miniBB: The Bulletin BirdPanzerkampf Forums
 - Sākums - Balsojumi - Reģistrēties - Atbildēt - Meklēt - Statistika - Noteikumi -
Panzerkampf Forums / Mūsdienu kari un bruņotie konflikti / Kari un militārie konflikti Latīņamerikā
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 .
Autors Ziņa
Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 29 Jan 2024 22:03:37
Atbildēt 


Quoting: puuce
Tie paragvajieši laikam ir krievu astroloģiskie dvīņi

Paragvajieši takš no 19. gadsimta. Bet Putins tiešām varētu būt Fransisko Lopesa reinkarnācija...

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.





puuce
Moderators




# Nosūtīts: 29 Jan 2024 22:10:04
Atbildēt 


Armands
Es zinu, ka no 19 gs. Bet krievi jau tajā gadsimtā arī iestrēguši, gan domāšanā, gan dzīvesveidā.

________________________
Par speršanu pūcei Kolumbijas futbolistam piešķir divu spēļu diskvalifikāciju un naudas sodu


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 29 Jan 2024 22:13:36
Atbildēt 


Quoting: puuce
Bet krievi jau tajā gadsimtā arī iestrēguši, gan domāšanā, gan dzīvesveidā.

Valdība noteikti, tas gan...

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 25 Feb 2024 04:22:18 - Laboja Armands
Atbildēt 


Tātad, turpinām par seniem notikumiem globusa otrā pusē.

Astotā sērija jeb grūtais ceļš uz Umaitu. Sākums.

Kara darbībā iestājās taktiskā pauze – sabiedrotie sāka koncentrēt spēkus Paranas argentīniešu krastā, bet Lopess izsludināja jaunu mobilizāciju – viņa armija bija zaudējusi ap pusi no sākotnējā 42 tūkstošu vīru sastāva, kuri bija krituši kaujās, atradās gūstā vai bija miruši no ievainojumiem un slimībām. Starp citu, gūstekņu stāvoklis nebija pārāk spožs – viņus, pa lielam, nodeva brazīļu plantatoriem kā bezmaksas darbaspēku līdz kara beigām, tādejādi kompensējot plantatoru atbrīvotos vergus, kuri bija iestājušies Brazīlijas armijā. Taču tomēr var teikt, ka ap 90 % šo vīru kara beigas sagaidīja un atgriezās mājās, kur izrādījās gandrīz vai vienīgie izdzīvojušie vīrieši, bet tas būs vēlāk. Ak jā, virsniekus plantatoriem neatdeva, tie dzīvoja samērā komfortabli Buenosairesas, Rio un Montevido mājas arestos. Civilizētais 19. gadsimts tomēr...
Bet Brazīlijas flote gaidīja bruņukuģus, jo bāzties iekšā Paragvajā (gan upē, gan valstī) ar koka tupelēm pret paragvajiešu fortiem nebija laba ideja. Gaidīja un sagaidīja – jau 65. gada nogalē Rio no stāpeļiem drīz vien viens pēc otra nonāca četri pašu būvēti kazemātu tipa bruņukuģi, apmēram tad pat no Eiropas pienāca pieci pašas Brazīlijas pasūtinātie bruņneši un vēl Lopesa pasūtītie monitori, kurus no ražotājiem pārpirka brazīļi, jo Lopess saprotamu iemeslu pēc nevarēja par tiem samaksāt un lauza kontraktus. Atbrīvotās kuģu būvētavu jaudas Rio tika aizņemtas ar jauna parauga, tieši upes karadarbībai domātiem monitoru tipa bruņnešiem, pašu brazīļu izstrādātiem pēc admirāļa Barozo da Silvas ieteikumiem – tie bija nelieli, 350 – 400 tonnu ūdensizspaida, ar labi bruņotu grozāmu torni, vienu Vaitvorta sistēmas vītņstobra 120 mm lielgabalu un jaudīgu tvaika mašīnu. Mūsdienās tos sauktu par bruņukuteriem, bet tolaik skaitījās pilnvērtīgi bruņukuģi. Kopumā šie mazie brazīļu monitori sevi parādīja pat ļoti labi specifiskajos upju kara apstākļos un kara beigu posmā tie sastādīja brazīļu flotes pamatu, bet tas būs vēlāk.

Pagaidām abas puses gatavojas – Lopess izsludina jaunu mobilizāciju, brazīļi koncentrē floti, bet Argentīna ar Urugvaju savas mobilizē un apbruņo savas armijas, gatavojoties iebrukumam pretinieka teritorijā. Kamēr galvenie personāži gatavojas nākošajam kara cēlienam, dažos vārdos par šo kara posmu, kuru īsi var raksturot kā spārdīšanos ap Umaitu divu gadu garumā. Galveno lomu te spēlēs Umaitas cietoksnis un tā aizsardzības līnijas, tāpēc jau laikabiedri šo kara posmu salīdzināja ar Sevastopoles aizstāvēšanu Krimas kara laikā, bet mūsdienu autori reizēm šīs kaujas salīdzina ar Verdēnas kaujām Pirmajā pasaules karā. Kas kopējs ir abām šīm versijām, bet arī diezgan daudz atšķirīga, tāpēc, mandomāt, labāk tomēr iztikt bez salīdzinājumiem, jo kaujas par Umaitu tomēr notika citā laikā un vietā – Eiropai pretējā globusa pusē. Ak jā, tieši šajās kaujās Paragvaja zaudēja lielāko daļu savu vīriešu – tie palika brāļu kapos pie Umaitas, lai gan fronte nebija pārāk liela – kaujas notika dažus kilometrus platā frontē un ap 30 kilometru dziļumā, ko noteica specifiskie dabas apstākļi – trīstūris starp Paranas un Paragvajas upju satekām bija pārpilns ar vecupēm, abu lielo upju lagūnu ezeriem, purviem un necaurejamiem, pārpurvotiem subtropu mežiem. Pārvietoties un tātad arī karot varēja vien pa samērā šauru, 2 – 10 km platu zemes strēli gar Paragvajas kreiso krastu, kur arī notika kara darbība. Otru Paragvajas krastu aizņēma mežonīgais Gran Čako masīvs ar savu specifisko hidroloģisko režīmu un arī nebija piemērots karadarbībai.

Pa to laiku sagatavošanās darbi bija pabeigti un karadarbība atjaunojās. Pirmais rindā bija Itapiru forts, kurš sedza ieeju Paragvajas upē. 1866. gada 10. aprīlī pie tā nonāca pieci brazīļu bruņukuģi un uzsāka forta apšaudi, kura ilga piecas dienas, galu galā pārvēršot fortu drupu kaudzē. Paralēli pārcelšanos pār Paranu uzsāka sabiedroto sauszemes armija un jau 15. aprīlī sapiedroto kontingents Paragvajas teritorijā sasniedza 14 tūkstošus vīru. 18. aprīlī paragvajiešu divīzija, ap 6000 kareivju, mēģināja pretuzbrukt, faktiski tā bija tikai demonstrācija ar mērķi uzbrukt vājākajam sabiedroto flangam – urugvajiešiem, sagrābt pēc iespējas vairāk lielgabalu un ar trofejām atkāpties. Vispār operācija arī būtu izdevusies, bet paragvajieši aizrāvās – samērā viegli piespiežot bēgt ap 2000 urugvajiešus un sagrābjot to artilēriju, viņi nevis atkāpās ar trofejām, bet metās virsū brazīliešu ierakumiem, kur smagi dabūja pa zobiem un bija spiesti paši atkāpties. Tiesa, četrus vieglos lauka lielgabalus tomēr aizstiepa līdzi, kas ļāva abām pusēm pasludināt šo kauju par uzvarētu.
Pēc šīs kaujas paragvajieši pameta savas pozīcijas un atkāpās. Viņu ierakumu līnijas atradās pārāk tuvu upei un viņi baidījās, ka tās kļūs par labu mērķi brazīļu kuģu artilēristiem, kamēr viņiem pašiem tur bija tikai četri vieglie lauka lielgabali, tie paši urugvajiešiem atņemtie. Bet sabiedrotie ierīkoja savu bāzes nometni pie izžūstošās Tujuti lagūnas, kura aprakstītajā laikā jau bija pārvērtusies par purvu. Baidoties no paragvajiešu uzbrukumu, gar purva malu tika izraktas strēlnieku ierakumu līnijas un izveidotas artilērijas pozīcijas, kas drīz vien noderēja, jo...
Lopess izstrādāja Napoleona cienīgu plānu, kā vienā triecienā izbeigt karu, sakaut pretinieku un piespiest to sākt sarunas. Plāna būtība bija vienkārša – spējš uzbrukums ar galvenajiem spēkiem - 8500 kareivju centrā pāri Tujutas purvam un divām kolonnām no flangiem, vienā 7500 tūkstoši kareivju un 2000 kavalēristu, otrā pieci tūkstoši kavalēristu, kuru uzdevums bija apiet un ielenkt pretinieku. Plāns bija labs, uz papīra skaisti izskatījās, bet, kā nesenā Krimas kara laikā rakstīja krievu klasiķis, tolaik vēl artilērijas kapitans Ļevs Tolstojs:
Было гладко на бумаге, да забыли про овраги, а по ним — ходить.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 25 Feb 2024 04:26:44
Atbildēt 


turpinājums.

Lai nu kā, bet 28. maija pusdienlaikā sākās pati asiņainākā kauja Dienvidamerikas vēsturē. Paragvajiešiem bija jāpārvar divi kilometri pārpurvotās lagūnas, bet flangu kolonām – pat pieci līdz septiņi kilometri stipri šķēršļota apvidus. Laiks bija saulains un sabiedrotie laicīgi pamanīja sarkanos mundierus uz purvāja zaļā fona, viņiem pietika laika sagatavoties. Centrālā kolonna vēl nebija pārvarējusi pusi no attāluma, kad sāka šaut brazīļu artilērija un paragvajieši pirmo reizi uz savas ādas izbaudīja vītņstobru artilērijas pārākumu pār viņiem ierasto gludstobra artilēriju. Brazīļu lietotie šķembu – fugasa šāviņi ar trieciendetonatoriem arī bija pilnīgs pārsteigums, kurš radīja milzīgus zaudējumus, taču paragvajiešu rindas spītīgi turpināja virzību. Kad līdz brazīļu ierakumiem bija atlikuši 500 metri, artilēristiem pievienojās strēlnieki, atkal demonstrējot vītņstobru šauteņu priekšrocību pret paragvajiešu musketēm, taču sarkanie mundieri (tolaik vēl Paragvajas armijā bija mundieri) spītīgi gāja uz priekšu. Uzbrukuma smailē bija elitārais Asunsjonas bataljons, kurš sastāvēja no Paragvajas elites – augstāko ierēdņu, virsnieku un uzņēmēju dēliem. Par šo bataljonu ļaunmēļi melsa, ka tur pat kareivji valkājot zābakus, tiesa, citās daļās tam lāgā neticēja – labi, virsnieki bieži valkāja zābakus, bet kareivji – kur tas redzēts?! Melš, noteikti melš.
300 metrus no brazīliešu pozīcijām purvs beidzās un paragvajieši, izkļuvuši uz cietas zemes, metās durkļu triecienā. Strauji uzbrūkot, viņi izkliedēja samērā retās brazīļu ķēdes, padzina artilēristus un sagrāba lielgabalus, taču palīgā piesteidzās citas daļas un izraisījās sīva durkļu cīņa, kurā galu galā pārsvars nosliecās brazīļu pusē – lielo bataljonu principu neviens nebija atcēlis un brazīļiem izdevās pa daļai iznīcināt, pa daļai atspiest atpakaļ purvā paragvajiešu daļas, kurām nekas cits neatlika, kā atkāpties. Starp citu, elitārais Asunsjonas bataljons tika iznīcināts pilnībā – no 1200 kareivjiem kaujas beigas pārdzīvoja vien 180... Kad atdzīvojās brazīļu artilērija, paragvajiešu atkāpšanās pārvērtās bēgšanā un ar centrālo kolonu bija cauri.
Bet kā tad ar tām kolonām, kurām bija jāveic flangu manevrs? Tās kavējās, jo Lopess savos aprēķinos neņēma vērā to, ka tām būs jānoiet 3 – 4 reizes lielāks attālums pa stipri šķēršļotu apvidu, nekā centrālajai un no nometnes tās izgāja vienlaicīgi. Šis laiks bija pietiekams, lai sabiedrotie sagatavotos un, kad pēc stundas brazīļu labajā flangā iznāca pulkveža Barrozo (tā paša, kurš kara sākumā vadīja iebrukumu Matu Grosu) kolona, to sagaidīja koncentrēta artilērijas uguns un kavalērijas darbību bloķēja urugvajiešu izveidotie karē. Brazīļi no centra, kur kauja jau bija beigusies, pievilka papildspēkus un kaujas liktenis arī šajā flangā drīz vien izšķīrās par labu sabiedrotajiem.
Līdzīgi kreisajā flangā, kur uzbruka paragvajiešu kavalēristi – tur esošie argentīnieši jau laicīgi pamanīja pa purvu soļos jājošos kavalēristus un atklāja uguni no artilērijas ieročiem, pamatīgi retinot kavalēristu rindas, līdz tie sasniedza cietzemi un varēja pāriet auļos. Bet tad argentīnieši izveidoja vairākus karē, starp kuriem novietoja savu samērā nelielo kavalēriju. Paragvajieši uzbruka un samērā viegli izdzenāja argentīniešu kavalēristus, taču regulārajiem, blīvajiem kājinieku četrstūriem neko nevarēja padarīt un paši nokļuva krustugunīs starp vairākiem argentīniešu karē. Kad no pieciem tūkstošiem sākotnējā zobenu skaita bija atlikuši kāds pusotrs tūkstotis, paragvajieši saprata, ka kauja zaudēta, atkāpties pāri purvam arī nevar – artilērijas dēļ tā būtu tīra pašnāvība. Atlika tikai viens – izlauzties argentīniešu aizmugurē, apiet pretinieka nometni un savienoties ar pulkveža Barrozo vienībām. Tas arī tika īstenots un pat paredzēts plānā, tiesa, pavisam citādākos apstākļos...
Lai nu kā, bet kavalēristu ierašanās mazliet atviegloja Barrozo stāvokli, samazinot brazīļu spiedienu un pulkvedis varēja uzsākt savu vienību atlieku izvešanu no kaujas un organizēt atkāpšanos, lai tā nepārvēršas par neorganizētu bēgšanu, kas arī tika izdarīts. Līdz ar to Lopesa izplānotā ģenerālkauja bija beigusies ar plāna autoram pavisam negaidītu rezultātu – Paragvajas armija bija pārstājusi eksistēt, jau otro reizi šajā karā. Tā izbeidzās otro reizi, bet nebūt ne pēdējo...
Pēc kaujas sabiedroto štāba apspriedē brazīļi piedāvāja uz karstām pēdām sekot atejošajam pretiniekam un mēģināt uz tā pleciem ielauzties Umaitā, līdz kurai bija tikai 15 kilometri, taču abi prezidenti – Floress un Mitre – bija kategoriski pret – izlūkošana nav veikta, pretinieka skaits nav zināms pat aptuveni. Itin prātīgi argumenti un brazīļiem atlika vien piekrist, taču tagad mēs zinām, ka Lopesam Umaitā bija palikuši vien divi tūkstoši kareivju un tāda avantūra būtu varējusi pat izdoties, bet kas padarīts, padarīts un karam vēl bija lemts turpināties ilgu laiku...
Par zaudējumiem – pēc pašu paragvajiešu datiem, krietni samazinātiem – pieci tūkstoši kritušo, septiņi ar pusi tūkstoši ievainoto, no kuriem mira pusotrs tūkstotis, apmēram tikpat kļuva par invalīdiem un pusotra tūkstoša bezvēsts pazudušo, kopējie neatgriezeniskie zaudējumi ap desmit tūkstošiem vienā vienas dienas kaujā – pat krietni intensīvākajā ASV pilsoņu karā tādu vienas dienas zaudējumu nebija. Sabiedrotie zaudēja pusotru tūkstoti kritušo un trīs tūkstošus ievainoto.
Vēl daži Tujutas kaujas aspekti – šajā kaujā Paragvaja zaudēja praktiski visu savu profesionālo armiju un tai sekojošā jaunā mobilizācija smagi sita pa valsts ekonomiku – sākās katastrofāls darbaroku trūkums. Ja pārtikas ražošanā vēl šā tā izdevās izlīdzēties ar pusaudžu un sieviešu piespiedu darba klaušām, tad kokvilnas lauki palika nenovākti un, kā sekas, apstājās tekstil un papīrrūpniecība. Ekonomikas kolapss pieauga lavīnveidīgi un pie apvāršņa parādījās bada rēgs – tas Paragvajā, kuras četru gadsimtu ilgajā vēsturē par badu neviens nebija dzirdējis.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 25 Feb 2024 10:24:39
Atbildēt 


Armands
Respektīvi - ja tā otra kolonna būtu ieradusies vienlaicīgi ar centrālo, tad kauju varbūt būtu vinnēta?

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 25 Feb 2024 11:01:56
Atbildēt 


Quoting: Sturmgevers
Respektīvi - ja tā otra kolonna būtu ieradusies vienlaicīgi ar centrālo, tad kauju varbūt būtu vinnēta?

Notika tā, kā notika, bet jā - iespēja vinnēt paragvajiešiem bija. Vismaz sabiedroto stāvoklis kļūtu daudz smagāks.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 2 Mar 2024 11:24:54
Atbildēt 


Quoting: puuce
Bet krievi jau tajā gadsimtā arī iestrēguši, gan domāšanā, gan dzīvesveidā.

Izrādās, paragvajieši arī. Uzgāju šādu textu.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 17 Mar 2024 00:41:07
Atbildēt 


Tātad turpinām par notikumiem Dienvidamerikā aizpagājušajā gadsimtā.

Devītā sērija, kurā sabiedrotie dabū pērienus. Šoreiz par pērienu Urugvajai.


Pēc zaudētās kaujas Lopesam bija jārisina daudzas problēmas – jāmēģina noturēt fronte, jāveic jauna mobilizācija un steidzīgi jāizveido jaunas aizsardzības līnijas, kuras segtu pieejas Umaitas cietoksnim, bet no armijas palikušas tikai atliekas... Steidzīgi no citiem Paragvajas rajoniem uz fronti tiek nosūtītas armijas vienības, kas ļauj izveidot kādu nebūt aizsardzības līniju ap 2 km no Tujuti, zemesšaurumā starp upi un Tujuti lagūnu. Tāpat tiek veikta piespiedu vietējo iedzīvotāju mobiliziācija darba vienībās, kurai tiek pakļauti gan bērni, gan sievietes un uzsākt aizsardzības sistēmu izbūvi. Ap 7 km no Tujuti, pusceļā līdz Umaitai steidzīgi tiek būvēts Kuruzas forts, bet tieši pieeju cietoksnim sedz Kurupaiti nocietinātā līnija – zemes nocietinājumu sistēma, kura veiksmīgi izmanto apvidus īpatnības. Tur izveido nopietnas artilērijas pozīcijas, dziļi izvietotas blindāžas munīcijas glabāšanai, pieejas (stabila pieeja ir tikai ap 500 metru platā zemesšaurumā, vēl ap 2 kilometri – samērā sekla lagūna, kas tālāk pāriet nepārejamos purvājos) tiek aprīkotas ar vilku bedrēm, lamatām, pat pretkājinieku mīnām ar kontaktdetonatoriem. Dzeloņdrāšu paragvajiešiem nav, taču to vietā itin sekmīgi izmanto vietējos ērkšķainos augus, no kuriem veido šķēršļu joslas – vārdsakot, Lopess aizsardzībai dara visu, ko var un pat vairāk.
Tikmēr sabiedroto armija tupēja uz poda – vārda tiešā nozīmē. Viņu nometnē strauji izplatījās dizentērija – visu tā laika armiju lāsts. Sanitārija toreiz bija, lai gan zināma un pat reglamentos paredzēta, taču vietējos apstākļos grūti ievērojama un to bieži ignorēja pat virsnieki, nerunājot par kareivjiem. Vienkārši trūka resursu tās ievērošanai – nebija katlu ūdens vārīšanai un kareivji dzēra upes ūdeni, labi, ja kaut cik atfiltrētu filtrakās, trūka dezinfekcijas līdzekļu, nebija personīgās higiēnas piederumu, pat ziepes bija deficīts, nerunājot par regulāru mazgāšanos. Nu, un sekas attiecīgas – ar katru rīta pārbaudi kareivju rindas kļuva retākas un retākas, bet lazaretēs steigšus palielināja vietu skaitu. Tiesa, katastrofāli trūka personāla.
Bet pa to laiku urugvajiešiem pienāca papildinājums – ap trīs tūkstoši kareivju, kuru lielākā daļa bija Eiropā savervētie algotņi. Kamēr tie vēl nebija inficējušies ar dizentēriju, sabiedroto štābā tika nolemts atjaunot karadarbību un izmēst paragvajiešus no tieša bāzes nometnes tuvuma. Paragvajieši pa to laiku bija savākuši ap piecus tūkstošus kareivju, kuri izvietojās apmēram kilometru platā zemesšaurumā starp upi un Tujuti lagūnu, praktiski vienīgajā pārejamajā vietā, kur bija izveidotas trīs ierakumu līnijas, pie kam pēdējā no tām nocietināta ar šķēršļu joslu un aprīkota ar artilērijas pozīcijām divām sešu lauka lielgabalu baterijām. No upes puses pozīcijas sedza biezs niedrājs, arī no lagūnas puses pozīcijas bija piesegtas ar nepārredzamu niedru audzi. Paragvajiešu komandieris pulkvedis Akino bija saņēmis Lopesa pavēli nesēdēt aizsardzībā, bet mēģināt iespēju robežās traucēt pretinieka spēkus atsevišķos iecirkņos, tādējādi graujot to morāli un disciplīnu. Virspavēlnieka pavēli Akino visai sekmīgi īstenoja dzīvē, viņa izlūku patruļas itin veiksmīgi izgrieza daudzus sabiedroto posteņus, daudzus kareivjus un pat virsniekus aizvelkot gūstā, tāpēc Akino itin labi zināja sabiedroto noskaņojumus un plānus, kas deva laiku sagatavoties gaidāmajai kaujai.
Tā nu pienāca 16. jūlijs un urugvajieši devās uzbrukumā. Tā kā viņi atradās uzbrukuma smailē, vispārējā operācijas vadība bija nodota Floresam. Sabiedrotajiem nebija īsta priekšstata par pretinieku, pēc viņu aplēsēm, paragvajiešu skaits nepārsniedza pusotru tūkstoti, tāpēc uguns no vismaz divreiz vairāk musketēm viņiem bija pamatīgs pārsteigums. Ciešot smagus zaudējumus, urugvajieši atkāpās. Taču 18. jūlija rītā, taurēm skanot, uzbrukums atjaunojās, šoreiz ar brazīļu artilērijas uguns atbalstu. Taču atbildes uguns no paragvajiešu ierakumiem bija krietni šķidrāka, nekā pirms divām dienām, vēl jo vairāk – tiklīdz urugvajieši pietuvojās ierakumiem, paragvajieši tos steigšus pameta un atkāpās uz otro ierakumu līniju. Varbūt kāds cits karavadonis būtu aizdomājies, kāpēc paragvajieši, kuri parasti sīvi kāvās par katru zemes pēdu, pēkšņi atkāpjas, pat neiesaistoties tuvcīņā, bet ne Floress – ienaidnieks bēg, tātad uz priekšu, līdz pilnīgai uzvarai!
Tikpat "viegli" tika ieņemta otrā ierakumu līnija – paragvajieši, neiesaistoties tuvcīņā, atkāpās. Floress jau sajūsmā sāka berzēt rokas, bet... Tiklīdz paragvajieši pietuvojās savai trešajai aizsardzības līnijai, atdzīvojās viņu artilērija un pāri savu kareivju galvām karteča pļāva plašus vālus urugvajiešu rindās. Izrādījās, ka tas ir signāls un šķietami bēgošie kareivji pēkšņi apgriezās un metās durkļu triecienā uz paragvajiešiem. Vienlaicīgi atskanēja muskešu zalves no flangiem un no šķietami necaurejamajiem niedrājiem parādījās vīri sarkanos mundieros ar durkļiem kaujas gatavībā. Akino izveidotās lamatas aizcirtās un urugvajieši nokļuva pilnīgā ielenkumā, sākās viņu sistemātiska iznīcināšana. Daudzi eiropieši mēģināja padoties gūstā, taču paragvajiešiem todien nebija noskaņojuma ņemt gūstekņus... Taču pats pulkvedis Akino pieļāva lielu kļūdu, pēdējo savā mūžā. Redzot, ka plāns izdevies un lamatas nostrādāja, viņš, kaujas azarta pārņemts, izrāva zobenu un ar saucienu "Sitiet nēģerus!" metās kaujā. Likumsakarīgi, drīz vien dabūja durkli vēderā un viņu evakuēja uz Umaitu, kur pēc nedēļas mira. Ievainojumi vēderā pirmsantibiotiku ērā nebija ārstējami. Tiesa, neilgi pirms nāves viņu apmeklēja Lopess un apsveica ar tikko ieviestās ģenerāļa pakāpes piešķiršanu, iespiežot rokās ģenerāļa epoletes. Manuprāt, visai vājš mierinājums, bet kas zin... Ak jā, arī otra puse cieta līdzvērtīgu zaudējumu – ar paragvajiešu lodi galvā krita urugvajiešu korpusa komandieris ģenerālis Palehess.
Redzot sabiedroto bēdīgo stāvokli, iejaucās argentīnieši – negaidot Floresa pavēli, kaujā iesaistījās argentīniešu 1600 vīru korpuss, arī brazīļi drīz vien pievienojās un nu jau no divām pusēm bija ielenkti paragvajieši. To redzot, paragvajieši, kuri arī bija cietuši pamatīgus zaudējumus, atkāpās aiz sava brustvēra, bet sabiedrotie evakuēja ievainotos, savāca kritušos un arī atkāpās uz iepriekš ieņemtajiem ierakumiem. Par kaujas turpināšanu neviena puse pat nedomāja.
Kopējie zaudējumi sabiedrotajiem bija 3300 kritušo, no tiem 2500 urugvajiešu un 1600 ievainoto. Urugvajas armija bija pilnībā iznīcināta – ierindā bija palicis vien 500 kareivju un turpmākajā kara gaitā urugvajieši pildīs vien statistu lomu, operatīvi pakļaujoties brazīļiem. Būs vēl viena epizode, kur izcelsies urugvajiešu kavalēristi, bet tas būs pašās kara beigās un par to citreiz. Paragvajieši zaudēja 2500 kritušo un ievainoto kopā un pasludināja sevi par uzvarētājiem. Formāli gan kaujas lauks palika sabiedroto rokās – galu galā, viņi tomēr ieņēma un paturēja pirmās divas ierakumu līnijas, taču paragvajiešiem bija izdevies pilnībā sakaut un izmest no kara vienu no sabiedrotajiem, lai gan jau sākotnēji pašu vājāko, bet tomēr... Tāpēc zināma taisnība arī viņiem ir.
Lai nu kā, bet, jo tuvāk sabiedrotie nokļūst Umaitai, jo smagāk, bet Umaita ir tikai robežcietoksnis, nieka 20 km no robežas.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.





Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 17 Mar 2024 08:16:54 - Laboja Sturmgevers
Atbildēt 


Armands

Ak dievs kas par klopi.....varens apraksts.

Nebūtu tas ģenerālis sadurts vēderā, varbūt noreaģētu kaujas gaitā savādāk, kad tie palīgspēki nāca.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 17 Mar 2024 14:20:13
Atbildēt 


Devītā sērija, pirmais turpinājums, kur apmaina bruņukuģi pret puspabeigtu fortu.

Lai nu kā, bet, jo tuvāk sabiedrotie nokļūst Umaitai, jo smagāk, bet Umaita ir tikai robežcietoksnis, nieka 20 km no robežas un arī šo attālumu sabiedrotie nav nogājuši – četros mēnešos pavirzījušies vien 10 kilometrus Paragvajas teritorijā. Tāpēc tiek nolemts iesaistīt galveno triecienspēku – brazīļu bruņukuģu floti un izvirzīts jauns mērķis – paragvajiešu steidzīgi būvētais, bet vēl nepabeigtais Kuruzas forts. Tā nu 1. septembra rītā pie forta parādās pieci brazīļu bruņukuģi ar flagmaņi "Riodežaneiro" priekšgalā un vēl vairāki tvaikoņi ar desantu – brazīļu un argentīniešu apvienotie spēki, kopā 8000 vīru brazīļu ģenerāļa Manuēla da Suzas vadībā. Paragvajiešu fortā ir mazliet vairāk, kā 2,5 tūkstoši un tos pašus sabiedrotie domā krietni paretināt, pirms doties triecienā.
7:30 tiek atklāta artilērijas uguns, kura ilgst līdz pusdienām, pēc kā brazīļi dodas siestā. Tiesa, atpūtu viņiem iztraucē paragvajiešu diversanti, kuri pa straumi no otra krasta palaiž branderus – "torpēdas", savdabīgas peldošās mīnas, kuras sastāv no pusiegremdēta plosta ar pulvera muciņu uz tā, aprīkotu ar kontaktdetonatoru. Brazīliešu sargkareivji laicīgi pamana "torpēdas" un tās tiek sašautas, taču flote spiesta novērsties no cietokšņa un iznīcināt diversantu bāzi, kas arī tiek izdarīts un forta apšaude atjaunojas tikai nākošajā dienā, toties ilgst visu dienu. Brazīlieši piedzīvo nopietnu zaudējumu – manevru laikā uz enkurmīnas uzsprāgst un nogrimst flotes flagmanis "Riodežaneiro", kas ir vienīgais brazīļu zaudētais bruņukuģis visa kara laikā.
Nākošās dienas, 3. septembra rītausmā uzbrukumā dodas kājinieki, taču nopietnu pretestību nesastop – ilgstošā apšaude aizstāvjus ir pamatīgi demoralizējusi. Rezultātā paragvajieši zaudē ap 850 kritušo, lielākā daļa gājusi bojā apšaudes laikā un 1100 gūstekņu, kuru lielākā daļa ir ievainoti vai kontuzēti. Vēl ap 650 vīru pulkveža Himenesa vadībā atkāpjas uz Umaitu, kur ierodas 4. septembra rītā. Lopess viņus sagaida ļoti skarbi – par pozīciju atstāšanu bez pavēles pulkvedis tiek pazemināts par seržantu, virsnieki – par ierindniekiem, bet kareivji pakļauti decimācijai – ierindas priekšā nošauj katru desmito, kopā tiek nošauti 63 kareivji. Bet forts ir zaudēts šā vai tā, tāpēc Lopess steidzīgi pastiprina Kurupaiti nocietināto līniju, izveidojot papildus nocietinājumus un blindāžas, padziļina un pastiprina jau izbūvētās, pozīcijās izvieto 57 lielgabalus. Būvdarbos iesaista 5000 kareivju pulkveža Hosē Edvigo Diasa vadībā, kuri arī uzbrukuma gadījumā kļūs par nocietinājuma garnizonu. Ka uzbrukums būs, Lopess nešaubās.
7. septembrī Kuruzu sasniedz ilgi gaidītais papildinājums – transports ar 9000 argentīniešiem, kopējais sabiedroto karaspēka skaits sasniedz 17000 vīru un var sākt plānot uzbrukumu Kurupaiti. Bet pa vidu notiek dīvains gadījums – pie Tujuti ar baltu karogu rokās parādās paragvajiešu parlamentārietis un nodod Mitrem adresētu vēstījumu, kurā Lopess uzaicina Argentīnas prezidentu uz sarunām nākošajā dienā. Mitre uz sarunām ierodas ar sabiedrotajiem – Floresu un brazīliešu ģenerāli Polidaro de Fonseku. Brazīlietim nav nekādas vēlēšanās runāt ar Lopesu un viņš, pat nenokāpjot no zirga, paziņo, ka imperators ir viņu pilnvarojis pieņemt Paragvajas kapitulāciju, ja Lopess vēlas runāt par ko citu, tad viņiem nav kopēju sarunu tēmas. Pēc tam ģenerālis atjāj sānis un demonstratīvi aizsmēķē cigāru. Protams, tā ir pļauka Lopesam, taču Lopess atspēlējas uz Floresa, savukārt pavēstot, ka viņam nav nekas sakāms brazīliešu ķēdessunim, kurš pie varas nokļuvis ar brazīļu durkļiem. Vispār tā ir taisnība, bet Floress apvainojās, taču, knapi dusmas valdīdams, bija spiests pievienoties Fonsekam un gaidīt sarunu beigas. Sarunas starp Mitri un Lopesu ilga vairāk, kā stundu un tā arī līdz šim īsti nav zināms, par ko viņi runāja. Lopess nekādas piezīmes nav atstājis, bet Mitre savos memuāros raksta, ka Lopess painteresējies, ar kādiem noteikumiem Argentīna būtu ar mieru izstāties no kara, uz ko Mitre pārskaitījis Savienības līgumā iekļautos punktus – Umaitas nojaukšana, visu okupēto teritoriju atbrīvošana, kompensāciju izmaksa un Lopesa došanās emigrācijā, pie kam sabiedrotie garantējot brīvu ceļu un transportu uz jebkuru Lopesa izvēlētu valsti. Lopess atbildēja, ka šie noteikumi nav pieņemami, ar ko arī sarunas beidzās. Pēc aculiecinieku liecībām, sarunas beidzās visai draudzīgi, atvadoties abi prezidenti pat paspieda viens otram roku un Mitre kolēģi uzcienāja ar cigāru, kuru tas laipni pieņēma, tāpēc ir zināmas šaubas par Mitres memuāros paustās sarunu gaitas patiesīgumu. Lai nu kā tur būtu bijis, taču kara gaitu sarunas neietekmēja nemaz – jau 13. septembrī Mitre ieradās Kuruzā, kur, kā pēc pakāpes un amata vecākais, uzņēmās komandēšanu. Uzbrukums Kurupaiti tika noteikts 17. septembrī.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 17 Mar 2024 14:24:06
Atbildēt 


Devītās sērijas noslēgums, kur pērienu dabū argentīnieši.

Taču iejaucās providence – naktī uz 17. septembri sākās lietavas, kuras ilga četras dienas. Kad lietus beidzās, ceļu vietā izrādījās dubļu jūra, seklās lagūnas pārplūdušas, pat sausās zemes strēle pie pieejas Kurupaiti bija pārvērtusies staignā purvā. Taču Mitre nevēlējās gaidīt, līdz zeme apžūst un pavēlēja sākt uzbrukumu. Arī sabiedroto brazīļu iebildumus, ka kuģiem trūkst šāviņu – tie izlietoti pie Kuruzas un jauni vēl nav pienākuši, lai gan konvojs no Rio jau izgājis un būs pēc orientējoši pēc piecām dienām, kad arī augsne būs apžuvusi, tika noraidīti kā mazsvarīgi un mazdūšīgi. Tikai trieciens, tikai uzbrukums. Tā nu 22. septembra rītausmā brazīliešu flote atklāja uguni. Pēc divām stundām, izdarot ap 500 šāvienu, lielgabali apklusa – beidzās munīcija. Paragvajiešiem apšaude neko ļaunu nenodarīja – viņu izraktās blindāžas bija pietiekami stipras, lai izturētu brazīliešu smago lielgabalu uguni.
Tiklīdz apklusa lielgabali, uzbrukumā devās kājinieki. Nonākuši pie lagūnas, viņi pārsteigumā apstājās – tur, kur iepriekš ūdens nesniedzās pat līdz ceļiem, tagad bija brūna rāva līdz krūtīm un pat vēl augstāk. Bet neko darīt – pavēle ir pavēle un kareivji, pacēluši virs galvas šautenes ar patronsomām, sāka forsēt lagūnu, kļūdami par labu, mazkustīgu mērķi paragvajiešu strēlniekiem un artilēristiem. Un jā, arī triecienkāpnes vaļņu pārvarēšanai viņi stiepa sev līdz. Neko labāk neklājās arī tiem, kuri nocietinājumam tuvojās no bijušās sauszemes puses – viņus sagaidīja priekšnocietinājuma ierakumi, kuros bija izvietoti paragvajiešu labākie strēlnieki ar vītņstobru šautenēm, kuri ar precīzu uguni retināja uzbrucēju rindas bet, tiklīdz tie pietuvojās trieciena attālumā, atkāpās caur speciāli atstātām ejām ērkšķu joslā un pa biedru pasnigtām kāpnēm atgriezās pie savējiem, kur turpināja iesākto. Bet priekšvaļņa šķēršļu josla no ērkšķainiem zariem un liānām sabiedrotajiem sagādāja pamatīgas grūtības, kā nekā ekoloģiska dzeloņstieple, nekāda Bruno spirāle līdzās nestāv... Paragvajiešu artilēristu karteča pļāva plašus vālus uzbrucēju rindās un argentīniešu uzbrukums apsīka. To redzot, Mitre raidīja kaujā rezervi – elitāro 2. Buenosairesas brīvprātīgo strēlnieku divīziju, kura gandrīz pilnībā bija nokomplektēta no Argentīnas patriotiskās "zelta jaunatnes" – augstāko ierēdņu, politiķu un aristokrātu dēliem. Šai zelta jaunatnei ar pūlēm izdevās pārvarēt šķēršļu joslu un nokļūt līdz aizsarggrāvim. Viņi drosmīgi metās tajā un... uzdūrās uz nosmailinātiem Paragvajas dzelzskoka mietiem, kurus pieplūdušais ūdens bija noslēpis skatienam. It kā ar to vēl nebūtu bijis diezgan, izrādījās, ka līdzpaņemtās triecienkāpnes bija par īsām – līdz brustvēra augšai pietrūka vairāk, kā metra. Bez tam tās arī nebija pietiekami izturīgas un bieži lūza zem cilvēku svara. Bet paragvajieši no brustvēra augšas apšāva pa grāvi kārpijošos argentīniešus kā izklaides parkā. Vārdsakot, uzbrukums bija pilnībā izgāzies. Arī brazīlieši un argentīnieši, kuri devās pāri lagūnai, bija pagriezušies atpakaļ, jo ūdens jau sāka smelties mutēs. Arī te paragvajieši viņus pavadīja ar svina pupām, bet viņi pat atbildēt nevarēja. Mitre pavēlēja taurēt atkāpšanos, taču varēja arī to nedarīt – sakautās armijas atliekas jau tāpat atkāpās.
Tagad par zaudējumiem – Mitre paziņoja par 980 kritušajiem argentīniešiem, taču šis cipars ir apzināti samazināts, bet varbūt arī attiecās tikai uz elitāro Otro strēlnieku divīziju, kura gandrīz pilnā sastāvā palika Kurupaiti grāvjos. Brazīlieši, kuri šajā karā neaizrāvās ar viltus skaitļiem, argentīniešu neatgriezeniskos zaudējumus lēsa ap 2300 cilvēku, savējos kā 480 kritušo. Šie skaitļi varētu būt tuvāki īstenībai. Paragvajiešu paziņojumi par 10 un pat 12 tūkstošiem kritušo pretinieku, no kuriem lielākā daļa – nēģeri, ir pilnīgi no pirksta izzīsti. Un kur tad paragvajiešu zaudējumi? Turieties pie krēsla – 29 krituši un 76 ievainotie. Viņu nometnē no dizentērijas katru dienu mira vairāk... Mitres karavadoņa prestižs pēc kaujas nokritās līdz nullei – nebija tādas kļūdas, kuru operācijas plānošanas gaitā viņš nebūtu pieļāvis. Kā apspriedē pēc kaujas dusmās izteicās kāds brazīliešu ģenerālis, "pat stulbākais pirmā kursa kadets operāciju būtu labāk izplānojis!" uz ko ģenerālis da Suza filosofiski piebilda "Mjā, sinjoram Mitrem piemīt daudzi talanti, tikai žēl, ka starp tiem iztrūkst karavadoņa talanta!" Frāze kļuva populāra un aizgāja tautās, taču Mitre jutās aizskarts līdz sirds dziļumiem. Nonāca līdz tam, ka viņš atteicās piedalīties operācijās, ja tur ņēma dalību da Suza.
Bet tie bija tikai ziediņi, odziņas Mitrem brieda paša mājās – starp kritušajiem bija daudzas Argentīnas augstākās sabiedrības atvases, tajā skaitā Argentīnas viceprezidenta, izglītības ministra un nākamā Argentīnas prezidenta, tolaik vēstnieka ASV dēli. Daudzos simtos Argentīnas elites savrupnamos dāmas ietērpās sērās un Mitres stāvoklis sāka bīstami šūpoties.
Lai novērstu kašķi sabiedroto nometnē, bija spiests iejaukties imperators Pedru II. Viņš griezās pie par brazīļu labāko sava laika militāro teorētiķi atzītā, 63 gadus vecā, jau atvaļinātā ģenerāļa de Kašiasa (pilnā vārdā Luišs Alvišs di Lima i Silva, hercogs de Kašiass) ar piedāvājumu atgriezties armijā un stāties sabiedroto armijas priekšgalā. Hercogs nevarēja atteikt imperatoram un atkal uzvilka ģenerāļa mundieri. Lai novērstu stīvēšanos ar abiem ģenerālprezidentiem, kuri strikti atteicās pakļauties dienesta pakāpēs vienādiem, bet amatos zemākiem (abi ģenerālprezidenti bija arī savu valstu armiju augstākie virspavēlnieki – kā jau prezidenti) brazīļu ģenerāļiem, de Kašiasam pirmajam Brazīlijas vēsturē tika piešķirta maršala pakāpe. Novembra vidū de Kašiass nokļuva Tujuti bāzē un pieņēma komandēšanu. Arī Mitre piekrita nodot argentīniešu kontingentu maršalam (maršals tomēr, kamēr Mitre tikai ģenerālis – nekāda zaudējuma mundiera godam nav, tikai subordinācija,) bet pats steigšus atgriezās Buenosairesā, kur brieda pret viņu vērsts dumpis. Frontē iestājās ilgstošs klusums, bet kā veicās maršalam de Kašiasam – par to nākošajās sērijās.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 17 Mar 2024 16:48:53
Atbildēt 


Infografika.

Kurupaiti nocietinājuma šķērsgriezums. Zīmējums pēc 1866. gada brazīļu militārā topogrāfa rasējuma.

Infografika.

Bruņukuģis "Brazīlija" pēc Kuruzas kaujas. Var redzēt, ka paragvajiešiem ir labi artilēristi, bet tūtīgi lielgabali - trāpījumu daudz, cauršauts nav nekur.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 11 Mai 2024 12:49:52
Atbildēt 


Turpinājums Paragvajas sāgai.

Desmitā sērija jeb Dienvidu frontē bez pārmaiņām?

Maršala ierašanās aktīvajā armijā ievadīja krasas pārmaiņas sabiedroto karaspēkā – pirmām kārtām jau sanitārā ziņā. Maršals, kurš aktīvajā dienestā bija kopš Brazīlijas neatkarības iegūšanas un piedalījies ne vienā vien karā un konfliktā, bija šokēts par Tujutas nometnē valdošo antisanitāriju un lielajiem zaudējumiem no slimībām, pirmām kārtām dizentērijas, kuras rezultātā mira daudz vairāk kareivju, nekā no pretinieka lodēm. Tāpēc maršals ieviesa kardinālus sanitāros pasākumus, kas iekļāva aizliegumu dzeršanai lietot nevārītu ūdeni, dušu un veļas mazgātavu ierīkošanu kareivjiem, obligātu ziepju izsniegšanu karavīriem – līdz tam ziepes katrs pirka pats, ja gribēja un kantīnēs bija pieejamas. Katrā karaspēka daļā, no divīzijas līdz rotai, tika iecelts sanitārais virsnieks ar plašām pilnvarām – daļas komandierim visas pavēles bija jāsaskaņo ar šo virsnieku un viņa pienākums bija atcelt jebkuru komandiera pavēli, ja tās izpildīšana varēja būt saistīta ar sanitāro normu neievērošanu. Par to, ka nometnē tika ieviesta sterila tīrība, par kuru ļaunmēļi ņirdza, ka Tujuti nometne tīrības ziņā pārspējot centrālo Rio hospitāli, nav pat jārunā.
Tiesa, šāda politika sākumā izraisīja daudzu aristokrātiskās izcelsmes virsnieku neapmierinātību – daudzi no viņiem bija brīvprātīgi, patriotisku motīvu dēļ pieteikušies armijā, viņiem bija labi sakari galmā un te, tā vietā, lai drošsirdīgi mestos kaujā pret ienaidnieku, viņi spiesti nodarboties ar zaldātu dušām un mazmājiņām... Viens no pirmajiem iebilda flotes komandieris, viceadmirālis Hoakims Markoss Lisboa. Maršals uzklausīja iebildumus un dzēlīgi atbildēja – kā tas nākas, ka tad, kad Brazīlijas flote gūst savas slavenās uzvaras – gan pie Riučelo, gan Kuruzas, admirālis atrodas Buenosairesā, taču, kad nekas nav gaidāms, imitē darbošanos flotes dislokācijas vietās? Un kāpēc flotē personālsastāva mirstība no slimībām ir vēl lielāka, nekā sauszemes armijas daļās? Admirālis tika atstādināts, līdz ar viņu amatus zaudēja divi pulkveži, kuru daļās zaldātu mirstība bija visaugstākā, vēl vairāki pulkveži tika pazemināti par kapteiņiem. Protams, visi šie virsnieki bija aristokrātijas pārstāvji ar labiem sakariem Rio un galvaspilsētas presē izvērtās pret de Kašiasu vērsta kampaņa, kura sasniedza tādus apmērus, ka bija spiests iejaukties imperators. Pedru II uzaicināja pie sevis lielāko izdevumu redaktorus un īpašniekus un nolasīja viņiem lekciju par sanitārijas nozīmi armijas kaujas spēju saglabāšanā, ļaujot avīžniekiem saprast, ka šajā konfliktā ir pilnībā de Kašiasa pusē. Kampaņa presē apklusa.
Maršala ieviestie sanitārie mēri deva augļus un dizentērija Tujutas nometnē izbeidzās. Vēl jo vairāk – kad nākošā gada sākumā armiju sasniedza holēras pandēmija, arī to izdevās ierobežot – sabiedroto nometnē no holēras nomira vien daži simti kareivju, kamēr oponentiem Umaitas cietoksnī mirstība bija krietni augstāka. Paragvajiešiem nekādas statistikas nebija, taču vēl joprojām tur atrod arvien jaunus tā laika sanitāros masu apbedījumus, pēc kuriem holēras upuru skaitu paragvajiešu nometnē lēš no 5 līdz 8 tūkstošiem.

Bet ne tikai zaldātu atejas nodarbināja maršalu – jau pirmajā sava štāba apspriedē izrādījās, ka sabiedrotajiem nav praktiski nekādas reālas informācijas par pretinieku – nebija zināma Umaitas cietokšņa aizsardzības būvju konfigurācija, artilērijas bateriju izvietojums, pat pieeju reljefu sabiedrotie konkrēti nezināja, nebija topogrāfisko karšu – operācijas plānoja pēc vēl spāņu laikā sastādītām Laplatas vicekaralistes topogrāfiskajām kartēm, kamēr apkārtnes reljefs pa pagājušajiem 70 un vairāk gadiem bija stipri mainījies abu lielo upju – Paranas un Paragvajas ietekmē, plus vēl paragvajieši Umaitas cietokšņa izbūves laikā bija veikuši zemes darbus cietokšņa aizsardzībai, kas kartēs nekā nebija norādīts.
-Kā jūs te vispār karojāt? - sēdē izsaucās maršals un pavēlēja apturēt visas kaujas operācijas, izņemot patrulēšanu un izlūkošanu. Tajā pat laikā de Kašiass sāka meklēt risinājumu, kā atrisināt izlūkošanas problēmu un viņa izvēle krita uz sava laika modernākajām tehnoloģijām – aerostatu izmantošanu, kuri sevi bija labi parādījuši ASV pilsoņkara beigu posmā.
Ievērības cienīgi tempi, kādos notika šī akcija – maršals ieradās kara darbības teātrī 1866. gada novembra beigās, bet decembra beigās jau Brazīlijas pārstāvji Ņujorkā stājās sakaros ar aerostatu ražotājiem, nākamā gada janvāra sākumā tika parakstīti līgumi, un marta beigās bija gatavi divi aerostati. Jāpiebilst, ka tie bija ar ūdeņradi pildīti gaisa baloni, kuru komplektācijā ietilpa ūdeņraža ģeneratori un noenkurojamas baržas, kur visu šo mantību izvietot. Aprīļa sākumā visa šī mantība tika iekrauta kuģos un maija sākumā sasniedza Rio, kur nekavējoties tika nosūtīti tālāk un 12. jūnijā krava pienāca Tujutas piestātnē, kur nekavējoties sākās aerostatu montāža un 1867. gada 24. jūnijā pirmo reizi Brazīlijas aerostats (vēl amerikāņu instruktoru vadībā) pacēlās debesīs. Arī mūsdienu Brazīlijā šis datums tiek atzīmēts kā Brazīlijas Gaisa Spēku dzimšana...
Kamēr tika ražoti aerostati, maršals dīkā nesēdēja – tika īstenota Brazīlijas armijas pārapbruņošana, nomainot morāli novecojušās, pa stobru lādējamās Enfeeld Nr2 kapseļu šautenes pret modernākām Dreizes un Remington rolling block šautenēm. Ar Dreizes plintēm sanāca konfūzs – tām bija tāda fīča, ka bieži lūza aizslēga adatas, kuras nebija iepirktas pietiekamā daudzumā, tāpēc tās drīz vien nomainīja ar papildus iepirktajiem Remingtoniem, kuri nekādus iebildumus neizraisīja – būtu dīvaini, ja tolaik kāds iebilstu, jo šī šautene dažādās armijās kalpoja līdz pat XX gs. vidum... Salīdzinājumam ar paragvajiešu izmantotajām Enfeeld Nr. 1 un krama musketēm, tas bija kosmoss. Flotes vajadzībām tika iepirkti vairāki simti Spensera daudzlādiņu karabīņu – tā laika modernākais un arī dārgākais šaujamais, bet šis iepirkums sevi pilnībā attaisnoja turpmākajās kaujās, par kurām citreiz.
Pa to laiku, kamēr maršals de Kašiass ieviesa kārtību dienvidos, atdzīvojās ziemeļu fronte – Brazīlijā izdomāja atkarot pa sauszemi zaudētās Matu Grosu teritorijas. Tika sarīkots ekspedīcijas korpuss pulkveža Karlosa de Moriaša Kamisao vadībā, kopā 3,5 tūkstoši kareivju. Iesākumā ekspedīcija bija veiksmīga – brazīliešiem ar maziem zaudējumiem izdevās izmest mazskaitlīgos paragvajiešu garnizonus no okupētajām teritorijām un korpuss iegāja jau Paragvajas teritorijā, bet tad to pa apgādes ceļiem sasniedza holēras pandēmija (šajos gados tā plosījās visā pasaulē, arī pie mums) un sākās katastrofa. Brazīļu armija sāka atkāpties, bet epidēmija negāja mazumā. Nācās saslimušos kareivjus vienkārši pamest nomiršanai ceļa malā – brazīļu "Nāves ceļš", kā to vēlāk nosauca. Rezultātā no Matu Grosu līdz Brazīlijas pamatteritorijai izgāja 700 nomocītu kareivju. Kauju zaudējumi bija ap 150 kareivju, visi pārējie no trīs ar pusi tūkstošiem sākotnējā kontingenta bija miruši no holēras, pa lielam – pamesti ceļā pat bez apbedīšanas. Tā beidzās Brazīlijas mēģinājums iebrukt Paragvajā pa sauszemi un ziemeļu fronte vairs nebija aktuāla līdz pat kara beigām.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 11 Mai 2024 12:51:05
Atbildēt 


turpinājums.

Dienvidu frontē iestājās klusums, kuru paragvajieši izmantoja, lai papildus nostiprinātu Umaitas cietoksni. Tas viņiem izdevās un ap cietoksni tika izveidots nocietinātais rajons vairāku desmitu kvadrātkilometru apmērā. Tiesa, holēras dēļ pat bez aktīvas kaujas darbības sāka trūkt kareivju un Lopess izsludināja totālu mobilizāciju. Armijā tika iesaukti praktiski visi Paragvajas vīrieši, bet ekonomika pilnībā sabruka. Jauniesauktos vajadzēja apģērbt un ekipēt, bet tekstilrūpniecība bija apstājusies kokvilnas trūkuma dēļ – nebija, kas kopj kokvilnu, visi bija iesaukti armijā. Tāpēc izdeva pavēli, ka katrai ģimenei armijas vajadzībām jānodod divi krekli un divi pāri bikšu, bet šie mēri necik daudz neuzlaboja armijas apgādi, tāpēc Paragvajas kareivji sāka atgādināt skrandaiņu barus. Taču kareivju morālais gars bija augsts un armijas kaujas spējas saglabātas. Lai iedzīvotāju morāli saglabātu tādos pat augstumos, tika pastiprināta propaganda guarani un spāņu valodās. Propagandas vajadzībām iedzīvotājiem konfiscēja visus papīra krājumus – arī papīrrūpniecība bija apstājusies izejvielu trūkuma dēļ, jo nebija kokvilnas. Bet lauksaimniecībā plaši izmantoja sieviešu un bērnu piespiedu darbu, taču arī pārtikas ražošana samazinājās uz pusi, bet lopkopībā – pat par trīs ceturtdaļām, salīdzinot ar pirmskara līmeni. Sievietes un bērni fiziski netika galā ar pieaugošo darbu apjomu un valstī sākās pārtikas trūkums, pat Umaitas cietokšņa garnizonam nācās samazināt uzturdevas par pusi no pirmskara normām. Un tas situācijā, kad ienaidnieks valsts pamatteritoriju pat nebija sasniedzis un gadu mīcījās pierobežas purvos...

Jau pirmie aerostatu lidojumi parādīja, cik naivas bija brazīliešu un argentīniešu ģenerāļu cerības ieņemt Umaitu triecienā – nerunājot nemaz par to, ka paragvajiešiem tur bija reizes divas vairāk artilērijas, nekā iepriekš lēsa sabiedrotie, pats cietoksnis bija ļoti veiksmīgi iebūvēts vietējā reljefā. Tā forti, redutes un bastioni pilnībā kontrolēja nedaudzās sausās pieejas starp lagūnām un purvājiem, bet izvietojums upes S – veidīgā izliekuma līkumā liedza kuģiem drošu pieeju no upes. Paragvajiešu artilērijas baterijas stabili kontrolēja visu fārvateru, kuru papildus nosprostoja uz pontonu atbalsta izvietots novilktu ķēžu aizsprosts, kurš bija spējīgs apturēt jebkuru pretinieka kuģi. De Kašiass nonāca pie secinājuma, ka cietoksni ieņemt triecienā nav iespējams, arī klasiskais tā laika cietokšņu ieņemšanas paņēmiens, vēl Ludviķa XIV maršala Vobāna izstrādātā "lienošā aplenkuma" stratēģija te nebija pielietojama apvidus īpatnību dēļ. Atlika vienīgi aplenkums un cietokšņa pilnīga blokāde, cerībā, ka aizstāvji paši padosies. Vai nomirs badā, kas apmēram viens un tas pats no stratēģijas viedokļa.
Jau jūnija beigās – jūlija sākumā, balstoties uz aeroizlūkošanas datiem, tika sastādītas precīzas topogrāfiskās kartes un izstrādāts aplenkuma plāns, kuru sāka īstenot brazīļu sapieri, steidzīgi būvējot ceļus pāri purviem un lagūnām. Tas nebija viegli, jo vispirms bija jāattālinās no cietokšņa austrumu virzienā, pāri purvājiem un daudzajām attekām, pēc tam, sasniedzot sausas zemes strēli, brazīļu būvētais ceļš atkal atkal pagriezās uz ziemeļiem. Jūlija beigās brazīļu armijas lielākā daļa pameta Tujutas nometni un 29. jūlijā sasniedza Tujukju ciematu, relatīvi augstā un sausā vietā, kurš neapplūda pat lietus sezonā. Tur arī tika organizēta jauna brazīliešu armijas nometne. 1. augustā brazīļi ieņēma četrus kilometrus attālo Sansolano un rezultātā tika pārgriezts vienīgais sauszemes ceļš, kurš savienoja Umaitu ar pārējo valsti. Arī pie Sanssolano tika ierīkota nocietināta nometne, starp kurām un galveno bāzi Tujutā nekavējoties tika iekārtotas telegrāfa līnijas. Tā paša 29. jūlija rītausmā brazīļu flote atklāja viesuļuguni pa Kurupaiti nocietinājumiem, imitējot gatavošanos triecienam. Tā kā uguns tika koriģēta no aerostatiem ar heliogrāfu palīdzību, tā bija krietni sekmīgākā, kā pirmajā reizē. Šoreiz tika iznīcinātas vairākas artilērijas baterijas un sagrauts krietns gabals vaļņu, kas spieda Lopesu pārgrupēt spēkus domājamā trieciena atvairīšanai un ignorēt ziņas par kādu brazīļu vienību parādīšanos pie Tujukju, ne līdz tam! Kad brazīļu artilērija apklusa, bet trieciens nesekoja, toties noskaidrojās, ka vienīgais sauszemes ceļš ar ārpasauli ir pārrauts, viņš saprata, ka ir izvazāts aiz deguna. Maršals de Kašiass bija smalki apčakarējis maršalu Lopesu, bet tur vairs nekas nebija darāms. Umaitas blokāde sākās. Pagaidām tikai no sauszemes – brazīļi nespēja nokļūt līdz upei caur ziemas lietavās pārplūdušajiem purviem un attekām.
Taču brazīļu komunikācijas bija stipri izstieptas – lai gan starp Tujuti bāzi un Tujukju gaisa līnijā bija tikai astoņi kilometri, taču augstāk aprakstīto iemeslu dēļ apgādes ceļš izstiepās līdz divdesmit kilometriem. Būtu dīvaini, ja paragvajieši to neizmantotu un te uzlēca 28 gadus vecā kavalērijas majora Bernardīno Kabaljero zvaigzne. 11. augustā viņa komandētie 300 kavalēristi uzrīkoja slēpni pie ceļa un no tuvas distances kā šautuvē sāka apšaut garas brazīļu apgādes kolonnas apsardzi. Lai gan brazīļu apsardzes bija krietni vairāk, viņi neredzēja pretinieku biezajā augājā un viņu vidū izcēlās panika. Zaudējuši ap diviem simtiem kritušo, brazīļi metās bēgt uz dažus kilometrus attālo Tujukju, bet Kabaljero tikai to vien gaidīja. Kad pēc nepilnas pusstundas atlēkšoja brazīļu kavalērija, viss jau bija beidzies. Paragvajiešu kareivji izjūdza brazīļu vezumnieku zirgus un pārkrāva uz tiem trofejas – lielāko tiesu tik nepieciešamo pārtiku, taču vienā furgonā tika atrasta tiešām vērtīga un deficīta manta – krava ar papīru. Lieta tā, ka paragvajiešiem trūka papīra ne tikai propagandas materiālu drukāšanai, bet vēl jo vairāk patronām, kuras tā laika šautenēm bija no papīra un tās gatavoja paši kareivji. Par šo kravu Lopess bija īpaši priecīgs un Kabaljero kļuva par pulkvedi. Kabaljero reidi turpinājās, citreiz veiksmīgi, reizēm neveiksmīgi un sagādāja pamatīgas galvassāpes maršalam de Kašiasam. Tiesa, brazīļi parādā nepalika un viņu kavalērija, izmantojot to, ka lielākā daļa Paragvajas armijas atradās Umaitā, devās plašos reidos 50 – 100 km attālumā valsts pamatteritorijā, kur iznīcināja noliktavas, dedzināja piestātnes un citādi nelabi uzvedās.
Tāda jautrība turpinājās līdz oktobrim, kad brazīļi uzgāja Kabaljero vājo vietu. Lieta tāda, ka cietoksnī blokādes dēļ sāka trūkt lopbarība un paragvajieši bija spiesti zirgus dzīt ganībās, bet purvainajā apvidū nemaz nebija tik daudz vietu, kur varētu izganīt tūkstoti zirgu. Brazīļi uzgāja vienu tādu un ierīkoja tur maskētu novērošanas posteni. Kad no novērotājiem tika saņemta ziņa, ka paragvajieši tur sākuši būvēt pagaidu niedru būdas, brazīliešu kavalēristi sāka gatavoties. Tiklīdz parādījās ap sešiem simtiem paragvajiešu ar tūkstots zirgiem, jau nākošajā naktī brazīļu kavalērija, ap pusotra tūkstoša zobenu, slepus atstāja Sansolano un tumsas aizsegā izvirzījās pozīcijās. Tuvojoties nometnei, viņi sadalījās divās daļās – vieni plānoja uzbrukt no Sansolano puses, otri apgāja nometni un nostājās slēpni pusceļā līdz cietoksnim. Gaismai svīstot, sākās uzbrukums. Paragvajieši, pārliecināti, ka brazīļi naktīs nekaro, tika pārsteigti pilnīgi nesagatavoti un metās bēgt, bet drīz vien uzdūrās slēpņa vienībai. Sagrāve bija pilnīga – līdz cietoksnim nokļuva nepilns simts vīru, pārējie krita kaujā vai tika sagūstīti. Zaudēti arī visi zirgi un Kabaljero reidiem pienāca gals. Tiesa, pats Kabaljero necieta – uzbrukuma brīdī viņš atradās cietoksnī.
Oktobrī sākās Paragvajas vasara un zeme ātri izžuva, starp lagūnām un purviem parādījās sausas zemes strēles, kas ļāva mēģināt nokļūt līdz upei. 26. oktobrī ceļā uz ziemeļiem, lai apietu neizžūstošu purvu masīvu, devās pieci tūkstoši brazīļu kājinieki ar artilēriju ģenerāļa Žozē Luisa Mena Bareto vadībā. Pēc divām dienām viņi uzdūrās paragvajiešu 300 vīru lielai aizsprostvienībai, kura drosmīgi pretojās, taču lielo bataljonu princips nospēlēja savu lomu un nākošajā dienā Bareto turpināja ceļu. 30. oktobrī purvāju masīvs beidzās, armija pagriezās uz rietumiem un jau nākošajā dienā brazīļi ieraudzīja upi pie apvāršņa. Taču pie upes, purvu malā, atradās paragvajiešu ciemats Taji un upes sardzes postenis ar garnizonu no 400 vīriem un četriem lielgabaliem. Garnizona komandants no izdzīvojušajiem aizsprostvienības kareivjiem jau zināja par lielu ienaidnieka spēku tuvošanos un gatavojās aizstāvēties, vienlaicīgi nosūtīja ziņnesi uz Umaitu pēc palīdzības.
Ģenerālis Bareto nolēma nesteigties un ļaut saviem vīriem atpūsties un sagatavoties kaujai nākošajā dienā. Otrā novembra rītausmā, pēc artilērijas sagatavošanas uguns brazīļi sāka uzbrukumu un drīz vien pārspēja izmisīgi pretojošos paragvajiešus – lielie bataljoni dara savu. Tiklīdz brazīļi bija apspieduši pēdējās pretošanās atliekas un nostādījuši savus un trofeju lielgabalus pozīcijās pie upes, no Umaitas puses parādījās trīs tvaikoņi ar paragvajiešu papildspēkiem. Brazīļu artilēristi atklāja uguni, divi tvaikoņi tika smagi bojāti un izmetās sēkļos upes otrā krastā, trešajam izdevās nomanevrēt un tas steigšus atkāpās. Līdz ar to aplenkuma loks ap Umaitu noslēdzās, cilpa bija savilkusies. Priekšā vēl daudz interesanta, bet par to citreiz, nākamajās sērijās.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 11 Mai 2024 13:02:00
Atbildēt 


Infografiskais pielikums.

1) Brazīļu izmantotie šaujamieroči, no augšas uz leju: Enfeeld Nr2; Springfīlda magazīnas karabīne; Remington Rolling Block karabīne.URL

2) Paragvajiešu pašu ražotās musketes URL

3)Umaitas apkārtne no putna lidojuma. Amerikāņu aeronauta - instruktora Džordža Allena uzmetums. URL

4) Umaitas aplenkuma shēma. URL

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 11 Mai 2024 23:04:12
Atbildēt 


Armands

Izcili, kā vienmēr. Pēc visa saprotu ka Brazīļu spēki būs kā Izraēla pret Hamasu mūsdienās, pēc tehniskā aprīkojuma spriežot.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 11 Mai 2024 23:14:48
Atbildēt 


Quoting: Sturmgevers
Pēc visa saprotu ka Brazīļu spēki būs kā Izraēla pret Hamasu mūsdienās, pēc tehniskā aprīkojuma spriežot.

Kara beigu posmā, pēc galīgi debīlās pēdējās mobilizācijas būs vēl trakāk. Pat nezinu, ar ko salīdzināt - kā hotentoti pret "Maksima" ložmetējiem, laikam... Bet tas būs vēlāk.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 .
Panzerkampf Forums / Mūsdienu kari un bruņotie konflikti / Kari un militārie konflikti Latīņamerikā
Jūsu atbilde
Bold  Italic  Underlined  Bildes norāde  URL 
...vairāk. Atcelt

» Vārds  » Parole 
Tikai reģistrētie lietotāji var sūtīt ziņojumus! Lūdzam korekti ievadīt jūsu lietotājvārdu un paroli pirms ziņojuma sūtīšanas, vai pirms tam reģistrēties.
 
Šobrīd forumos: Viesi - 3
Lietotāji - 0
Rekords: 311 [18 Okt 2010 02:17:35]
Viesi - 311 / Lietotāji - 0
Lapas ielādes laiks (sek.): 0.062
Šajā lapā izmantotie logotipi un preču zīmes ir attiecīgo īpašnieku īpašums.
Lapas veidotāji un hostētājs neatbild par lietotāju komentāriem, jo komentāru īpašnieki ir to autori.
Forums tiek darbināts ar: miniBB® © 2001-2024