neiespējamais un viņi apturēs brazīļus, to aizmugurē beidzot parādījās brazīļu kavalērija, kuras triecienu paragvajieši vairs nespēja izturēt. Kabaljero nedēļas laikā zaudēja trešo kauju, taču, pēc manām domām, viņa vainas tur nebija nemaz kā karavadonis visās epizodēs viņš sevi parādīja no labākās puses un darīja visu iespējamo, ko tādos apstākļos vien varēja.
Kaujas rezultāti no 5600 Kabaljero armijas ap 3000 kritušo, pašam Kabaljero ar ap 200 kavalēristiem izdevās izlauzties no aplenkuma. Ap 1600 gūstekņu, no kuriem kādiem pāris simtiem nākošajā naktī izdevās izmukt. Starp bēgļiem bija kāds seržants Sirilo Rivalola, kurš palīdzēja izbēgt vairākiem virsniekiem, par ko Lopess viņu paaugstināja par kapteini, bet ar viņu satiksimies nākošajās sērijās.
Pēc Avajas kaujas brazīļi ieņēma Kabaljero pamesto Villetas ciematu, kur Kašiass pārcēla savu štābu un paņēma kārtējo pauzi kaujas darbībā. Vispār jau visiem, izņemot Lopesu, bija skaidrs kara iznākums Lopesam bija atlikuši vien kādi 8000 kareivju, pret ap 32 000 sabiedroto, no kuriem Brazīlijas armijā vien 21 tūkstotis... Kašiass Lopesam 20. decembrī nosūtīja kārtējo (arī pēdējo) aicinājumu padoties, apsolot brīvu ceļu uz jebkuru viņa izvēlētu valsti, ko Lopess noraidīja, patētiski atbildot, ka gatavs šepat nolikt galvu par dzimteni, nekā padoties iebrucējiem.
Ja nē, tad nē un 21. decembrī Kašiass atjaunoja uzbrukumu, vienlaicīgi aktivizējās argentīnieši dienvidos un sāka šturmēt Pikusiari līniju, kur vairs nebija daudz aizstāvju. Saņēmis vēstis par uzbrukuma atjaunošanos, Lopess pirmām kārtām pavēlēja nošaut visus vēl Sanfernando atklātās sazvērestības dalībniekus. Nošaušanas komandas ņēmās pilnā sparā un dienas laikā tika likvidēti ap 250 tautas ienaidnieku, ieskaitot Lopesa māsu Julianu, brāli Beninjo, ģenerāļus Barioso un Burgesu, arhibīskapu Palasiosu un visus pārējos, kuri bija atzinušies padre Maizam. Otrais Lopesa darbs bija paša personas evakuācija no kauju rajona, kur atkal neiztika bez Kabaljero viņā vīri atrada vietu, kur brazīļu aplenkuma lokā vēl bija caurumi un izveda savu prezidentu, madame maršļieni Linču un Lopesu ģimenes locekļus no aplenkuma. Uz atvadām maršals Lopess pavēlēja garnizonam pretoties līdz pēdējam vīram, ko tie arī izpildīja.
Brazīļi no ziemeļiem, argentīnieši no dienvidiem šturmēja nocietinājumus, bet viegli tas nebija paragvajieši turējās līdz pēdējam un kaujas ieilga, pēdējais, jau 30. decembrī padevās Džordža Tompsona komandētais Angosturas forts. Decembrada bija beigusies, bet karš vēl nē, lai gan Kašiass domāja savādāk.
Lopess par savu jauno mītni izvēlējās Piribebujas pilsētiņu ap 65 km no Asunsjonas, pa daļai tāpēc, ka tā atradās dzelzceļa galapunktā, pa daļai tāpēc, ka viegli sasniedzama no galvenās Paragvajas ieroču kalves, Larosas kombināta. Tika pavēlēts pilnībā evakuēt Asunsjonu un visas valdības iestādes pārbāzēt uz Piribebuju, kā rezultātā Asunsjona tika pamesta, jau otro reizi šajā karā.
Rezultātā, kad sabiedrotie jaunā, 1869. gada pirmajā janvārī iegāja Asunsjonā, viņus sagaidīja pamesta pilsēta, bet par to nākošajās sērijās.
________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
|
