Kari un militārie konflikti Latīņamerikā (8)

- Sākums - Balsojumi - Reģistrēties - Atbildēt - Meklēt - Statistika - Noteikumi -

Panzerkampf Forums / Mūsdienu kari un bruņotie konflikti / Kari un militārie konflikti Latīņamerikā

<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 . 10 . >>

Autors	Ziņa
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 26 Dec 2023 02:21:33 - Laboja Armands Atbildēt Tātad, pirmā sērija par to, kā piespiest nāciju domāt pareizi. (Ievads iepriekšējā lappusē) 1. sērija El Supremo jeb trīsdesmit vientulības gadi. Tātad, mūsu pirmais varonis, kurš atstājis spilgtas pēdas Paragvajas vēsturē – Hosē Gasparo Rodrigess de Fransija, spāņu virsnieka un indiāņu aristokrātes dēls, kurš 15 gadu vecumā iestājas Kordovas universitātē, parāda labas sekmes un jau 20 gadu vecumā iegūst teoloģijas doktora grādu. Taču garīdznieka karjera jauno censoni nevilina un viņš ar pilnu krūti metas politikā. Taču, pateicoties grādam, viņu bieži godā par doktoru Fransija, tikai jāatceras, ka viņš ir teoloģijas doktors... Tātad, 1811. gadā, kad notiek nemieri pret spāņiem, mūsu vairs nebūt ne jaunais (pāri par 40) censonis jau ir ievēlēts par Asunsjonas mēru (alkaldu) un kā tāds tiek kooptēts Augstākajā Nacionālajā Huntā. Te jāpiezīmē par terminiem – daudzi no turpmāk sastopamajiem būs ar pavisam citu nozīmi, kā mūsdienās izmantotie. Tā pati hunta nav kāds represīvs orgāns, bet gan vienkārša padome spāniski runājošajās zemēs. Tāpat būs arī ar citiem tekstā sastopamajiem terminiem – konsuli, diktatori un tml. - tie ir vienkāršas kalkas no tradicionālajiem spāņu vai klasiskajiem romiešu terminiem. Tā nu dr. Fransija ir Nacionālās huntas loceklis un kā tāds piedalās Nacionālās Sapulces (parlamenta) vēlēšanu organizēšanā. Nacionālā Sapulce 1812. gadā pieņem konstitūciju, kurā paredzēts, ka augstākā vara valstī pieder diviem līdztiesīgiem konsuliem, par kuriem tiek ievēlēti dr. Fransija un Fulhensio Hergosa. Pilnvaru termiņš – divi gadi. 1814. gadā parlaments pārvēl abus uz jaunu termiņu, bet jau drīz pēc vēlēšanām dr. Fransija apvaino Hergosu negodīgā rīcībā un tas tiek atstādināts no amata. Fransija pieprasa (un saņem) no parlamenta diktatora pilnvaras (pagaidām viss notiek pēc senās Romas parauga) uz diviem gadiem. 1816. gadā dr. Fransija parlamentam pieprasa un saņem mūža diktatora pilnvaras. Te gan jāsaka, ka pa iepriekšējiem diviem gadiem parlamenta sastāvs ir krietni sarucis – visi tie, kuri atbalstīja Hergosu vai kādu citu, nevis Fransiju, ir arestēti un izsūtīti darba nometnēs, viņu īpašumi konfiscēti valsts labā, tāpēc diktatora pilnvaru pagarināšana notiek, parlamentam vienbalsīgi nobalsojot. Krietnais dr. teol. H.G.R. de Fransija kļūst par Republikas Pastāvīgo Augstāko Diktatoru (oficiāls amata nosaukums,) saīsināti El Supremo (Augstākais) un metas reformēt valsti. Tiesa, reformas ir visai savdabīgas, pa daļai pat rasistiskas – tā 1819. tiek aizliegtas laulības starp baltajiem, baltie drīkst precēt tikai indiāņus. Līdzīgi ar nēģeriem, kuru gan Paragvajā nebija pārāk daudz – pēc jezuītu valsts likvidēšanas spāņi ieveda nelielu nēģeru vergu skaitu kā darbaspēku kokvilnas plantācijās, Paragvajas Republikas proklamēšanas brīdī tādu bija ap 6000. Šos vergus atbrīvoja no privātās verdzības un tūdaļ nodeva valsts īpašumā, kur viņi skaitījās kā valsts (lasi – El Supremo) īpašums. Precēties viņi drīkstēja tikai savā starpā, jo oficiāli vispār netika atzīti par cilvēkiem, bet skaitījās kā tāda pārejas forma starp cilvēku un pērtiķi. Pienāca 1820. gads un El Supremo atcerējās savu bijušo līdzvaldnieku Hergosu, kurš tika apvainots sazvērestībā un valsts apvērsuma mēģinājumā. Bija tā vai nebija, kas to tagad lai zin – iemeslus neapmierinātībai ar savu valdīšanas stilu El Supremo deva pietiekami, tāpēc varbūt arī aizdomas bija pamatotas. Lai vai kā, bet Hergosa tika arestēts un mira ieslodzījumā, tāpat arestēja arī ap pusotru simtu viņa līdzgaitnieku un domubiedru, ap simtu no tiem nošāva. Par godu El Supremo jāsaka, ka viņš nebija asiņains diktators – izrēķināšanās ar Hergosas līdzgaitniekiem bija pirmā un pēdējā asiņainā izrēķināšanās dr. Fransijas valdīšanas laikā. Viņš deva priekšroku cietumiem, spaidu darbiem nacionālajās (lasi – dr. Fransijas) asiendās un katorgas nometnēs. Kad nu opozīcija (īstā vai iedomātā – kas tagad to zin...) likvidēta, reformas varēja turpināties. Un reformēta tika visa, pilnīgi visa valsts – nākamais, kurš tik dziļi ķersies klāt visai valsts un sabiedrības pārbūvei, būs kāds Gori kurpnieka dēls pēc vairāk, kā simts gadiem un diez vai viņš bija ko dzirdējis par dr. Fransiju. Bet varbūt arī bija – lai nu kā, bet reformu gaita līdzīga. Bet par visu pēc kārtas. Tātad, agrārā reforma. Lielajiem zemes īpašniekiem tiek konfiscēti visi īpašumi, kuri tiek pārveidoti par "Nacionālajām hasiendām", lasi – El Supremo muižām, kurās strādā tie paši peoni, kā pirms tam, par ko saņem niecīgu algu un tiesības savām vajadzībām apstrādāt nelielu zemes gabalu. 1829. gadā šās "nacionālās muižas" sastāda 98% visu lauksaimniecības zemju. Tālāk – ražošanas reforma. Visas manufaktūras un uzņēmumi, izņemot pavisam mazas amatnieku darbnīcas, tiek nacionalizēti un to īpašnieki un darbinieki kļūst par algotiem strādniekiem. Lieki teikt, ka šīs "Nacionālās fabrikas" (oficiāls nosaukums) kontrolē pats El Supremo ar saviem radiniekiem. Nākamā – stingra pierakstu sistēma, zemnieks vai cits laucinieks drīkst doties tikai uz tuvāko vietu ar tirgus placi un atpakaļ. Lai apmeklētu kaimiņu ciemu, jādabū policijas atļauja, tas pats pilsētniekiem, lai apmeklētu kaimiņpilsētu vai vispār atstātu pilsētas robežas. Pilnīgs aizliegums jebkādiem kontaktiem ar ārzemniekiem. Līdz 1829. gadam tikai vienas pilsētas Brazīlijas pierobežā iedzīvotājiem un arī tikai tiem, kuriem bija speciāla atļauja, bija ļauts tirgoties ar ārzemniekiem, vēlāk arī tas tika liegts. Nedaudzās ārējās tirdzniecības operācijas ar ārzemēm, galvenokārt Brazīliju un Argentīnu, notika valsts liellaivu karavānu veidā, pie kam kontaktos ar ārzemniekiem stājās tikai speciāli pilnvaroti cilvēki, parasti dr. Fransijas radinieki. Apkalpes locekļiem bija jāpaliek uz peldlīdzekļiem, tos atstāt nedrīkstēja. ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 26 Dec 2023 02:23:33 - Laboja Armands Atbildēt turpinājums. Nākamā rindā reliģiskā reforma – tika slēgti visi garīgie semināri, bīskapi izraidīti vai represēti, garīdznieki ņemti valsts uzskaitē un saņēma algu kā valsts darbinieki, vārdsakot, baznīca tika apvienota ar valsti. Par šīm darbībām Romas pāvests dr. teol. Fransiju izslēdza no baznīcas 1824. gadā un 1826. gadā pasludināja interdiktu visai Paragvajai, taču El Supremo bija poh – vienkāršie paragvajieši par to uzzināja tikai 1870. gadā, kad necik daudz šamo vairs nebija palicis. Izglītības reforma – 1811. gadā Asunsjonas jezuītu koledža tiek pārveidota par Nacionālo universitāti, kurā bez humanitārajām zinātnēm sagatavo arī inženiertehniskos speciālistus, taču El Supremo visai aizdomīgi skatās uz universitāti – galvenie buntavnieki taču ir izglītotie, vai ne? Tā nu 1821. gadā universitāte tiek slēgta, pēc dažiem gadiem slēdz arī visas valsts ģimnāzijas, reālskolas un citas vidējās mācību iestādes. Taču bez izglītības pavisam arī nevar un seko likums par vispārējās obligātās trīsgadīgās pamatizglītības ieviešanu – mācībspēku no bijušo augstāko un vidējo mācību iestāžu vidus pietiek, lai iet sādžā bērnus mācīt, nevis izplata visādas šaubīgas idejas... Tā nu ap 1840. gadu praktiski visi jaunie paragvajieši prot kaut cik lasīt, bet nav neviena jaunāka par 40 gadiem ar augstāko vai kaut vidējo izglītību. Tā nu baznīca sekmīgi paņemta valsts kontrolē, dumpīgās idejas no inteliģentu galvām izravētas, pati inteliģence lēnām izmirst, taču svēta vieta nevar palikt tukša – kas zin, kādas vēl idejas var ienākt tautas galvās, tāpēc tiek izstrādāta un ieviesta aktīva propaganda. Galvenās tēzes – Paragvaja ir labākā valsts pasaulē, pārējās valstis mūs apskauž mūsu bagātības, čakluma un prāta dēļ, it sevišķi ļaunie kaimiņi – brazīļi un argentīnieši, tāpēc katram sevi cienošam patriotam ir jābūt gatavam atvairīt ļauno kaimiņu uzbrukumu. Kaut kas pazīstams, ne tā? Šai teorijai tiek piemeklēta zinātniskā bāze uz modificētu Svēto rakstu pamata, pat tādā kā antropoloģiskā mērcē – Dievs radīja divas pilnvērtīgas cilvēku sugas – guaranu indiāņus un baltos spāņus, kuri satikās Paragvajā un no viņu jauktajiem pēctečiem radīsies jauna pārcilvēku rase, kura valdīs pasauli. Vienīgie pareizie cilvēki ir paragvajieši, kuru dzīslās ir gan spāņu, gan guaranu asinis. Vēl pie cilvēkiem pieder spāņi un tīrasiņu guarani, pārējās tautas ir salašņu bars, kuri mūs apskauž – skatīt augstāk. Nēģeri vispār nav cilvēki, tie ir dresēti pērtiķi un kā tādi arī jāuztver. Un kur tad vēl Nācijas Tēvs un Glābējs, El Supramo doktors Fransija, kurš kā gādīgs tēvs rūpējas par saviem bērniem – paragvajiešiem. Viss, kas mums ir – no maizes kumosa līdz jumtam virs galvas un pēdējam kreklam mugurā ir tikai un vienīgi pateicoties El Supramo, kurš nepaguris rūpējas par savu nāciju un gatavo to dižajam mērķim valdīt pār pasauli. Nē, ne jau uzreiz vai rīt līdz pusdienlaikam, bet noteikti tā būs, jo El Supramo tā apsolīja. Arī kas dzirdēts, ne tā? Kad nu pēc šādām programmām un metodēm paragvajiešu bērneļu prāti tiek apstrādāti trīs gadus pēc kārtas, citas idejas tur vienkārši nevar būt, vēl jo vairāk – robežas ir slēgtas un nekādu sakaru ar ārpasauli vispār nav. 1829. gadā tiek izraidīts pēdējais, brazīļu konsuls un arī diplomātisko attiecību ar ārpasauli Paragvajai nav Valsts ir pašpietiekama – brīvu zemju pietiek, zeme auglīga, pārtiku saražo pietiekami, arī šāda tāda rūpniecība ir. Pārtiku un rūpniecības/amatniecības ražojumus sadala centralizēti, El Supramo izstrādā un ievieš centralizēto plānošanu ilgi pirms Ļeņina/Staļina/Mao un citiem, taču nez kāpēc viņam izdodas un bada nav. Tauta velta pateicības lūgšanas savam El Supramo. Vēl par valsts sakariem ar ārpasauli – Fransijas valdīšanas laikā tādu praktiski nav, ar dažiem izņēmumiem. Lai nokļūtu Paragvajā, nepieciešama personīga El Supramo atļauja, kuras tiek dotas ļoti reti – 1829. - 40. gadā tikai septiņas, visas Fransijas radinieku ģimeņu privātskolotājiem. Vēl ir sakari ar valsts tirdzniecības liellaivu starpniecību, kur tuvākajā Argentīnas robežpilsētā šās laivas izkrauj savas preces, pārsvarā cēlkokus un Paragvajas tēju mate. Pretī saņem pasūtītās preces, tajā skaitā grāmatas un ārzemju preses izdevumus El Supramo personīgajai lietošanai – dr. Fransija seko līdzi politiskajiem procesiem pasaulē. Pats par sevi dr. Fransija ir mazprasīgs, pat askēts – viņam nav piļu, nav štatu ar sulaiņiem, pavāriem un kalpotājiem, ģērbjas necili, pēc savas jaunības gadu modes matus pin bizē un sien ar lentu, kas 19. gs. vidū izskatās pēc anahronisma. Savas ģimenes viņam nav, bet viņš rūpējas par savu brāļu un māsu bērniem, no kuriem arī komplektē sev uzticīgas valsts augstākās amatpersonas. Jāsaka, viņa radinieki ir tiešām uzticīgi – viņa valdīšanas 30 gados nebija neviena gadījuma, kad kāds radinieks viņu būtu nodevis. Tā nu ir pienācis 1840. gad 20. septembris un El Supramo, dr. teol. De Fransija mirst 74. gadu vecumā no pneimonijas savā gultā. Viņa līķis tiek iebalzamēts un izlikts Asunsjonas katedrālē, lai tautai ir iespēja atvadīties. Atkal paralēle ar kādu valsti globusa otrā pusē, ne tā? Tiesa, šoreiz pēc mēneša Hosē Gasparo Rodrigesa de Fransijas mirstīgās atliekas tiek apglabātas, kas ar to zikurāta mūmiju vēl nav noticis. Pie varas nokļūst dr. Fransijas māsasdēls Karloss Antonio Lopess, kurš mazliet pavērs dzelzs priekškaru un uzsāks valsts militarizāciju, bet tas jau ir cits stāsts un cita sērija šajā sāgā. Šis stāsts bija par cilvēkiem un tehnoloģijām, kā izskalot smadzenes veselai nācijai. Kas no tā iznāca, nākamajās sērijās. Sekojiet reklāmai. Spoilers: nekas labs nesanāca. P.S. Infografika. dr. Fransija, El Supremo ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Alis Moderators Administrators	# Nosūtīts: 26 Dec 2023 09:33:58 Atbildēt Dr.Behterevs arī būtu uzstādījis to pašu diagnozi El Supremo , ko kurpnieka dēlam no Gori, tikai žēl, ka tāda nebija tur toreiz Paragvajā. ________________________ "Man ir vienalga kāda marionete sēž britu tronī. Impēriju pārvalda tas, kurš kontrolē naudas plūsmas, bet tās kontrolēju es!" (Nātans Rotšīlds)
Sturmgevers Lietotājs	# Nosūtīts: 26 Dec 2023 11:27:38 Atbildēt Armands Brīnišķīgi. Kā jau vienmēr. Gaidu turpinājumu. ________________________ mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos.....
vieux fusil Lietotājs	# Nosūtīts: 26 Dec 2023 12:23:35 Atbildēt Kamrāds Armands - foruma Dienvidamerikas speckorespondents! Dod ieskaišu grāmatiņu — atkal teicami! ________________________ "Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle) Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
Sturmgevers Lietotājs	# Nosūtīts: 26 Dec 2023 19:34:23 Atbildēt vieux fusil Un arī Austrumāzijas, Taiwānas vēsturiskais apskats bija exelents. ________________________ mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos.....
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 27 Dec 2023 21:58:53 - Laboja Armands Atbildēt vieux fusil Sturmgevers Alis Paldies par atsauksmēm! Nu ko, turpinām sāgu par Paragvajas gludo ceļu uz elli 19. gs.? Tātad, otrā sērija. Saņēma valsti ar kapli, bet atstāja ar dzelzceļu jeb industrializācija Paragvajas gaumē. Tātad, El Supremo ir miris, lai dzīvo jaunais Supremo? Bet nē, Paragvaja taču ir konstitucionāla republika ar demokrātisku pārvaldi, visam jānotiek pēc likuma un dr. Fransijas mantinieks atkārto sava tēvoča ceļu uz varas virsotnēm. Vispirms tiek dibināta Augstākā Nacionālā hunta (padome), kuras vadītājs ir armijas komandieris pulkvedis Marino Alonso, arī Fransijas māsasdēls Karloss Antonio Lopess tiek kooptēts huntā. Pēc dr. Fransijas bērēm hunta sasauc Nacionālo Sapulci, kura, saskaņā ar konstitūciju, izvēl divus konsulus – Karlosu Lopesu un Marino Alonso. Pirmo lomu spēlē Lopess, Alonso paliek otrajā plānā un pēc konsulāta termiņa beigām 1844. gadā vispār aiziet no politikas , pārceļas uz savu hasiendu, kur arī pavada atlikušo mūžu, līdz pat nāvei 1853. gadā. Toties Lopess atsakās kļūt par beztermiņa diktatoru, jo El Supremo var būt tikai viens. Tā vietā viņš piedāvā mainīt konstitūciju un ievieš prezidenta amatu ar 10 gadu termiņu, kuru ievēl parlaments. Konstitūcija tiek mainīta, un 1845. gada martā Karloss Lopess kļūst par pirmo Paragvajas prezidentu. Starp citu, 1855. gadā tiek pārvēlēts uz otro termiņu – njā, būtu tikai pamēģinājuši nepārvēlēt... Tādu drosminieku parlamentā nebija. Karloss Antonio Lopess ir guvis pietiekami labu mājas izglītību un kā El Supremo ģimenes loceklim viņam bija pieejama tēvoča bibliotēka, tāpēc viņš tīri labi saprot, ka valsts ir pamatīgā pakaļā – pasaule ārpus Napoleona laikos iekonservētās Paragvajas ir spērusi platu soli uz priekšu, parādījušies dzelzceļi un telegrāfs, pasaules jūras un okeānus vago pirmie tvaikoņi, kuri spēj pārvietoties bez burām. Uz tā fona Paragvaja ar savām "tradicionālajām vērtībām" izskatās, maigi sakot, ne visai un, kas vairāk satrauc el Prezidente, stipri atpaliek militārajā ziņā. El Supremo valdīšanas laikā Paragvajas armija nebija liela – daži tūkstoši ar krama musketēm bruņotu kareivju un pāris kavalērijas eskadronu, bet artilērija vēl no konkistas un tēvu – jezuītu valdīšanas laikiem. Fransija neloloja militārus plānus pret kaimiņiem, viņš vairāk rūpējās par iekšpolitisko stabilitāti un savas varas nodrošināšanu. Lopess vēlas šo situāciju mainīt. Pirmais solis, uzreiz pēc stāšanās konsula amatā, ir politieslodzīto amnestija – visi politieslodzītie tiek atbrīvoti. Tad pat Lopess atceļ verdzību un atbrīvo nēģerus. Tagad nēģeri ir brīvi, lai gan pilsoņtiesības nesaņem – Lopess tomēr šaubās, vai nēģeri vispār ir cilvēki... Taču šo atbrīvoto vergu bērniem, kuri dzimst pēc 1844. gada, jau ir visas Paragvajas pilsoņa tiesības. It kā sīkums, taču jāatceras, ka Paragvajā ir plānveida ekonomika un materiālie labumi, ieskaitot pārtiku un apģērbu tiek sadalīti starp pilsoņiem, tāpēc bijušie vergi nokļūst visai neapskaužamā situācijā un spiesti par grašiem doties strādāt valsts (lasi – Lopesa) uzņēmumos. Citu darba vietu vienkārši nav. Šie pasākumi uzlabo Lopesa un arī Paragvajas tēlu pasaules preses acīs, bet Lopess izmanto situāciju un mazliet paceļ dzelzs aizkaru – sāk dibināt diplomātiskās attiecības ar ārvalstīm un nodibina ārējās tirdzniecības attiecības, atjaunojas tirdzniecība ar kaimiņvalstīm. Izved pārsvarā cēlkokus un Paragvajas tēju mate, arī liellopu ādas un vēl dažus lauksaimniecības un mežu produktus, piemēram, īpašu koku mizas no Čako reģiona, kuras nepieciešamas ādu miecēšanā un kuras argentīnieši un urugvajieši uzpērk jebkurā daudzumā. No ārzemēm tiek ievesti instrumenti un iekārtas, kā sēnes pēc lietus parādās jaunas kokzāģētavas, tiek būvēti jauni upju kuģi, parādās papīrfabrikas, ādu pārstrādes uzņēmumi, tekstilfabrikas. Protams, tās visas ir nacionālās fabrikas (lasi – Karlosa Lopesa) un to darbību, kā arī peļņu kontrolē pats el Presidente. Arī ārējā tirdzniecība ir tikai un vienīgi valsts monopols un atrodas stingrā Lopesa kontrolē. Šai valsts izolācijas mazināšanai ir arī savas ēnas puses – izceļas Latīņamerikai raksturīgie konflikti par neskaidrām robežām ar kaimiņiem -Brazīliju un Argentīnu, ar pēdējo pat 1845. gadā izceļas neilgs kariņš. Lieta tāda, ka jau gadus desmit Argentīna atrodas permamenta pilsoņu kara stāvoklī, kur savā starpā stīvējas divas partijas – unionisti un federāļi. Ja Buenosairesā pie varas nonāk federāļi, tad unionisti taisa dumpi savās provincēs, ja pie varas centrā ir unionisti, dumpojas federāļi. Tādas 19. gs. Latīņamerikai raksturīgas vīru spēles brīvā dabā, vēlāk tās aizstās futbols, bet tas vēl nav izgudrots un vīri izklaidējas, kā māk. Tas pats ir arī Urugvajā, tikai tur partijas saucas Blanko (baltie) un Colorado (sarkanie). Nevajag vilkt analoģijas ar mūsu vēsturi, Urugvajā neviens nezin, ar ko šie savā starpā atšķiras, bet tas netraucē vīriem izklaidēties mazas intensitātes pilsoņu kariņa veidā. Tad lūk, Buenosairesā pie varas nonāk unionisti, bet varbūt otrādāk – tik smalki neatceros, taču viņu opozicionāri saceļ dumpi Korintas un Kordovas provincēs Paragvajas pierobežā un paziņo, ka tieši viņi, nevis tie pampu indiāņi Buenosairesā ir īstie Laplatas vicekaralistes mantinieki un, lai to pierādītu, ir gatavi atgriezt Argentīnai seperātisko Paragvajas provinci, kura tikai nesen atvērusi savas robežas. Tā nu dumpīgie rekonkistadori sasēžas laivās un zēģelē pa Paranu uz augšu, uz Asunsjonu. Asunsjonas pievārtē notiek kauja ar visai švaki bruņoto Paragvajas armiju, bet argentīniešu dumpinieki arī nav diez ko labi bruņoti, pie tam paragvajiešiem ir šāda tāda, kaut vēl jezuītu laiku, bet artilērija, kamēr federāļiem (bet varbūt unionistiem) artilērijas nav nemaz. Tā nu no iebrucēju peldlīdzekļiem pajūk koku šķembu mākonis un viņi spiesti izcelties krastā, kur uzsāk savstarpēju apšaudi ar paragvajiešiem. Taču drīz pienāk ziņa, ka valdībai uzticīgie spēki, uzzinājuši, ka galvenais dumpinieku kontingents devies ekskursijā uz kaimiņvalstī, straujā maršā dodas uz Korintu. Dumpinieki spiesti atvilkt spēkus mājas aizstāvēšanai, taču, kamēr viņi zēģelē pa upi uz leju, Korinta ir ieņemta un neveiksmīgajiem vicekaralistes atjaunotājiem atliek vien padoties valdības spēkiem. Konflikts izsmelts, Argentīnas prezidents pasaka "paldies" savam kolēģim Lopesam par palīdzību dumpinieku iznīcināšanā, piesprauž tam ordeni un labās kaimiņattiecības ir atjaunotas. Taču el Prezidente paliek stipri domīgs – nupat izdevās atspārdīties no faktiski salašņu bandas, taču, ja to pusbandītu vietā būtu nopietna, regulāra armija ar lielgaballaivām, ko tad? Un izrādās, arī iemeslu uzbrukt kaimiņi pie labas gribas var atrast – kā tie salašņas ar Argentīnu vicekaralistes robežās vai Brazīlija, kurai ūdensceļš pa Paranas un Paragvajas upēm ir ērtākais ceļš no Rio uz Matu Grosu štatu. Tiešām, ērtāk taču Rio iesēsties kabotāžas kuģītī un ar komfortu, apstājoties Asunsjonā un Montevideo, sasniegt Matu Grosu, nekā lauzties no Rio tūkstoš kilometrus caur džungļiem un kalniem... Gribot negribot jāpaliek domīgam. Pirmais darbs – jau tajā pat gadā Paragvajā tiek ieviesta vispārējā karaklausība, lai vienmēr pa rokai būtu sagatavota, apmācīta armijas rezerve. Armijas skaitliskais sastāvs strauji palielinās no pieciem līdz astoņpadsmit tūkstošiem, kuri ar kaut ko jāapbruņo un Anglijā tiek iepirkti 20000 gludstobra kapseļu "Enfīldi" un pieci tūkstoši tās pat firmas kavalērijas karabīnes. Asunsjonas arsenālā tiek iepirktas jaunas iekārtas un tur uzsāk ražot paši savas fūzejas pēc "Enfīldu" parauga. ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 27 Dec 2023 22:02:43 Atbildēt turpinājums. Taču valstī katastrofāli trūkst inženiertehnisko speciālistu, pareizāk sakot, tādu nav vispār – El Supremo izglītības politikas sekas, tāpēc tos nākas importēt no Eiropas un, mazāk, no ASV, vilinot ar lielām algām un citām preferencēm, kā bezmaksas mājām un kalpotāju štatu uz valsts rēķina. Tādu savervēto ir vairāki simti visdažādākajās nozarēs, piemēram, Asunsjonā atklāj kuģu būvētavu, kur būvē upe – jūra klases tvaikoņus ar importētiem dzinējiem, ar angļu inženieru palīdzību uzbūvē tā laika Dienvidamerikā ne pašu lielāko (Brazīlijā un Argentīnā bija arī lielāki) bet pietiekami iespaidīgo un pilnībā valsts īpašumā esošo metalurģisko kombinātu "La Rosa",visai savdabīgu – vienīgā mehāniskā iekārta tur ir ūdensrats, kurš dzen gaisu domnā un kausējamajās krāsnīs, viss pārējais ir roku darbs, bet, ja lēta darbaspēka pietiek, tad kāpēc ne? Kombināts ražo plašu produkcijas sortimentu, no naglām un traukiem līdz šauteņu stobriem un lielgabaliem. Tiesa, lielgabali ir gludstobra – vītņstobra lielgabalu ražošanu paragvajieši tā arī neapgūs. Taču lielākais El Presidente Lopesa būvobjekts ir Umaitas cietoksnis ap 200 km. no Asunsjonas , netālu no Paranas un Paragvajas upju satekas, ap 20 km. no valsts robežas, vietā, kur upe sašaurinās līdz pārsimt metriem. Cietoksni izprojektē un uzbūvē austriešu militārais inženieris Francis Vīzners fon Morgenšterns pēc moderniem Eiropas paraugiem. Spoilers – kara laikā sabiedrotie pusotru gadu nesekmīgi sitīsies pret cietokšņa kazemātiem, nespējot izlauzties operatīvajos plašumos. Redz, ko dara dzīvinoši pendeļi no kaimiņu bandjugāniem! Bet El Presidente ar lielu interesi sāk raudzīties pēc izejas uz jūru, galu galā Paragvaja atrodas kontinenta vidienē, bet ir tāda pat Laplatas vicekaralistes mantiniece, kā Argentīna, nu ne ar ko ne sliktāka. Pa ceļam uz okeānu ir vien mūžam dumpīgā Korintas province, kuru varētu paprovēt kaut kā atraut no Buenosairesas, pēc tam piekabatot un olalā, mēs esam pie okeāna! Urugvaju pat var neņemt vērā, kur viņi liksies... Ak, sapņi, sapņi, cik jūs saldi! Tikai viens godmanisks "Bet!" - Paragvajai nav izglītotu kadru valsts pārvaldei, vispār nav un nav arī uzticības ārzemniekiem – viņi strādā, kamēr maksājam, bet, kas tiem zemcilvēkiem galvās, kas to lai zin... Atvērt mācību iestādes pašu mājās nav laba doma – pasniedzēji tāpat jāieved no ārzemēm, bet viņiem, ziniet, visādas idejiņas... Nē, labāk sūtīt pašu ļaudis, idejiski pārbaudītus un uzticamus, uz ārzemēm, lai mācās. Pēc tam arī mūs pamācīs! Domāts – darīts. Tiek nokomplektēta grupa no 25 jauniem censoņiem, kuri dodas uz ārzemēm apgūt zinātnes. Laikam lieki atgādināt, ka visi šie censoņi ir Lopesu (un Fransijas) ģimeņu radinieki. Grupas galvgalī tiek nozīmēts kāds Fransisko Solano Lopess, apstākļu sagadīšanās dēļ el Presidentes Karlosa Lopesa dēls, apgādāts ar akreditācijas rakstiem pie Napoleona III kā ārkārtējais un pilnvarotais Paragvajas ministrs Francijā (tā tolaik titulēja augstāko diplomātisko pārstāvi ārzemēs). No sava tēva jaunais censonis saņem uzdevumu apgūt militārās zinātnes, ko arī sekmīgi izpilda – pabeidz franču virsnieku skolu, ne nu gluži ar izcilību, bet visumā itin sekmīgi un pat pulveri dabū paostīt – pusgadu stažējas aktīvajā armijā Krimā, franču kontingenta sastāvā Krimas kara laikā. 1855. gadā jaunais censonis pārbrauc mājās spožā franču mundierī, ar bonapartisma idejām piebāztu galvu (Fransisko Solano ir kļuvis par Npoleona III ģēnija pielūdzēju) un īru izcelsmes franču prostitūtu Elīzu Linču pie rokas. Šai meičai vēlāk būs lemts kļūt par nacionālo varoni, taču tas būs vēlāk, bet tagad el Presidente attieksme ir visai rezervēta, galvenokārt jau meičas pagātnes dēļ. Tūdaļ pēc atgriešanās dzimtenē jaunais Fransisko Solano Lopess tiek nozīmēts par armijas ģenerālinspektoru un nodarbojas ar franču karaskolā iegūto zināšanu pielāgošanu Paragvajas specifikai. Armijas štata sastāvs sasniedz 22 tūkstošus, vēl 50 tūkstoši rezervē un tas pie pusmiljona iedzīvotāju. Brazīlijai ar tās 9 miljoniem iedzīvotājiem ir 12 tūkstošu vīru liela armija, Argentīnai ar 2,5 miljoniem tikai 6 tūkstoši kareivju, Urugvajai 2 tūkstoši. Kaimiņi paliek domīgi, bet nē taču, mūsu ir daudz vairāk, tie dullie paragvajieši taču neuzdrošināsies mums uzbrukt... Jā, jā, kā tad. Pats el Presidente nodarbojas ar dzelzceļa būvi, vervē inženierus, iepērk sliedes un lokomotīves ar vagoniem un 1861. gadā pirmais dzelzceļa posms, pagaidām tikai 13 km. garumā ir atklāts. Līdz karam, nākošajos trīs gados, paspēs uzbūvēt vēl 60 km., bet tad dzelzceļu būve Paragvajā apstāsies uz ilgu laiku. Te rodas likumsakarīgs jautājums – par kādu naudu tas viss? Tikpat likumsakarīga atbilde – par Karlosa Antonio Lopesa naudu, kurš kontrolē visu valsts ekonomiku, kontrolē kā privātīpašnieks, lai gan formāli tāds nav. Visa ražošana ir valsts (lasi – Lopesa,) ārējā tirdzniecība, tātad, eksports/imports ir tikai un vienīgi Lopesa kontrolē, tātad, viņš var atļauties ienākumus tērēt pēc saviem ieskatiem un izvēlas tos ieguldīt dižgabalos un cietokšņos, fabrikās un kuģos, nevis mēģināt izvest uz ārzemēm, kā kolēģi – diktatori citās valstīs. Kāpēc izvest, mums tepat ir labi... Kaimiņiem argentīņiem ar brazīļiem ekonomika kudi spēcīgāka, bet Brazīlijas imperators nevar tā vienkārši pateikt – šodien beidzam ražot lāpstas un mačetes, vajag vairāk šauteņu – tās ir privātas ražotnes un pat imperators tām nevar pavēlēt, kamēr "vienkāršajam" el Presidente Lopesam pietiek tikai ar vienu mājienu un viss notiek. Tāds viņš ir, totalitārisma diskrētais šarms. Vēl sērijas noslēgumā dažus teikumus par izglītību un sabiedrību Karlosa Lopesa valdīšanas divdesmit gados. El Supremo izglītības sistēmu (trīsgadīga pamatskola visiem) Lopess atstāja nemainīgu, nekādu augstāku par pamatskolu mācību iestāžu valstī nebija. Atšķirībā no tēvoča, Lopess pastiprināja propagandas elementu skolās – ja iepriekš bija tikai ābece un viena mācību grāmata propagandas garā, bērni lasīt mācījās pārsvarā pēc katehisma un svēto dzīves aprakstiem, tad tagad reliģiskā literatūra tika atstumta uz otrajām vai pat trešajām pozīcijām, pirmajā vietā bija propagandas literatūra – dažādi bagātīgi ilustrēti pastāstiņi par jauno paragvajiešu varoņdarbiem, argentīniešu bandjugānus un brazīļu slepkavas – nēģerus uzveicot, no kuriem bērni mācījās lasīt, pie reizes arī apgūstot patrejotisma pamatus. Ksenofobija sabiedrībā sita augstu vilni, arī ārzemju speciālisti atradās slepenpolicijas kontrolē 24/7 režīmā – viņiem bija aizliegts kontaktēties ar vietējiem bez speciāla valdības gida/tulka starpniecības. Tāpēc noslēgumā varētu mēģināt formulēt Karlosa Lopesa reformas dažos vārdos – "Te reformējam, bet te nē." Ak jā, 1862. gadā Karloss Antonio Lopess mirst, bet par jauno prezidentu negaidīti un vienbalsīgi parlaments ievēl Fransisko Solano Lopesu. Valstī stipri sāk ost pēc pulvera, bet par to nākošajās sērijās. ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Sturmgevers Lietotājs	# Nosūtīts: 27 Dec 2023 22:44:23 Atbildēt Quoting: Armands vīru spēles brīvā dabā, vēlāk tās aizstās futbols, bet tas vēl nav izgudrots Quoting: Armands Tāds viņš ir, totalitārisma diskrētais šarms. Šie divi teikumi ''make my day''..... Izsmējos, un izpriecājos. Ļoti patika. ________________________ mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos.....
Von Treppensmutzer Lietotājs	# Nosūtīts: 28 Dec 2023 02:08:22 Atbildēt Quoting: Sturmgevers izpriecājos. Ļoti patika. Pievienojos. Teksts - cepuri nost un kāju virsū! Žēl tikai, ka vēstures mācības dēmokrātiskā patērētāju iekārtā principiāli iet secen. Sākot ar šaubām par ne visai balto paragvajiešu iemītnieku piederību homo pasugām un beidzot ar nacionālā līmenī finansētas rūpniecības priekšrocībām. Gribētos piebilst, ka tam visam ir vēl vismaz viena mācība. Katrs paragvajiešu pašmājās iztērētais cents/kapeiķis/penijs - izkrāso pats! - palika savas ekonomikas apritē, ieskaitot kādus nebūt nodokļus, nodrošināja kādu nebūt izdzīvošanu savējiem un pat nēģeriem, nevis tupi aizripoja uz lielu ārzemju onkuļu mūždien tukšajiem maciņiem. Un paralēli veidoja kādu nebūt, bet tomērt neatkarīgu ražošanu un attiecīgi arī ražojošu publiku. Jā, un armijai tak ar laikam nebija ķīnīzeru ražoti zābaku striķi, ūzu pogas un, pat patronas bija tapinātas uz vietas??? ________________________ Kur vēl lai skatās pērtiķu mītnē vai bioloģijas laboratorijā, ja ne grāmatā kādam sargam pār plecu? "Pans Satiruss"
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 28 Dec 2023 12:44:56 Atbildēt Quoting: Von Treppensmutzer armijai tak ar laikam nebija ķīnīzeru ražoti zābaku striķi, Tieši tā, zābaku armijai nebija, nemaz nebija - ar to arī Paragvajas zaldāti izcēlās, ka, tāpat, kā zulusi Āfrikā, apavus nevalkāja. Vienīgi oficieri un arī ne vienmēr - apavi bija jāpērk par savu naudu Infografika ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
puuce Moderators	# Nosūtīts: 28 Dec 2023 14:34:12 Atbildēt Armands Ļoti šarmants īsais kurss Paragvajas vēsturē. Viss, ko es zinu par šo valsti, nāk no Darela grāmatas un ironiskā kārtā viņam bija jāmūk no revolūcijas, kas izcēlās Paragvajā, kad viņš tur bija savācis jau pieklājīgu zvēru, putnu un pitonu kolekciju. ________________________ Par speršanu pūcei Kolumbijas futbolistam piešķir divu spēļu diskvalifikāciju un naudas sodu
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 30 Dec 2023 00:00:40 Atbildēt Sturmgevers Armands puuce Paldies par atsauksmēm! Tātad, turpinām? Ar katru soli tuvāk ellei... Trešā sērija. Mākoņi savelkas Jau būdams smagi slims, Karloss Lopess ieceļ savu dēlu Fransisko par viceprezidentu, tāpēc pēc tēva nāves Fransisko Solano automātiski kļūst par prezidentu, bez kādām tur nogurdinošām procedūrām, kā Nacionālā hunta vai tamlīdzīgi. Tiesa, nākamajā gadā Fransisko sasauc parlamentu, kurš viņu vienbalsīgi un oficiāli ievēl par el Presidente uz desmit gadiem. Tā ir tikai formalitāte, taču neviens nevar pārmest, ka Fransisko Solano Lopess ir neleģitīms diktators – visas Konstitūcijas prasības ir ievērotas. Savā politikā jaunais el Pesidente iet tēva pēdās, rūpniecības attīstība un valsts militarizācija turpinās, bet propaganda sasniedz vēl nebijušas virsotnes – tautas patēriņam bez vēl tēva dibinātā oficiālā laikraksta "El Seminario" ("Nedēļa") tiek dibināti un izdoti vairāki, tā teikt, humoristiskas ievirzes izdevumi spāņu un guaranu valodās, bagātīgi ilustrēti, kuri publicē karikatūras par kaimiņu politiku un daudz pikantu baumu, pie tam ar ilustrācijām, par viņu privāto dzīvi. Pīpls havā un prasa vēl, pie kam arvien vairāk pārliecinās, ka Paragvaja ir labākā valsts pasaulē – redziet paši, kādas izvirtības notiek Brazīlijas galmā vai Argentīnas prezidenta ģimenē. Avīzes par to raksta, tātad taisnība! Mazliet atšķiras pieeja personīgo el Presidente vajadzību apmierināšanai – atšķirībā no tēva, kurš dzīvoja vēl no senčiem mantotā koloniālā stila diezgan vienkāršā savrupnamā un ikdienā apmierinājās ar kukurūzas plāceņiem, asado (uz oglēm cepta gaļa, reģiona nacionālais ēdiens) un mēriņu aquardiente (cukurniedru šņabis), jaunais prezidents tomēr ir padzīvojis Eiropās, viņu ir pieņēmis pats Luijs Napoleons un franču virtuve viņam ir tīkamāka par asado ar aquardiente, tāpēc no Francijas tiek izrakstīts štats ar pavāriem, sulaiņiem, drēbniekiem, frizieriem – pēdējie galvenokārt prezidenta sirdsdāmas Luīzas Linčas vajadzībām. Asunsjonas centrā franču arhitekti uzprojektē un divu gadu laikā uzbūvē Prezidenta pili, kura greznībā pārspļauj pat Brazīlijas imperatora rezidenci Rio, kas visai glaimo el Presidente patmīlībai. Tēriņi Lopesa personīgajām vajadzībām, lai gan iespaidīgi, taču nav pārmērīgi un lielu iespaidu uz budžetu neatstāj, jo valstī korupcija ir iedīgļa, sadzīves stadijā, ne par kādiem otkatiem neviens nav pat iedomājies – apzagt budžetu nozīmē apzagt prezidentu, bet tas, ziniet... Tādu drosminieku Paragvajā nav. Tāpēc pilnā sparā turpinās valsts industrializācija, paplašina La Rosas metalurģisko kombinātu, palielina lielgabalu un šauteņu stobru ražošanu, bez Asunsjonas arsenāla atver vēl divas plinšu ražotnes. Tiesa, ar vītņstobru ražošanu diez ko neiet, tāpēc vītņstobru ieroči jāpērk ārzemēs, tas pats ar kapselēm – ķīmiskās rūpniecības, izņemot dažas pulvera un ziepju ražotnes, vienkārši nav. Tas vēlāk atspēlēsies, bet tas būs vēlāk. Pieaug Asunsjonas kuģu būvētavas jauda, pie kam pašu mājām domātie (kuģu korpusus ražo arī eksportam) peldlīdzekļi jau projektā ir paredzēti, lai varētu uzstādīt artilēriju. Vēl 50. gadu beigās Karloss Lopess pēc dēla ierosinājuma Anglijā ir iepircis divas buru – tvaika korvetes, kas savā laikā stipri paaugstināja Paragvajas kara flotes kapacitāti. Atceramies, ka tā ir upju flote – Paragvajai nav izejas uz okeānu! Bet ļoti gribas... ASV joprojām plosās pilsoņu karš, kurā parādās jauna karakuģu klase – bruņoti monitori ar grozāmu torni, kas piesaista pasaules militāro domu, tajā skaitā arī el Prezidente Fransisko Lopess aizdomājas par tādu ģeldīgumu Paragvajas flotē. Galu galā, viņš tomēr ir Krimas kara dalībnieks un, tā teikt, uz vietas ir ievērtējis bruņotu tvaikoņu priekšrocības pret buru floti savām acīm. Ja vēl grozāms bruņots tornis, tad... Vārdsakot, jau 1863. gadā Lopesa emisāri Eiropā noslēdz līgumus par trīs bruņukuģu ar grozāmiem torņiem un vītņstobra lielgabaliem būvi – divus viena torņa bruņnešus būvēs briti, vienu divtornīgu – franči. Līgumā noteikts, ka 1865. gadā ražotājiem šie peldlīdzekļi jānogādā Montevideo, kur notiks kuģu pieņemšana un galīgais norēķins. Ražotāji uzdevumu izpildīs un kuģi saviem spēkiem šķērsos Atlantiju līdz Montevideo, taču Lopess tos nesaņems, bet par to vēlāk. Kā būtu, ja būtu, nav vērts spriedelēt, vien var piezīmēt, ja Lopess šos kuģus būtu saņēmis, šamā flote kļūtu par dominējošo reģionā, pat Brazīliju atstājot otrajā vietā... 1864. gada februārī Urugvajā pie varas nokļūst Blanco (balto) partija, kura sāk visai enerģiski šiverēt, pirmām kārtām jau konfiscējot oponentu no Colorado (sarkanie) spices īpašumus, apvainojot tos valsts nodevībā, kā arī ieviešot protekcionistiskus mērus pret brazīļiem piederošajiem uzņēmumiem, galvenokārt jau bankām. Lieta tāda, ka valstī ap 20% iedzīvotāji ir brazīļi, bet banku un finansu sistēmā brazīļu ietekme ir pat pie puses... Dabīgi, ka sarkanie tādu netaisnību nevar pieļaut un sāk dumpi, jau nez kuro, apvainojot baltos varas uzurpācijā, vēlēšanu viltošanā un vispār, "Tēvzeme briesmās"! Sākas jauns cēliens tradicionālajā tā laika politiskajā mačā. Sarkano fīrers Florensa vēršas pie Brazīlijas imperatora Pedru II pēc palīdzības, kura galmā ir diezgan iespaidīga Urugvajas brazīļu – finansistu partija, un imperators nevar atteikt – sākas Brazīlijas intervence Urugvajā, krastā izceļas ap 12 tūkstošu vīru lielais ekspedīcijas korpuss. Ir arī oficiāls iemesls – tautiešu dzīvību un īpašumu pasargāšana no nelikumīgām prasībām. Balto līderis Agirre lūdz palīdzību Lopesam, bet Lopess te saskata Dieva zīmi – kad tad, ja ne tagad, varēs dabūt izeju uz okeānu? Argentīna stāv maliņā – tur beidzot ir izdevies sasēdināt pie viena galda federāļus ar unionistiem un prezidentam Mitre parādās kāda, pagaidām visai vārīga, iespēja izbeigt jau visiem krietni apnikušo pilsoņu karu periodu. Tāpēc iejaukties kaut kur, kaut vai tuvākajā pierobežā, nav viņa interesēs – vispirms jātiek galā pašu mājā... Te rodas likumsakarīgs jautājums – vai tad kaimiņi neredzēja Paragvajas mežonīgos bruņošanas tempus? Redzēja un pa daļai arī ņēma vērā – it īpaši Brazīlija, kurai Paragvaja (gan valsts, gan upe) bija nozīmīga loģistikas sadaļa centra saskarē ar savu nomaļo Matu Grosu štatu, ar itin lielām bažām uztvēra Umaitas cietokšņa būvniecību un arī armijas reorganizāciju garām nepalaida. Jau 19. gs. 50. gados sākās armijas pārapbruņošanas programma, arī armijas skaitliskais sastāvs tika palielināts no 12 tūkst. 1852. gadā līdz 36 tūkst. 1862. gadā, taču Brazīlijā un arī citās reģiona valstīs tās bija regulāras, brīvprātīgā dienesta uz kontrakta pamata formētas armijas, tāpēc necik ievērojamas apmācītas militārās rezerves tām nebija, izņemot Paragvaju, kur bija obligātais militārais dienests. Argentīnas bruņotie spēki vispār sastāvēja no 6 tūkstošiem junitu, kuri, pa lielam, atradās Patagonijā un karoja ar indiāņiem, galvenokārt tāpēc, ka miers starp pilsoņkara frakcijām vēl bija dikti trausls un kāda spēcīga militāra vienība galvaspilsētas rajonā varētu izsaukt nervozu vienas vai otras puses reakciju. Urugvaju var neņemt vērā – formāli viņiem bija ap 2000 vīru armija, taču toni noteica Blanco un Colorado paramilitārās vienības – kuri nu kuro reizi rezidēja Montevideo. Taču atgriezīsimies pie lietas – saņēmis oficiālu kolēģa Agirres lūgumu pēc palīdzības, Fransisko Lopess iesniedz notu Brazīlijas vēstniekam ar prasību pārtraukt agresiju pret mazo un neaizsargāto Urugvaju, citādi... Brazīļi atbildes notā norāda, ka viņi tikai aizstāv savu pilsoņu intereses un īpašumus, kas ir imperatora svēts pienākums, lai kur viņa pavalstnieki atrastos. Nu ko, Lopess nemaz citu atbildi negaidīja un izsludina mobilizāciju, mēneša laikā Paragvajas armijas skaitliskais sastāvs dubultojas līdz 48 tūkstošiem vīru, ieskaitot palīgvienības un vezumniekus. Kamēr armijas papildinājums saņem mundierus un ieročus, iziet saliedēšanas mācības, Lopess meklē iemeslu karam – un atrod. 1864. gada 9. novembrī Asunsjonas ostā pietauvojas brazīļu tvaikonis "Marķīzs de Olinda", kurš devās uz Matu Grosu štata galvaspilsētu Kujabu, Paragvajas upes augštecē. Šim tvaikonim tas bija regulārs reiss, vismaz reizes četras – piecas gadā tas kursēja pa šo maršrutu, īstenojot kravas – pasažieru pārvadājumus starp Rio un Matu Grosu. Tikai šoreiz starp pasažieriem bija jaunieceltais štata gubernators pulkvedis Frederiko Karneiro de Kamposa, kurš sev līdzi veda ievērojamu naudas summu – štata plānoto budžetu trīs gadiem un krietnu daudzumu ieroču un munīcijas štata garnizoniem, ne pārāk lieliem – visā štatā tolaik bija tikai ap tūkstoti kareivju un ap pusotru tūkstoti nacgvardu – vietējo zemessargu, kuri tur pildīja arī policijas funkcijas. Tā nu pulkvedis, kā to prasīja diplomātiskā etiķete, devās pieklājības vizītē pie el Presidente Fransisko Solano Lopesa. Abi apmainījās protokola laipnībām un pulkvedis atgriezās uz kuģa, visai apmierināts ar izpildīto diplomātisko protokolu. Bet Fransisko Lopess sasauca valdības ārkārtas sēdi, kur piedāvāja sagrābt brazīļu kuģi – galu galā, karš ir neizbēgams. Valdības locekļi bija pret – tas tomēr metīšot ēnu uz Paragvajas tēlu. Lopess piekrita šim argumentam, taču pēc pāris stundām pārdomāja un nosūtīja pavēli savām divām fregatēm kurināt katlus un būt gatavām pārtvert brazīļus. Nākošās dienas rītā "Marķīzs de Olinda" atstāja Asunsjonu, bet jau pusdienlaikā viņam pakaļ devās divas paragvajiešu fregates. Vēl pēc dienas tās panāca brazīļus un tos pārtvēra. Brazīļi nepretojās, jo uzskatīja to par kādu pārpratumu. Viņus nogādāja atpakaļ Asunsjonā, kur nekavējoties arestēja. Lopess viņus apvainoja valsts apvērsuma mēģinājumā, kā pierādījumus demonstrējot sagrābto gubernatora kasi un ieročus. Tas, protams, bija tīrākā ūdeņa bullšits, taču vietējais pīpls ievērtēja un atbalstīja – notika masu demonstrācijas, pilnīgi "spontānas" ar prasībām parādīt brazīļiem savu, Paragvajas māti, jo tādu nekaunību var nomazgāt tikai ar asinīm... Vārdsakot, tautas spiediena rezultātā Lopess izsauca Brazīlijas vēstnieku un pieteica karu Brazīlijai. Vārdsakot, jautrība var sākties, jo elles vārti ir atvērti, bet par to nākošajās sērijās. Ak jā, neviens no sagūstītajiem brazīļiem neizdzīvoja, ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Sturmgevers Lietotājs	# Nosūtīts: 30 Dec 2023 16:17:49 Atbildēt Ak dievs.......cik neelastīgi. Būtu labāk ieveduši savus spēkus kaimiņu atbalstam, kad Urugvaja lūdza un tmldz. Nu gaidām turpinājumu. ________________________ mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos.....
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 30 Dec 2023 16:23:08 Atbildēt Quoting: Sturmgevers Būtu labāk ieveduši savus spēkus kaimiņu atbalstam, kad Urugvaja lūdza un tmldz. Nu gaidām turpinājumu. Lopess jau gribēja, bet viņiem nav kopējas robežas, jāiet pa Argentīnas teritoriju, taču argentīņi pasludināja neitralitāti un nelaida cauri. ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 13 Jan 2024 19:44:48 - Laboja Armands Atbildēt Quoting: Sturmgevers Nu gaidām turpinājumu. Lai notiek, tātad atkal kamrādu ievērtēšanai - kā tas ir, straujā triecienā un svešā teritorijā Ceturtā sērija. Straujā triecienā, svešā teritorijā un maziem zaudējumiem. Karš ir pieteikts un karadarbība var sākties. Protams, Fransisko Lopesam izdevīgāk būtu karot ar brazīļiem Urugvajā, bet argentīnieši atteicās laist cauri savai teritorijai Paragvajas armiju, aizbildinoties ar neitralitāti. Viņi nezināja, ka nepaies ilgs laiks, un no Argentīnas neitralitātes ne smakas pāri nepaliks, bet tas būs vēlāk. Pagaidām, lai atvieglotu Agirres stāvokli Urugvajā, Lopess nolemj atklāt brazīļiem "otro fronti" Matu Grosu štatā, kurš atrodas Paragvajas upes augštecē un uz kuru kārus skatienus meta jau Karloss Lopess. Plāna mērķis – atvilkt Brazīlijas armiju no Urugvajas savas teritorijas aizstāvēšanai. Tā nu 1864. gada 23. decembrī iebrukums sākas. Paragvajas armija uzbrūk trīs kolonnās, kuras no upes atbalsta flote, kura sastāv no divām tvaika fregatēm, pieciem tvaikoņiem, pārbūvētiem par lielgaballaivām un diviem buru šoneriem, kuriem vēlāk piebiedrojas vēl četri steigā pārbūvēti tvaikoņi, tai skaitā nelaimīgais "Marķīzs de Olinda", kurš bija iemesls kara pieteikšanai. Kopā Paragvaja izvirza ap 10 000 kareivju ar 120 lielgabaliem un 12 Kongrevi sistēmas raķešiekārtām, kam brazīļi var stādīt pretim vien nepilnu tūkstoti savu kareivju un ap pusotru tūkstoti zemessargu – nacgvardiešu, kuri štatā pildīja policijas funkcijas. Īpaši viegla militāra pastaiga paragvajiešiem nesanāk – tā 27. decembrī paragvajiešu iebrukuma armijas komandieris pulkvedis Bariosa, kurš vada arī galveno kolonu, ar 3200 kājiniekiem, 1000 kavalēristiem un visām raķešiekārtām nonāk pie galvenā Brazīlijas forta pie Paragvajas upes – Koimbras, kuru aizstāv 120 brazīļu kareivju. Pulkvedis izvirza ultimātu – 4 stundu laikā kapitulēt un nolikt ieročus. Brazīļi viņu pasūta krievu kara kuģa virzienā. Sākās forta bombardēšana ar lielgabaliem un raķetēm, pēc sešu stundu apšaudes Paragvajas armija dodas triecienā, taču tiek atsisti. Tas pats nākošajā un aiznākošajā dienā, taču brazīļiem elementāri beidzas pulveris, tāpēc nu jau brazīļu komandieris, apakšpulkvedis Karero, piedāvā atdot fortu paragvajiešiem pret atļauju brīvi atstāt cietoksni. Bariosa piekrīt un brazīļu garnizons kopā ar lielāko daļu civilo pamet Koimbru. Ne visi civiliedzīvotāji vēlējās izmantot šo opciju, ko vēlāk rūgti nožēloja. Droši vien, ka nožēloja, bet ziņas par to nav saglabājušās – kāpēc tā, par to mazliet vēlāk. 1. janvārī paragvajieši ieņēma pilnīgi neaizsargāto Albukerkes pilsētiņu pie Paragvajas upes. Pēc neilgas nacgvardiešu pretošanās Paragvajas armija, praktiski bez zaudējumiem, sagrāba milzīgas trofejas – pilsētiņa bija vietējais lopkopības centrs un iebrucēju rokās nokļuva ap 30 000 liellopu, daudz mūļu, zirgu un ēzeļu, kā ari pusotrs tūkstotis civiliedzīvotāju. Ja liellopus paragvajieši vienkārši baržās izveda uz savu valsti, tad civilos sasēja virtenēs un arī – baržās un uz fāterlandi, strādāt Lielās Paragvajas uzvaras vārdā. Lieki teikt, ka neviens no no viņiem neizdzīvoja. Vispār brazīlieši savu civiliedzīvotāju zaudējumus šajā kampaņā lēš ap 10 000 cilvēku, no kuriem praktiski visi gāja bojā spaidu darbos Paragvajas darba nometnēs. Pie tam visā milzīgajā Matu Grosu štatā tolaik dzīvoja tikai kādi 25 000 imperatora pavalstnieku (indiāņus džungļos neviens neskaitīja.) Šīs ziņas strauji izplatījās un turpmāk paragvajiešiem tuvojoties, civilie strauji pameta savas mājas ar visu iedzīvi, glābjot kailās dzīvības, arī nelielo brazīļu garnizonu pretošanās kļuva sīva – brazīļi nepadevās līdz pēdējam, itin pamatoti domādami, ka šis karš stipri atšķiras no 19. gs. otrajā pusē pieņemtajām kara vešanas normām, jo iebrucēju rīcība drīzāk atgādināja kādus mītiskus senu asīriešu un babiloniešu valdnieku rīcību, nevis civilizēto 19. gadsimtu. Tā piemēram, Paragvajas upes augštecē paragvajieši bez kaujas ieņēma iedzīvotāju pilnīgi pamestās Doradosas un Sāras pilsētiņas, kas viņiem nodrošināja kontroli pār Paragvajas upi visā tās garumā. Paragvajiešu desmit tūkstošu vīru lielā armija ieņēma teritoriju, kura pārsniedza pašas Paragvajas teritoriju un – izšķīda tajā. Pat štata galvaspilsētu Kujebu paragvajieši nebija spējīgi ieņemt, lai gan tās aizstāvībai brazīļi spēja iesaistīt vien pāris simtus kareivju un pustūkstoti zemessargu – vairāk vienkārši nebija. Izrādījās, ka Matu Grosu ir pārāk liels kumoss un Lopesam nācās apstāties. Bet Brazīlijas valdība Rio īpaši neiespringa par situāciju savā Kamčatkā jeb Matu Grosu un vēl vairāk palielināja militāro kontingentu Urugvajā ar savas nelielās, bet profesionālās armijas daļām. Tas veicināja panākumus, balto prezidents Agirre ar savām vienībām tika izdzīts no Urugvajas un evakuējās uz Paragvaju. Viņu nomainīja sarkano prezidents Floress, kurš sāka rezidēt Montevideo. Dabīgi, ar brazīļu durkļu atbalstu, nopietni sekojot savu Rio draugu ieteikumiem un padomiem. Pašā Brazīlijā pēc Paragvajas iebrukuma sākās nacionālā patriotisma pacēlums un steidzīgi tika palielināta armija, galvenokārt jau ar brīvprātīgo palīdzību. Otrs armijas papildināšanas resurss bija nēģeru vergi – katram nēģerim, kurš brīvprātīgi pieteiksies armijā, imperatora vārdā tika apsolīta brīvība un auglīgas zemes gabals pēc kara, tāpēc nēģeri itin kuplā skaitā pieteicās armijā. Vēl jo vairāk – to īpašnieki fazendero, kuri mēģināja likt šķēršļus savu vergu iesaistīšanai armijā, saņēma sabiedrības nosodījumu un obstrukciju, kura no valsts puses izpaudās skurpulozā tāda fazendero politiskās un finansiālās uzticības pārbaudē, kas konkrētajam indivīdam ne visai gāja pie sirds. Tāpēc daudz vairāk bija tādu vergu īpašnieku, kuri par savu naudu apģērba un ekipēja savus bijušos vergus, kuri izvēlējās impērijas militāro dienestu. Brazīlijas armija strauji pieauga – no 26 tūkstošiem līdz 68 tūkstošiem vīru, taču jaunie volontieri vēl bija jāapbruņo un jāapmāca, kas nebūt nebija vienkārši – katastrofāli trūka ieroču, taču valdība darīja visu, ko varēja un galvenais ieroču piegādātājs kļuva ASV, kuras pilsoņu karš beidzās un ieroču ziemeļamerikāņiem izrādījās daudz vairāk, nekā pašiem vajadzīgs, tāpēc viņi gatavi tos pārdot par mazām naudiņām lielā daudzumā. Brazīlijas Impērija sāk drudžaini bruņoties un gatavojas lielam karam. Fransisko Lopess saprot, ka ar iebrukumu Matu Grosu nekas nav līdzēts un pievērš savu skatu izejai uz okeānu jeb Argentīnai. Viņa cerība ir Korintas province, mūžam dumpīga, kur pēdējais separātiskais dumpis beidzās tikai pirms dažiem gadiem un, pēc viņa domām, pietiek tikai neliela grūdiena, lai atrautu provinci no centra Buenosairesā. Bet par to nākošajā sērijā. Infografika Pulkvedis Bariosa Brazīlijas imperators Pedru II ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Sturmgevers Lietotājs	# Nosūtīts: 13 Jan 2024 20:15:27 Atbildēt Miljons. Šie garadarbi vispār prasītos izdoties kāda žurnāla jeb brošūras formātā. Varētu lasīt neatraujoties. ________________________ mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos.....
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 21 Jan 2024 01:10:48 - Laboja Armands Atbildēt Quoting: Sturmgevers Varētu lasīt neatraujoties. Tātad, turpinām? Piektā sērija. Blickrīgs turpinās. Fransisko Lopess saprot, ka brazīļi nepadodas viņa provokācijai un nebūt netaisās atvilkt savu armiju no Paragvajas, lai nosūtītu to tūkstošiem kilometru pārgājienā uz Matu Grosu, tā vietā ar brazīļu durkļu palīdzību balto prezidents Agirre ir gāzts un izsūtīts mājas arestā uz savu rančo okeāna krastā. Viņa vietu ieņem sarkano vadonis Floress, bet daudzi Agirres piekritēji aizbēg uz Paragvaju, Lopesa paspārnē, cerot atgriezties ar Paragvajas durkļu palīdzību. Bet Paragvajā, pilnā Lopesa apgādībā vēl mitinās vairāki desmiti "nesamierināmie" emigranti no Korintas provinces, kuri pirms dažiem gadiem, pēc separātistu zaudētā pilsoņu kara Argentīnā, aizmuka uz Paragvaju, atsakoties atzīt zaudēto karu un nepieņemot Buenosairesas izsludināto amnestiju. Nu Lopess viņus izvelk no aizmirstības un šie politikāņi izveido tādu kā Korintas Tautas Republikas valdību emigrācijā, kura visas Korintas tautas vārdā vēršas pie Paragvajas tautas un valdības ar lūgumu pēc palīdzības šīs tautas taisnīgajā cīņā pret Buenosairesas asiņaino banderovc, tfu, tfu, mitreistu režīmu, kurš visādi paverdzina cēlo un brīvību mīlošo Korintas tautu. Protams, Lopess šādus jautājumus nevar vienpersonīgi izlemt – galu galā, Paragvaja ir konstitucionāla, demokrātiska republika, nevis kaut kāda tur diktatūra un tiek sasaukts parlaments (Paragvajas Kongress), kurš sapulcējas 1865. gada 18. martā. Pirmajā sēdē parlaments vienbalsīgi apstiprina Korintas TR lūgumu pēc palīdzības, vienlaicīgi pilnvaro el Presidente Lopesu pieteikt karu Argentīnai un apstiprina jau pieteikto karu Brazīlijai. Vēl parlamentārieši lemj par kara stāvokļa ieviešanu valstī, apstiprina ģenerāļu pakāpju ieviešanu armijā (līdz tam augstākā bija pulkveža pakāpe), bet pašam el Presidente piešķir Paragvajas maršala pakāpi, kā sevišķu atšķirības zīmi izsniedzot zelta "Brīvības Aizstāvja" zizli. Ar to arī parlamenta sesija beidzas, bet notikumi turpina attīstīties. Tajā pašā dienā, 18. martā Asunsjonas ostā tiek konfiscēts argentīniešu komerciālais riteņtvaikonis "Salto Orientale", kuru steidzīgi apbruņo ar četrām karonadām (lielgabalu tips, kurš šauj ar karteču) un iesaista Paragvajas flotē. Tāds pat liktenis piemeklē itāliešu dzenskrūves tvaikoni "Kavuro". Tiesa, to piespiedu kārtā izpērk un īpašnieki saņem kaut kādu kompensāciju. Argentīna pa to laiku pat nenojauš, ka atrodas karastāvoklī ar Paragvaju. Lieta tāda, ka telegrāfa sakaru ar Asunsjonu vēl nav, bet Lopess ievieš aizliegumu visiem, tajā skaitā arī diplomātiskajiem kuģiem atstāt valsti uz desmit dienām. Tāpēc pirmais starptautiskais diplomātiskais pasts tiek nosūtīts tikai 29. martā. Kad vēsts par kara pieteikumu sasniedza Argentīnas prezidentu Mitre, par to vēl tagad strīdas kaimiņu vēsturnieki. Argentīnas (un arī Mitre) versija ir, ka 14. aprīlī, paragvajieši (mūsdienu) atbalsta versiju, ka Mitre jau 10. aprīlī saņēma ziņas, bet turēja tās noslēpumā, lai paragvajiešus nostādītu neizdevīgā gaismā. Lai nu kā tur būtu, bet 13. aprīļa rītā Argentīnas Korientas pilsētas iedzīvotājiem (pilsēta ir Korintas provinces galvaspilsēta un atrodas tieši pie Paragvajas robežas, otrā Paranas krastā) pavērās interesants skats – no rudens rīta (darbība notiek dienvidu puslodē) miglas, tvaika mašīnām elšot un dūmus pūšot, no Paragvajas puses tuvojas nekad agrāk neredzēta, vismaz tik lielā skaitā tvaikoņu karavāna, kur katrs tvaikonis velk aiz sevis vairākas liellaivas ar nez kādiem sarkanos kreklos tērptiem (sarkana kreklblūze un baltas bikses bija Paragvajas armijas formas tērps) cilvēkiem un vēl kādām konstrukcijām (tās bija paragvajiešu pirmskara vundervafes – čatos, buksējamas liellaivas, veidotas kā artilērijas baterijas, tiesa, vēlāk sevi neattaisnoja.) Korientas ostā tobrīd stāvēja divi argentīniešu kuģi – militārā tvaika fregate "25. maijs" ar izdzēstiem katliem un vēl viens komerctvaikonis, kura tvaika mašīnai tika veikta tehniskā apkope, tāpēc tā bija izjaukta. Korvetes apkalpe, ap 80 matrožu un pārējo, sadrūzmējās uz klāja, lai labāk redzētu iepriekš nepieredzēto skatu, bet pēkšņi uz tuvāka Paragvajas tvaikoņa (tas bija nelaimīgais "Marķīzs de Olinda") klāja parādījās daudz vīru sarkanos kreklos un atklāja uguni no musketēm. Bija daudz bojā gājušo, bet pārējie ātri noorientējās un salēca ūdenī, rezultātā apmēram puse apkalpes izdzīvoja, bet kuģi sagrāba paragvajieši. Tāpat tika sagrābts otrs, civilais argentīniešu tvaikonis, uz kura bija vispār tikai divi dežuranti. Abus kuģus, kā vērtīgas trofejas, paragvajieši aizvilka pie sevis. Pa to laiku liellaivas "čatos" atmeta maskēšanās pārklājus, pa pilsētu atklāja artilērijas uguni, bet no pārējiem kuģiem sāka izcelties ap 3000 vīru lielais paragvajiešu desants. Argentīniešu armijas garnizons pilsētā sastāvēja vien no 50 kareivjiem, tāpēc pilsētas liktenis bija izlemts. Tiesa, mazskaitlīgais garnizons tomēr pretojās, dodot laiku provinces gubernatoram aizlaisties lapās ar visu provinces kasi, kas mazliet sarūgtināja iebrucējus. Bet uzvara ir uzvara un no paragvajiešu kuģu rūmēm tiek izsēdināta Korintas TR valdība, kura sakās pārņemt visu varu nu jau no banderofašist, tfu, tfu, tas no cita gadsimta, no Buenosairesas, protams, neatkarīgajā republikā. Turpmākajās dienās paragvajieši palielina savu armijas kontingentu Korientā, kamēr ap 20. aprīli tas sasniedz 25 000 kareivju un virsnieku, kas vairāk, kā četras reizes pārsniedz Argentīnas armijas kopējo skaitu, pie kam lielākā daļa argentīniešu armijas karo Patagonijā ar indiāņiem, tūkstošiem kilometru no jaunradušās frontes... Argentīnā, saņemot pirmās ziņas par paragvajiešu iebrukumu, notiek nacionālais pacēlums, jau 14. aprīlī ap prezidenta pili Buenosairesā savācās vairāki tūkstoši mītiņotāju ar prasībām prezidentam sakaut iebrucējus. Prezidents Mitre uzstājas ar iedvesmojošu runu, kurā vēsta, ka tikai šajā rītā, 14. aprīlī, saņēmis ziņas par karu un nobeidz savu uzrunu ar aicinājumu pilsoņiem pieteikties armijā. "Šodien – kazarmā, pēc nedēļas – Korientā, pēc trīs mēnešiem – Asunsjonā!" Pūlis ar sajūsmas saucieniem uzņem sava el Presidente lozungu un dažās dienās Argentīnas armijas personālsastāvs pieaug no 6,5 tūkstošiem līdz 26 000, bet nav, ar ko tos bruņot, katastrofāli trūkst instruktoru, kuri varētu apmācīt rekrūšus, vārdsakot, nekā nav – Argentīna nebija gatava lielam karam. Te mazliet palīdzēja Paragvaja – 16. aprīlī Buenosairesas ostā pietauvojas paragvajiešu tirdzniecības kuģis, kura apkalpe pat nenojauta par kara sākšanos, jo atstāja Eiropu vēl pirms ziņu saņemšanas. Kuģis pārvadā 10 000 Eiropā iepirktās "Enfīld Nr. 2" kapseļu šautenes Paragvajas armijai, un protams, tā krava tiek uzreiz konfiscēta. Taču tas ir tikai tāds spļāviens jūrā, ieroču vienalga nepietiek un prezidents Mitre nosūta savus emisārus uz Eiropu un Ziemeļameriku, kur nupat beidzies pilsoņu karš, iepirkt ieročus un vervēt algotņus – instruktorus armijas apmācībai. Pa to laiku pamukušais Korintas provinces gubernators Lagranja nogruntējas pampas pilsētiņā Sanroke, kur izsludina brīvprātīgo mobilizāciju. Dažu dienu laikā viņa rīcībā ierodas ap 1800 vīru, pārsvarā lopkopji gaučo, visi zirgos un saviem ieročiem, visdažādākajiem – no tolaik ultramodernajiem Vinčesteriem un Remingtona "Rouling Block" līdz vēl konkistas laika degļa arkebūzām, bet vismaz kaut kas. Šī vienība tiek nosaukta par "Pirmo avangarda korpusu" un turpmāk itin sekmīgi šiverēs pa paragvajiešu komunikācijām, izmantojot partizānu kara taktiku – sit, dedzini un mūc. Vēl pienāk palīdzība no tās puses, kuru prezidents Mitre pat negaida – tas ir bijušais Korintas separātistu armijas komandieris, ģenerālis Nikonors Kaseross, kurš starp saviem bijušajiem cīņubiedriem izlaida uzsaukumu "Mūsu kopīgā tēvzeme briesmās", aicinot savus sekotājus aizmirst bijušos aizvainojumus ārējās agresijas priekšā. Uzsaukumam bija panākumi, un Kaseross kara laukā izveda pusotru tūkstoti kaujās rūdītu pilsoņu kara veterānu ar saviem ieročiem. Tā nu izgāzās Lopesa plāns par Korintas atraušanu no Buenosairesas, viņam atlika vien tāds dekoratīvs aizsegs, kā paša uztaisītā "Korintas Republikas" marionešu valdība. ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 21 Jan 2024 01:13:52 Atbildēt turpinājums. Bet frontē pa to laiku paragvajiešu armija sadalījās divās daļās – viens korpuss, ap 12 000 vīru pulkveža Antonio Estgaribija vadībā, izvirzījās no Korientas uz ziemeļiem, ar mērķi sasniegt Urugvajas upi (Argentīnas un Brazīlijas robežupe tajā reģionā) un gar to nokļūt Urugvajā (valstī, oficiālais nosaukums gan tolaik, gan tagad – Urugvajas Austrumkrasta Republika), lai tur atjaunotu balto partijas valdīšanu, bet otrs, apmēram tikpat liels, aprīļa beigās pulkveža Roblesa vadībā sāka virzību gar Paranas upi, arī ar mērķi sasniegt Urugvaju. Roblesa korpuss virzījās gandrīz bez pretestības, vienīgi 10. maijā viņus mēģināja aizturēt visai raibi bruņotie 800 gaučo zemessargi no "Avangarda korpusa", taču nesekmīgi – vairāki tūkstoši regulāro Paragvajas armijas kareivju viegli izklīdināja zemessargus, pēc kā tie pilnīgi pārgāja uz partizānu kara taktiku, kas visai apgrūtināja, bet neapstādināja paragvajiešu armijas virzību. Tā nu Roblesa korpuss itin veiksmīgi, lai gan lēnāk, nekā cerēts, tuvojās Urugvajai, taču maija beigās Robless saņēma maršala Lopesa telegrammu ar pavēli steidzami atgriezties Korientā. Pulkvedis domāja, ka tā ir kāda kļūda un nesteidzās izpildīt pavēli, taču turpmāko dienu laikā pavēle tika atkārtota vēl un vēl un vēl, un pulkvedis pagrieza savu armiju atpakaļ. Lieta tāda, ka 25. maijā karā beidzot iesaistījās Argentīnas regulārā armija – vairākos ātros tvaikoņos pa Paranu Korientu sasniedza ģenerāļa Paunero vienība no 1500 profesionālu kareivju, kuri strauji izcēlās no kuģiem un triecienā, pēc sīvām ielu kaujām ieņēma pilsētu. Argentīnas karogs atkal plīvoja virs Korientas. Protams, tā bija tikai demonstrācija un Paunero pat nedomāja pilsētu paturēt, itin labi saprotot, ka atrodas dziļā pretinieka aizmugurē, tāpēc pēc dažām dienām bez kaujas atstāja Korientu un 28. maijā pār to atkal plīvoja Paragvajas karogs. Bet Lopess pamatīgi pārbijās – ja nu argentīnieši spēs pievest papildspēkus , ko tad? Tāpēc Roblesam tika pavēlēts atgriezties, bet pulkveža vilcināšanās tikai izraisīja maršala dusmas. Pēc Roblesa korpusa atgriešanās Korientā pulkvedis tika arestēts, apvainots valsts nodevībā un pēc tiesas sprieduma nošauts. Paragvaja tomēr bija tiesiska valsts un Lopess pats nevienu nepavēlēja šaut – vienmēr bija tiesa un tās spriedums. Bet pa to laiku starptautiskā politika ievirzījās Paragvajai galīgi nevēlamā gultnē – 1. maijā Buenosairesā tika noslēgts Trejsavienības līgums starp Brazīlijas Impēriju, Argentīnas un Urugvajas republikām par kopēju cīņu pret Paragvaju. Līgumā tika noteikti kara mērķi – Paragvajas agresijas izbeigšana, kompensācijas Brazīlijai un Argentīnai par sagādātajiem zaudējumiem, starptautiskās kuģniecības atjaunošana pa Paranas un Paragvajas upēm, Umaitas cietokšņa nojaukšana un Lopesa atstādināšana no varas, pie kam pēdējam kopā ar visiem ģimenes locekļiem jāpamet Paragvaja. Pret Paragvajas valsts suverenitāti sabiedrotajiem pretenziju nebija – viņi to atzīst, ja tiek ievēroti augstāk minētie noteikumi. Līgums vēl paredzēja, ka sauszemes operācijas vada Argentīna un Urugvaja, bet par flotes operācijām atbild Brazīlija un tā sāka koncentrēt savus karakuģus Laplatas baseinā. Taču par to, kas no tā sanāca – nākošajās sērijās. ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Sturmgevers Lietotājs	# Nosūtīts: 21 Jan 2024 01:23:05 - Laboja Sturmgevers Atbildēt Juhū.......turpinājums klāt. Lasu, lasu lasu.......... Edit: Labs, labs.....traki interesē kā viņi visus vīriešus beigās pamanījās pazaudēt un vēl arī pusaudžus un zēnus. ________________________ mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos.....
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 21 Jan 2024 10:03:39 Atbildēt Quoting: Sturmgevers traki interesē kā viņi visus vīriešus beigās pamanījās pazaudēt un vēl arī pusaudžus un zēnus. Bonapartisma idejas, pareizinātas ar paragvajiešu mentalitāti ir sprādzienbīstams maisījums. Bet līdz tam vēl četri kara gadi, kur būs viss kas - no lielākajām flotu batālijām Dienvidamerikas vēsturē tālu no jūras, kontinenta vidienē līdz Paragvajas Verdēnai. ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 27 Jan 2024 16:34:33 Atbildēt Quoting: Sturmgevers turpinājums klāt. Kamrādu ievērtēšanai. Sestā sērija, par tvaikoņiem un lielgabaliem. Tā nu jūnija sākumā brazīļu viceadmirāļa, pilnā vārdā Fransisko Manuelo Barozo da Silva eskadra, sastāvoša no deviņiem buru – tvaika karakuģiem, iegāja Paranas upē ar mērķi bloķēt Paragvajas sakarus ar ārpasauli. Par bruņukuģiem visi notikumu dalībnieki zināja un lika uz tiem lielas cerības, bet to ēra vēl nebija sasniegusi Dienvidameriku, tāpēc eskadra sastāvēja no deviņiem tvaika – buru kuģiem, ar riteņu vai dzenskrūves piedziņu, diezgan nopietnu artilēriju uz borta, bet bez jebkāda bruņu aizsega. Tā bija tāda pārejas karakuģu šķira, kura uzplauka 19. gs. vidū, Krimas kara un Otrā opija kara laikā, bet visai ātri atdeva savas pozīcijas bruņnešiem. 10. jūnija vakarā brazīļu eskadra sasniedza Riočuelo upītes ieteku Paranā, kur viceadmirālis da Silva pavēlēja apstāties uz nakti. Rītausmas miglā brazīļi no upes puses izdzirdēja tvaika mašīnu elsošanu, šaubu nebija – tuvojās ienaidnieka flote. Tika sacelta trauksme, kuģu artilēristi, kuri nakšņoja krastā, steigšus atgriezās pie saviem lielgabaliem un pārsteiguma moments paragvajiešiem gāja secen. Miglai izklīstot, parādījās Paragvajas flote – astoņi tvaikoņi, seši no kuriem vilka artilērijas baržas "čatos". Vispār Korientu iepriekšējā vakarā pameta deviņi tvaikoņi, bet viens no tiem naktī uzskrēja uz sēkļa un kaujā nepiedalījās. Paragvajiešu eskadras komandieris, el Comandante Pedro Ignasio Mesa nostādīja savu floti līnijā un sākās artilērijas duelis starp pretiniekiem. Jau pēc pirmajām zalvēm kļuva skaidrs, ka brazīliešiem ir nomācošs pārsvars artilērijā – 59 lielgabali pret 42 paragvajiešu dižgabaliem, ieskaitot uz baržām izvietotos, pie kam brazīliešu galvenais kalibrs – 152 mm Vitvorta vītņstobru lielgabali tālu pārspēja visu, kas bija Mesas rīcībā. Tiesa, tādi brazīļiem bija tikai trīs un visi uz flagmaņa "Amazone". Pirmā zalve brazīļiem īpašu postu nenodarīja, taču atbildes zalve nostādīja visu savās vietās – tika nogremdētas divas artilērijas baržas un sabojāta lielgaballaivas "Hehuj" tvaika mašīna un tai nekas cits neatlika, kā uzvilkt buras, tādējādi zaudējot lielāko daļu savas manevrētspējas. El Comandante Mesam radās jautājums, ko darīt, jo turpināt artilērijas dueli bija tīrākā pašnāvība, tāpēc viņš pieņēma lēmumu aizvest savu floti uz upes pretējo krastu, kur bija Paragvajas armijas nometne un tās lielgabalu aizsegā pārgrupēties. Da Silva pavēlēja sekot pretiniekam, bet tuvojoties pretinieka kuģu stāvvietai, uz sēkļa uzskrēja tvaika fregate "Žekitinonja", pie kam ļoti neizdevīgā vietā – tieši pretim pretinieka kontrolētajam krastam. Pārējie brazīļu kuģi turpināja virzību, bet kolonnas noslēdzošā fregate "Paranaiba" nolēma palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem un mēģināt tos novilkt no sēkļa. Paragvajieši ieraudzīja divus atsevišķus brazīļu kuģus, nosprieda, ka tie ir viegls mērķis un uzreiz četri tvaikoņi, ieskaitot Mesas flagmani "Takuari" un lielāko Paragvajas karakuģi, tvaika fregati "Paraguari" metās uz šķietami drošo laupījumu. Ar pirmajām zalvēm pa nekustīgo "Žekitinonju" paragvajieši to aizdedzināja, uz kuģa sākās ugunsgrēks un Mesa koncentrējās uz "Paranaibu". Pa to laiku "Paranaibas" artilēristi sakoncentrēja uguni uz lielāko paragvajiešu kuģi "Paraguari", kurš dabūja vairākus caurumus bortā un arī uz tā sākās ugunsgrēks. Bojājumi bija tik nopietni, ka kapteinis pieņēma lēmumu izmesties krastā un lielākais paragvajiešu kuģis izgāja no ierindas. Pa to laiku pārējie trīs paragvajiešu kuģi ielenca "Paraguari" un tiem izdevās izsēdināt uz tā abordāžas komandas. Izvērtās nikna abordāžas kauja, kurā brazīliešiem izdevās atsist pirmo abordāžas vilni. To redzot, el Comandante Mesa neizturēja un pašrocīgi metās abordāžā otrā viļņa priekšgalā. Viņa greznais mundieris ar zelta epoletēm piesaistīja brazīļu uzmanību un jau pirmajās kaujas minūtēs viņš dabū lodi vēderā un tiek nogādāts atpakaļ savā kajītē. Rezultātā kauja turpinās, bet Paragvajas flotei vairs nav komandiera un katrs kapteinis turpina kauju pēc saviem ieskatiem. Otrajam abordāžas vilnim izdodas ieņemt "Paranaibas" klāju, bet brazīļi atsakās padoties un aizbarikādējas kuģa iekštelpās, taču paragvajiešu kapteiņi nespēj vienoties par turpmāko rīcību un uzbrukums apsīkst. Pa to laiku Brazīlijas flotes galvenie spēki vajā pārējo Paragvajas floti, kura meklē patvērumu savas armijas lielgabalu aizsegā. Pa ceļam brazīļu flagmanis "Amazone" panāk un taranē bojāto lielgaballaivu "Hehuj", kura nogrimst, tāpat tiek taranētas divas artilērijas baržas. Bet paragvajiešu cerības uz patvērumu savu lielgabalu aizsegā neattaisnojas – armijas artilēristi nešauj, baidoties trāpīt savējiem, toties pilnā mērā šauj brazīļi – gan pa floti, gan krasta baterijām, "Amazones" Vitvorta lielgabali praktiski iznīcina paragvajiešu artilēriju. Pēc dažām stundām pamatīgi izpluinītie paragvajieši neiztur un metas bēgt. Barozo da Silva aizliedz vajāt pretinieku, tā vietā pagriežas atpakaļ, kur turpinās batālija ap varonīgo "Paranaibu" un "Žekitinjonu". Tikmēr paragvajiešu armija pa krastu ir pievilkusi lauka artilēriju un apšauda "Žekitinjonu", kuras apkalpe spiesta sadalīties – daļa turpina ugunsgrēka likvidēšanu, kamēr artilēristi iesaistās artilērijas duelī ar paragvajiešiem, bet trīs tvaikoņu kapteiņi joprojām nevar vienoties par kopēju rīcību, kad pamana tuvojamies Brazīlijas flotes galvenos spēkus. Viņi saprot, ka tās ir beigas un metas bēgt, pametot abordāžas komandu uz "Paranaibas", bet izrauties izdodas tikai vienam – Mesas flagmanim "Takueri", pārējie divi (tajā skaitā arī bijušais brazīļu "Marķīzs de Olinda", ar kura sagrābšanu sākās šis karš) tiek sašauti ar "Amazones" galvenā kalibra lielgabaliem un nogrimst. Pa to laiku pārējie izsēdina savu abordāžas komandu uz daudzcietušā "Paranaiba", kura viegli izmēž paragvajiešu desanta atliekas un atbrīvo iesprostotos brazīļu kuģiniekus. Ar artilērijas uguni padzen no krasta paragvajiešus, kuri apšauda "Žekitinjonu", pašas fregates apkalpi evakuē, bet kuģi nodedzina – tas arī ir vienīgais neatgriezeniskais zaudējums brazīļiem šajā kaujā, kura ieies pasaules flotu vēsturē, kā lielākā kauja starp savas klases kuģiem (tvaika – buru karakuģi bez bruņu pārklājuma), kura Neptūna ironijas dēļ norisināsies nevis jūrā vai okeānā, bet kontinenta vidienes upē, tiesa, lielā un kuģojamā. Tā nu 11. jūnija vakarā kauja pie Riočuelo ir beigusies un var savilkt galus. Paragvajas kara flote ir faktiski iznīcināta, pieci kuģi no deviņiem ir neatgriezeniski zaudēti, atlikušie četri smagi bojāti un to remonts ievilksies vairāk, kā pusgadu. Var teikt, ka Paragvajai vairs nav flotes un sapnis par izeju okeānā ir izsapņots. Brazīlijas flote stabili bloķē Paragvajas ūdensceļus, tādējādi valsts ir pilnīgi atgriezta no ārpasaules, nekādi tirdzniecības un pārējie sakari vairs nav iespējami. Brazīļi kaujā neatgriezeniski zaudē tikai vienu kuģi (to pašu nelaimīgo "Žekitinjona",) pat varonīgo "Paranaiba" viņiem izdodas izremontēt un atgriezt ierindā. Cilvēku zaudējumi – ap 500 kritušo un noslīkušo paragvajiešiem, vēl ap 200 brazīlieši izzvejoja no ūdens un saņēma gūstā. Paši brazīlieši zaudē ap 120 kritušo, divas trešdaļas (80 cilvēku) no "Paranaibas", kura atvairīja vairākus abordāžas viļņus, lielākā daļa pārējo – no "Žekitinjonas". Pēc šīs kaujas un dažas nedēļas vēlāk notikušās apšaudes ar paragvajiešu krasta baterijām ap 20 km no Korientas Barozo da Silva nolemj pagaidām, līdz bruņukuģu saņemšanai, operācijas neturpināt, jo visas pavēles ir izpildītas – Paragvajas flote iznīcināta un blokāde izveidota. Uzvaras nozīme ir milzīga, ne tikai taktiska – iznīcināta Paragvajas flote, bet arī stratēģiska – Paragvaja bloķēta no ārpasaules un politiska – tā ir pirmā lielā Brazīlijas (līdz ar to arī visas koalīcijas) uzvara pār paragvajiešiem, kas stipri ietekmē sabiedroto morāli – paragvajiešus tomēr var sakaut! Pēc sakautās flotes atlieku ierašanās Umaitā nesekmīgais el Comandante Mesa tiek ievietots hospitālī, kur pēc dažām dienām mirst. Saņēmis ziņas par Mesas nāvi, Lopess pajoko – "Viņam paveicās, ka nomira no vienas brazīļu lodes. No manis viņš būtu dabūjis četras!" ar to domājot nošaušanas komandu. Mesas līķi pavēl apglabāt kopējā brāļu kapā, bez kādām atšķirības zīmēm un militāra goda izrādīšanas. Tā savas dienas beidza pirmais un pēdējais nopietnas Paragvajas kara flotes komandieris. Šī kauja iezvanīja Paragvajas beigu sākumu, taču līdz beigām vēl bija oi cik gadu, līķu un ciešanu, bet par to vēlāk. ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Sturmgevers Lietotājs	# Nosūtīts: 27 Jan 2024 17:39:17 Atbildēt Beidzot, lecu gaisā no priekiem un ķeros klāt...... ________________________ mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos.....
vieux fusil Lietotājs	# Nosūtīts: 27 Jan 2024 17:53:56 Atbildēt Armand, - līmenī atkal ! Quoting: Armands lielgaballaivu "Hehuj" ļoti semantisks nosaukums ... Sakritība? ________________________ "Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle) Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 27 Jan 2024 18:00:43 - Laboja Armands Atbildēt Quoting: vieux fusil Sakritība? Oriģinālrakstībā gan "Jejuj", bet izrunājot ikurāt tā, kā tekstā... ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 28 Jan 2024 22:52:51 Atbildēt Sturmgevers vieux fusil Tātad, turpinām? Septītā sērija, par to, kā izgāžas zibenskarš. Bet kā tad ar to Paragvajas armijas korpusu, kurš pulkveža Antonio Estigaribias vadībā devās ceļā uz ziemeļiem, lai sasniegtu Urugvajas upi un gar to – Urugvajas Republiku? Estigaribiam un viņa 12 000 vīru Lopess bija uzticējis delikātu misiju – ieiet Urugvajā, inspirēt tur Blanco (Balto) partijas atbalstītāju sacelšanos, palīdzēt baltajiem nokļūt pie varas, ar viņu palīdzību padzīt brazīliešus no Urugvajas, noslēgt draudzības un sadarbības līgumu ar jauno valdību un savstarpēji sadalīt Korintas provinci, atraujot to no Argentīnas. Vēlāk Lopess cerēja noslēgt mieru ar Brazīliju, atdodot viņiem pašam ne īpaši vajadzīgo Matu Grosu štatu un te arī ir kārotā izeja pie jūras! Patiešām, paša Napoleona III, kuru Lopess uzskatīja par savu skolotāju, cienīgs plāns! 5. maijā Estigaribias armija nonāk pie Urugvajas upes, kur pulkvedis to sadala divās kolonās – lielākā no tām, 9 000 vīru pārceļas pār upi uz Brazīlijas krastu, mazākā, 3 000 vīru lielā kolona majora Pedro Duartes vadībā paliek Argentīnas krastā. Vēlāk izrādīsies, ka šis lēmums bija kļūdains, jo ļāva paragvajiešu armiju sakaut pa daļām, bet tas būs vēlāk. Pagaidām abas kolonas virzās paralēli gar abiem upes krastiem. Pagaidām paragvajieši nesastop nekādu pretošanos – ne Argentīnai, ne Brazīlijai šajās juhņās nav garnizonu – tie vienkārši nebija vajadzīgi, jo valstu attiecības bija mierīgas, bet robežas nospraustas vēl koloniālajos laikos. Līdz ekspedīcijas mērķim atlikuši 350 km, pretestības nav, tāpēc uz priekšu. Devītajā maijā Estigaribias vienības ieņem Brazīlijas pierobežas pilsētiņu Sanborhe, kurā nolemj izveidot apgādes bāzi, jo tā samērā ērti sasniedzama no Paranas upes pa sauszemi, tāpēc atstāj tur nelielu garnizonu, bet pats ar galvenajiem spēkiem dodas tālāk. Pretestību viņš nesastop, bet civilie, viņa armijai tuvojoties, pamet mājas ar visu iedzīvi, izved vai iznīcina pārtikas krājumus, aizdzen lopus. Neviens negrib palikt paragvajiešu okupācijā – visi ir dzirdējuši, kā klājās tiem, kuri nokļuva Paragvajas okupācijā Matu Grosu. Estigaribias armija ieņem pilnībā pamestus ciemus un pilsētiņas, bez pārtikas krājumiem un kļūst stipri atkarīgi no pārtikas piegādēm no aizmugures, bet loģistika ir sarežģīta, komunikācijas izstieptas un sāk parādīties pārtikas trūkums. Taču virzība uz priekšu neapstājas un maija beigās paragvajieši ieņem Itakujas pilsētiņu, kā vienmēr – bez iedzīvotājiem un pārtikas. Bet tad... 10. jūnijā viss sāk mainīties – parādās brazīlieši no steigā saformētā "Dzimtenes brīvprātīgo" kavalērijas korpusa. 1200 kavalēristu ieņem Sanborhi un Estigaribia spiests griezties atpakaļ. Padzirdot, ka viņiem tuvojas galvenie spēki, brazīlieši pat netaisās pilsētiņu aizstāvēt, bet izved visus pārtikas un karamateriālu krājumus no galvenās paragvajiešu apgādes bāzes, ko nevar izvest, to iznīcina. Rezultātā Estigaribia atrod savu galveno apgādes bāzi tukšu un iznīcinātu un spiests mēnesi uzkavēties Sanborhe, līdz kaut cik izdodas nodrošināt apgādi no Paragvajas un tikai jūlija vidū atsāk virzīties uz savu mērķi, atstājot pilsētiņā ievērojamu garnizonu. Garnizoni jāatstāj arī citās ieņemtajās pilsētās un ciemos. Rezultātā, kad viņa armija 5.augustā ieiet reģiona lielākajā pilsētā Urugvajanā, viņa armija ir sarukusi no deviņiem tūkstošiem vīru līdz sešiem tūkstošiem, pārējie ir atstāti garnizonos. Līdz kārotajai Urugvajas robežai tikai 50 km, taču Estigaribia saprot, ka ar tik maziem spēkiem un izstieptām komunikācijām viņš Urugvajā neko nepanāks, turklāt tiek saņemtas ziņas, ka sabiedrotie Urugvajas pierobežā koncentrē savus spēkus. Tā vietā, lai turpinātu maršu, pulkvedis sāk nostiprināt Urugvajanu un lūdz Lopesam papildspēkus, kuru Lopesam vienkārši nav. Tā vietā Lopess sūta Estigaribiam uzmundrinošas vēstules, kurās aicina atcerēties par Paragvajas karavīra godu un turēties līdz pēdējam. Taču pulkvedim vienkārši nav, ko ēst, kāds tur gods... Taču ziņas, ka pretinieks koncentrē spēkus, izrādās pareizas un jau 10. augustā pie Urugvajanas parādās 7 500 brazīliešu no "Dzimtenes Brīvprātīgajiem" un sāk Urugvajanas blokādi, pārraujot jau tā nestabilās paragvajiešu komunikācijas. Bet svarīgākie notikumi pagaidām risinās upes otrā krastā, kur virzās majora Duertes kolona. Duertem klājās vēl bēdīgāk, kā viņa priekšniekam - viņam pa priekšu šiverēja gaučo partizāni no "Avangarda Korpusa", evakuējot civilos, aizdzenot lopus un izvedot vai iznīcinot pārtikas krājumus, kā arī iesaistoties apšaudēs ar paragvajiešu patruļām, bet no aizmugures drošā attālumā sekoja ap 1200 vīru no bijušo Korintas seperātistu korpusa, kuri izslēdza jebkādu apgādi no aizmugures. Turklāt pret Duerti no Urugvajas iznāca Urugvajas regulārā armija prezidenta Floresa vadībā ar 32 lielgabaliem, kopā ap 3000 vīru, kuriem pievienojās 800 kavalēristu – gaučo no "Avangarda korpusa", 1200 bijušo nemiernieku un ģenerāļa Paunero 2,5 tūkstošu vīru lielais korpuss. Tie ir tie paši, kuri vēl maijā straujā, demonstratīvā uzbrukumā uz dažām dienām atņēma paragvajiešiem Korientu, izlemjot Roblesa kolonas un paša Roblesa likteni. Ja vēl pieskaita pusotru tūkstoti brazīļu regulārās armijas, kopā sanāk 9000 vīru, kas ap 12. augustu jau trīskārt pārspēj Duertes spēkus un turpina pieaugt, bet paragvajiešiem papildinājumu nav, kur ņemt. Neskatoties uz nomācošo pārspēku, majors nolemj pieņemt kauju. Duerte nocietinās netālā augstienē, izveidojot aizcirtumus un ierakumus un gatavojas dārgi pārdot savu un savu vīru dzīvības – aizsardzības pozīcijas ir labas, bet arī pretinieku ir trīs reizes vairāk. Par sabiedroto spēku virspavēlnieku tiek atzīts Floress, kā augstākstāvošs no klātesošajiem, bet viņa piedāvātais kaujas plāns liek šausmās saķert galvas argentīniešu un brazīliešu ģenerāļiem, jo Floress paziņo, ka nav džentlmeņa cienīgi izmantot artilēriju pret pretinieku, kuram tās nav. Kad sabiedrotie argumentēti iebilst, prezidents, džentlmenis un ģenerālis Floress apvainojas un paziņo, ka sabiedrotie viņam nemaz nav vajadzīgi un viņš viens pats ar saviem urugvajiešu ērgļiem gūs uzvaru. ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 28 Jan 2024 22:54:35 - Laboja Armands Atbildēt turpinājums. Rītam austot, uzbrukumam izvērstās kolonās, karogiem plīvojot un taurēm skanot, kaujā dodas ap 2700 urugvajiešu. Artilērija klusē. Toties sāk šaut paragvajieši. Viena zalve, otra, trešā, ceturtā – urugvajiešu rindas kūst, kā sniegs pavasarī, bet Urugvajas zaldāti spītīgi iet uz priekšu, līdz nokļūst dažus desmitus metru no paragvajiešu pozīcijām. Te paragvajieši dodas durkļu prettriecienā un aptur uzbrukumu, izraisās sīva sadursme, kurā iejaucas Paragvajas kavalēristi. Urugvajieši to vairs neiztur un metas bēgt, bet tad vairs neiztur arī argentīniešu ģenerālis Paunero, kurš, par spīti Floresa pavēlei neiejaukties, pavēl savam kavalēristu korpusam uzbrukt paragvajiešu flangam, vienlaicīgi norīkojot gaučo no "Avangarda korpusa" un bijušo dumpinieku apvienoto vienību apiet pozīcijas un uzbrukt pretiniekam no aizmugures (galīgi nedžentlmeniski), iesaistās arī brazīliešu kājinieki, arī pats Floress, sapratis, ka iepriekšējā vakarā sarunājis muļķības, pavēl artilēristiem atklāt uguni. Pēc pāris stundām viss ir cauri, ievainotais Duerte padodas gūstā un līdz ar viņu arī lielākā daļa viņa kareivju, bet daži simti metas upē un mēģina to pārpeldēt, lai nokļūtu Urugvajanā. Lielākā daļa noslīkst, bet nepilns simts tomēr sasniedz Estigaribias pozīcijas. Tiesa, pulkvedim no tā labāk nekļūst – izglābušos stāsti par nekad iepriekš nepiedzīvoto sagrāvi stipri grauj kareivju morāli un simts lieku mutu nebūt pārtikas krājumus nepalielina, tieši otrādāk. Paragvajieši kaujā zaudēja ap pusotru tūkstoti kritušo, ap 1200 padevās gūstā, pārējie mēģināja glābties peldus. Starp gūstekņiem ir daži desmiti urugvajiešu no Blanco partijas vienībām, kurus Floress pavēl nošaut kā nodevējus, izsaucot zināmu neizpratni par urugvajiešu rindās – galu galā, arī viņš pats pie varas ir nokļuvis tikai un vienīgi ar brazīliešu durkļu palīdzību, tad kāda starpība? Bet pavēle ir pavēle un balto partijas urugvajiešus no Paragvajas nošauj. 18. augustā sabiedroto armija pārceļas pār upi un pievienojas brazīliešiem, pilnībā atgriežot Urugvajanu no sakariem ar ārpasuli. Aplencēju skaits sasniedz 18 000 vīru (atkal trīskāršs pārsvars) ar 52 lielgabaliem pret paragvajiešu 12 dižgabaliem. 19. augustā brazīliešu komandieris ģenerālis Kašiass piedāvā paragvajiešiem padoties, norādot, ka pretošanās ir bezjēdzīga. Uz ko tiek saņemta patētiska Estigaribia atbilde, kurā viņš sevi salīdzina ar spartiešu valdnieku Leonīdu un sola pretoties, cik vajadzēs. Ja tā, tad tā. Brazīliešu ģenerālis tīri labi zin, ka paragvajieši jau ir apēduši visus mūļus un tagad vāra katlos iejūgu siksnas. Ja grib badoties, lai badojas, kur viņi liksies. Viņš strikti noraida prezidenta – džentlmeņa Floresa ierosinājumu doties triecienā (darbība notiek Brazīlijas teritorijā un Floress tur tiek uzskatīts par sabiedroto, pat ne pašu svarīgāko – argentīniešu ir daudz vairāk, ģenerāli un tikai, apvienoto spēku komandēšana ir brazīļu rokās,) jo kāpēc riskēt ar saviem kareivjiem, ja var to nedarīt? Ģenerālis, protams, ir aristokrāts un džentlmenis, bet ne muļķis... Septembra vidū pie ielenktās pilsētas sāk pulcēties reģiona augstākā sabiedrība – pirmais ierodas Brazīlijas konsortprincis un imperatora znots Orleānas Gastons, ierodas Argentīnas prezidents Mitre, Floress jau sen tur iedzīvojies. 16. septembrī ierodas Viņa Majestāte Brazīlijas imperators Pedru II, visi neizbēgamā triumfa gaidās. 18. septembrī Estigaribia saņem atkārtotu ultimātu padoties, citādi... Stāvoklis ir kritisks, paragvajiešiem nav citas izejas un viņi piekrīt, izvirzot tikai vienu prasību – neizdot urugvajiešus no balto partijas Floresam. Pedru II to apsola un 19. septembra rītausmā notiek svinīga cermonija – no pilsētas ar kailu galvu iznāk Estigaribia, viņam pretī zirgā izjāj Pedru II. Pulkvedis svinīgi paklanās un noliektu galvu pasniedz savu zobenu imperatoram, kurš to pieņem. Līdz ar to Lielā Paragvajas kara pirmais, blickrīga periods ir beidzies. Asunsjonā, vai pareizāk sakot, Umaitā (praktiski visu kara laiku Lopess rezidē šajā cietoksnī, savā jaunuzceltajā Prezidenta pilī viņš tā arī neievāksies) Lopess sper zemes gaisā, bet vienīgais, ko var izdarīt, ir aizmuguriski piespriest nāves sodu Estigaribia. Labojams vairs nav nekas – Parana ir zaudēta, Urugvajas avantūra izgāzusies un sapnis par izeju okeānā izsapņots. Tāpēc 2. oktobrī viņš pieņem lēmumu atstāt Korientu un atiet uz Paragvajas teritoriju, kur aizstāvēties, balstoties uz Umaitas cietoksni. Korientā sākas mežonīga izlaupīšana – tiek laupīts un izvests uz Paragvaju burtiski viss – baznīcu rotājumi, sadzīves trauki, visi metāla izstrādājumi, tai skaitā katli un pannas, logi un durvis ar visiem rāmjiem, pat naktspodi netiek smādēti. Tas turpinās trīs nedēļas, līdz 22. oktobrī pēdējais Paragvajas zaldāts pamet Argentīnas teritoriju. 24. oktobrī pilsētā ieiet ģenerāļa Karero vienības, bet 28. svinīgi ierodas prezidents Mitre. Pusgadu ilgusī pilsētas okupācija ir beigusies. Vēl pāris vārdus par Korintas Republikas marionešu valdības likteni. Protams, šie darboņi aizdiedza līdzi okupantiem, jo Argentīnā viņiem labākajā gadījumā spīdēja oficiāla cilpa, kā valsts nodevējiem, sliktākajā Linča tiesa. Lopesam šie arī vairs nebija vajadzīgi un tas viņus iespundēja mājas arestā, lai nemaisās pa kājām, bet pēc pāris gadiem, pēc kārtējās neveiksmes frontē, dusmu lēkmē pavēlēja nošaut. Likumsakarīgs tāda veida darboņu liktenis. ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
Sturmgevers Lietotājs	# Nosūtīts: 29 Jan 2024 17:02:20 Atbildēt Tad kad viņi vilkās abās pusēs pa to upi, nevarēja apgādi ar liellaivām līdzi ņemt? Paragvajā tak vēl nebija bads ap to laiku? ________________________ mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos.....
Armands Lietotājs	# Nosūtīts: 29 Jan 2024 17:20:24 - Laboja Armands Atbildēt Quoting: Sturmgevers Tad kad viņi vilkās abās pusēs pa to upi, nevarēja apgādi ar liellaivām līdzi ņemt? Paragvajā tak vēl nebija bads ap to laiku? Nevarēja, Parana ar Urugvaju nav savienotas, šaurākajā vietā, kur viņi gāja, starp tām ap 150 km... Tāpēc arī tā Sanborhe bija tika svarīga, jo no tās līdz Paranai bija zemes ceļš. Faktiski mūļu taka, bet tomēr... Vietējie savas liellaivas aizvilka līdz vai nodedzināja pie evakuācijas, tā kā nācās vien puišiem savām kājiņām, soli pēc soļa. Ir norādes, ka sēja plostus, izmantoja kā prāmjus pie Sanborhes un daļu lielgabalu transportēja, bet tas tāds erzacs vien ir. ________________________ Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.
puuce Moderators	# Nosūtīts: 29 Jan 2024 21:54:23 Atbildēt Tie paragvajieši laikam ir krievu astroloģiskie dvīņi P.S. Jejuje izrunā Hehuhe. Smieklīgs vārds ________________________ Par speršanu pūcei Kolumbijas futbolistam piešķir divu spēļu diskvalifikāciju un naudas sodu

<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 . 10 . >>

Panzerkampf Forums / Mūsdienu kari un bruņotie konflikti / Kari un militārie konflikti Latīņamerikā

Šobrīd forumos: Viesi - 4
Lietotāji - 0

Rekords: 311 [18 Okt 2010 02:17:35]
Viesi - 311 / Lietotāji - 0

Lapas ielādes laiks (sek.): 0.064
Šajā lapā izmantotie logotipi un preču zīmes ir attiecīgo īpašnieku īpašums.
Lapas veidotāji un hostētājs neatbild par lietotāju komentāriem, jo komentāru īpašnieki ir to autori.
Forums tiek darbināts ar: miniBB® © 2001-2024