miniBB: The Bulletin BirdPanzerkampf Forums
 - Sākums - Balsojumi - Reģistrēties - Atbildēt - Meklēt - Statistika - Noteikumi -
Panzerkampf Forums / Mūsdienu kari un bruņotie konflikti / Kari un militārie konflikti Latīņamerikā
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 .
Autors Ziņa
saiba
Lietotājs




# Nosūtīts: 19 Jūl 2021 21:37:34
Atbildēt 


Armands
Pievienojos visiem kamerādu komplimentiem!




Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 22 Jūl 2021 00:12:18 - Laboja Armands
Atbildēt 


Pēc lasītāju atsauksmēm, pēdējās sezonas pirmā sērija, lūdzu ievērtēt!

Nu ko teikt, Vox populi, vox dei, tātad turpinām par kārtējo ezīša mēģinājumu izdrāzt kaktusu, jeb kā beidzās visgarākais teritoriālais konflikts starp divām kaimiņvalstīm D-amerikā, ja tas vispār ir beidzies, bet par to vēlāk.

Brīdinājums – burtu būs vēl vairāk, kā iepriekš un ne vienmēr gramatiski pareizi izvietotu burtu!

Tātad, atkal neliela vēsturiska atkāpe – 1981. gada kariņš, kurš noritēja divu Maranjonas (Amazones satekupe) pieteku Moronas un Santjago ūdensšķirtnes rajonā, beidzās ar to, ka Ekvadoras armija pameta ieņemtos posteņus un pēc sava el Prezidente nāves arī atzina de facto Peru virsvaldību tajā džungļu rajonā. Bet palika vēl citi selvas nogabali, kuru robežas kopš 1948. gada tā arī nebija noteikti. Un tā pienāca 1991. gads – arī mums zīmīgs, bet karstajos Amazones džungļos atkal sāka ost pēc pulvera, jo uz rietumiem no Santjago upes, tieši iepretim peruāņu robežpostenim, tiešas redzamības rajonā ekvadorieši sāka būvēt savējo. To no peruāņi nevarēja paciest un atklāja mīnmetēju uguni. Sacēlās skandāls, abas valstis draudēja ar mobilizāciju viena otrai, bet iejaucās Bušs vecākais – sak, ko jūs, sīkmaņi, te uzrīkojuši, mums PSRS grūst un Sadams otrā globusa pusē naftu neļauj pumpēt, bet jūs te ķīvējaties, marš pa mājām!

Tā arī konflikts izbeidzās, lāgā nesācies, lielie zēni neļāva. Abas puses noslēdza "džentlmeņu vienošanos", ka nojauks posteņus, bet klusībā Ekvadora uzskatīja sevi par uzvarētājiem, jo šamie savu posteni tikko tikai sāka būvēt, bet peruāņiem jānojauc jau gadiem apgūts forts.

Tā nu pagāja vairāki gadi, katru gadu 5.jūlijā no abu pušu posteņiem lidoja mīnmetēju un artilērijas šāviņi otras puses teritorijā, kur artilēristi speciāli centās trāpīt pa selvu, kur nevar būt (un arī nebija) neviena cilvēka – tāds piemiņas salūts 1941. gada karam... Tiesa, abu valstu masmēdīkļi to parasti izpūta līdz kosmiskiem mērogiem, tipa, ienaidnieks uzbrūk, tanki pie Zilup...tfu, nezinu, kā to robežgrāvi viņu robežas Pacifikas pusē sauc.

Te atkal nepieciešama atkāpe, šoreiz – politekonomiska.

Liela daļa komrādu paši atceras, kas bija 90. mums – godmaņpečkas, vispārējā sertifikācija, hiperinflācija, visa un vēl vairāk prihvatizācija. Tad lūk, Peru bija tas pats, ar Latīņamerikas kolorītu – pēc vairākas desmitgades valdījušajiem el Prezidente, kuri ar maigām acīm lūkojās PSRS virzienā, pie varas 1990. gadā nāca japāņu izcelsmes Prezidente-san Fukimora, kurš otrajā vēlēšanu kārtā vinnēja slavenākajam peruāņu literātam Mario Vargasam Ljosam, bet tas tā, starp citu...
Vārdsakot, Prezidente-san sāka ieviest dzīvē visas tolaik modernās ekonomiskās teorijas, 1:1 kā Dievzemītē un visā bijušajā Sovdepijā... Ar tādām pat sekām – pirmkārt, apgrieza militāro budžetu, kā rezultātā lielākā daļa Peru aviācijas palika bez degvielas, bez apkalpojošā personāla un armiju pat bez normālas paikas (par to vēlāk). Iepriekšējo valdību laikā iepirktie Su-22 lidoja labi, ja dažas stundas gadā – nebija degvielas, zaldātiem garnizonos bija atvēlētas 3 patronas gadā, artilēristiem – pa trim šāvieniem gadā ar speciālu aizsardzības ministra atļauju, saskaņotu ar Prezidente-san... Visai pazīstama aina, vai ne?
Vienīgais izņēmums bija spicnaži un selvas bataljoni, kuri kalnos un džungļos dzenāja geriljas, kuru kontingents ekonomiskās politikas dēļ tikai pieauga. Galvenie no geriljām bija komunisti-maoisti no "saulainā ceļa"(Sendero Luminoso) , ar šiem konkurēja indiāņi no Tupaku Amaru kustības, kuri sevi pozicionēja kā komunisti – ļeņinisti, bija arī trockistisko komunistu geriljas un vienkārši banditos... Selvā jautrības pietika, tāpēc selvas bataljonus un to aprīkojumu (pārsvarā PSRS ražotie helikopteri Mi-25) neaiztika, apgādāja pirmām kārtām un pat iespēju robežās atjaunoja un remontēja. Tā rezultātā mūs interesējušo notikumu priekšvakarā selvas bataljoni un spicnaži izrādījās visspējīgākās Peru armijas daļas, ar kaujas rūdījumu, kāda nebija oponentiem.
Ar citu PSRS ražoto tehniku tik vienkārši nebija – Jeļcina Krievija atteicās apkalpot Su-22, par finanšu saistību neizpildi, tāpēc no ap 40 mašīnām kādā 94. gada sākumā tikai 6 bija kaujasspējīgas. Tiesa, Fukimora-san, kad jau sāka ost pēc deguma, atrada risinājumu – vienojās ar Kučmu, caurUkrainu puslegāli iepirka rezerves daļas un savervēja ukraiņu tehniķus, tāpēc līdz gada beigām izdevās ievest ierindā vēl 20 mašīnas un savest kārtībā no konservācijas noņemtos krievu Mi-8 un Mi-2.


Bet Ekvadorai finansu sfērā viss bija čikeniekā – vēl 70. gados atklātās naftas atradnes 80. sāka strādāt ar pilnu jaudu, valstī ieplūda naftas dolāri un valdība tos izmantoja, uzlabojot armijas kaujas spējas – tika iepirkti Izraēlas iznīcinātāji "Kfir", esošie "Mirage F1" nopietni modernizēti, papildus iepirkti A-37, par galveno kaujas-transporta helikopteru kļuva"Superpuma", arī sauszemes armija pārdzīvoja modernizāciju – tika nokomplektēti un apmācīt vairāki spicnažu bataljoni, tai skaitā komplektēti no selvas indiāņiem, no eksPSRS valstīm tika iepirkts liels skaits pārnēsājamo zenītkompleksu "Igla", no Bulgārijas dabūja vairākus desmitus sistēmu "Grad" un ap 40 BMP-2. Vēl arī līdz svarīgākajām bāzēm strīdus teritorijā tika uzbūvēti ceļi ar cieto segumu, kas vienkāršoja loģistiku lietus periodā, kamēr pretiniekam nopietnākā apdzīvotā vieta atradās gandrīz 200 km no potenciālā kara darbības teātra. Vārdsakot, Ekvadoras el Prezidente jutās pietiekami sagatavots karam. Ja ne tagad, tad kad?

Tā nu 1994. gada oktobrī, sausās sezonas izskaņā, sākās regulāras sadursmes selvā, vēl nemarķētajā Senapas upes augšteces rajonā. Starp citu, tāpēc Peru historigrāfijā šis kariņš saucas Alto Senapa – Senapas augšteces karš. Ekvadoriešu patruļas arvien aktīvāk virzījās Peru teritorijā, iesaistījās apšaudēs un atkāpās, lai uzsāktu atkal visu no jauna.

Peruāņi nolēma izvietot jaunu posteni, tuvāk pie Ekvadoras robežas (Peru izpratnē, protams.) Tika izvēlēts punkts kartē un 5. janvārī, jau 1995. gadā, tur tika norīkota selvas bataljona sapieru vienība, ar uzdevumu aprīkot helikopteru nosēšanās laukumu un pagaidu būves. Vienlaicīgi ģenerālis Lopess Trigoso pieprasīja papildus divus Mi-17, lai pastiprināti izlūkotu Senepas augšteces rajonus. Bet 95. tev nebija 81. gads – tolaik, lai pastiprinātu izlūkošanu, pietika ar džungļu garnizona komandiera pavēli, tagad katrs papildu lidojums bija jāsaskaņo ar Limu un jāgaida Prezidente-san personīgā rezolūcija papildus degvielas tēriņiem. Tāda tika saņemta, un 23. janvārī divi Mi-17 sāka aplidot robežteritorijas. Apmēram tad pat peruāņu sapieru vads pa upēm un attekām laivās sasniedza norādīto punktu un sāka ierīkot pagaidu bāzi.
Vertapļoti atgriezās ar šokējošām ziņām – izrādās, kamēr peruāņu helikopteri stāvēja bezdarbībā, ekvadorieši izveidojuši vēl vismaz trīs stipri nocietinātus atbalsta punktus Peru teritorijā (teritorijā, pēc Limas versijas. Kito par to bija citās domās,) un jaunais, nupat būvēt sāktais atbalsta punkts atrodas dziļā pretinieka aizmugurē...

Limā Prezidente-san jutās pilnībā šokēts. Lieta tāda, ka pēc pāris mēnešiem gaidāmas vēlēšanas un, ja karš ieilgs (ka karš būs, Fukimora pat nešaubījās) viņam ir švakas izredzes tikt pārvēlētam, jo arī konkurents nopietns – bijušais ANO ģenerālsekretārs Havjers Peress de Kueljārs.

Tad nu Prezidente-san sasauca Nacionālās Aizsardzības padomi un saviem ģenerāļiem pateica – aizmirstiet visu, kas bija, dariet visu, ko var un nevar, bet mums ir jāuzvar. Nauda būs, tikai karojiet... Ģenerāļi piemeta rokas pie saviem aerodromiem, ierāva vēderus, sasita papēžus un metās izpildīt pavēli. Militāristu tradīcijas Peru armijā pieci fukišoka gadi vēl nebija piebeiguši.
Jāsaka, viņiem izdevās – ukraiņu algotņi – tehniķi vēlāk ar sajūsmu stāstīja, kādos tempos peruāņu tehniķi esot atdzīvinājuši vecos, iekonservētos Canberry bomberus un A-37... Viņiem tāds darba temps un profesionalitāte no latīņamerikāņu puses licies kas neiespējams...

Bet pa to laiku Ekvadoras robežpostenī 26. janvāra rītā ieradās ar inspekciju kara apgabala el Comandante, ģenerālis Pako Makaio. Aplūkojot posteņa apkārtni, ģenerālis ieinteresējās – kas tie par dūmiem pāris kilometru attālumā? Garnizona komandieris nevarēja atbildēt, bet tūdaļ izsūtīja indiāņu izlūku vienību noskaidrot. Pēc pāris stundām indiāņi ziņoja, ka, pēc visa spriežot, turperuāņu sapieri, skaitā ap 20, ierīko helikopteru nosēšanās laukumu. Tāda nekaunība – dziļā ekvadoriešu aizmugurē, tieši vidū starp četriem ekvadoriešu atbalsta punktiem! Ģenerālis Makaio, uzspļāvis subordinācijai un nesazinoties ne ar ģenštābu, ne ar prezidentu, pavēl iznīcināt nekaunīgo pretinieku. Šamā rīcībā esošās 5 "Superpumas" ar raķetēm apšauda peruāņus, pēc tam 150 garnizona indiāņu bataljona kaujinieku dodas uzbrukumā. Peruāņu sapieri zaudē piecus kritušos, vēl divi pazūd bez vēsts, bet atlikušie 13 atkāpjas selvā, lai pēc nedēļas izietu pie savējiem. Pirmie šāvieni ir izdarīti, karš var sākties.

P.S. Kara darbības teātris

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


vieux fusil
Lietotājs




# Nosūtīts: 22 Jūl 2021 07:23:37
Atbildēt 


Armands

Forša valoda, patīkami lasīt!
Moločiks!
Kad nākamā sērija?

________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."


vieux fusil
Lietotājs




# Nosūtīts: 22 Jūl 2021 14:58:59 - Laboja vieux fusil
Atbildēt 


Quoting: Armands
kārtējo ezīša mēģinājumu izdrāzt kaktusu


D-amerikāņi - tādi viņi ir.
Atšķirīgi no pārējiem visādā ziņā.
Arī tiesu sistēma tiem ir specifiska.
<12 zvērinātie pies(spārdītāji)ēdētāji verdiktu iznes ātri>.

https://twitter.com/theycouldit/status/1418160626031992832?s=19

________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."


Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 22 Jūl 2021 18:08:12
Atbildēt 


vieux fusil
Armands

Kā tur teica krievi savulaik - ''arabi ņe vojaki''. Kaut kas man liek domāt ka D-Amerikā to arabi vietā varētu likt ekvadorci. Bet nu labi - gaidām turpinājumu.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 22 Jūl 2021 21:19:05 - Laboja Armands
Atbildēt 


Quoting: Sturmgevers
Kā tur teica krievi savulaik - ''arabi ņe vojaki''. Kaut kas man liek domāt ka D-Amerikā to arabi vietā varētu likt ekvadorci

Nu, ne visi, ne visi... Tur jau pieminēju incidentu ar peruāņu sapieriem, kuri pēc kaujas atkāpās selvā un divi pazuda bez vēsts... Ekvadoriešu ģenerālis Pako Makaio savās atmiņās atklāja šo likteni - pēc peruāņu atkāpšanās ģenerālis pa vienības pēdām nosūtīja indiāņu izlūku vienību trīs cilvēku sastāvā ar uzdevumu noskaidrot, kur dodas pretinieks. Pēc divām dienām izlūki atgriezās, noziņoja ģenerālim vienības mērķi - sasniegt konkrētu peruāņu posteni un potenciālo maršrutu, kā viņi to darīs, pēc kā pieprasīja nedēļu atvaļinājuma, lai nogādātu trofejas mājās, dzimtajā ciemā. Kad ģenerālis painteresējās, kas tās par trofejām, indiāņi uzrādīja divas nogrieztas peruāņu galvas un paziņoja, ka tās jāapstrādā pēc iespējas ātrāk, to var izdarīt tikai dzimtajā ciemā, bet pretējā gadījumā trofeju ieguvēji nevarēšot tikt pie sievām, jo ciema meitenes prasīšot "karā biji, bet kur ir ienaidnieka galva? Vai tikai tu, puisīt, nelielies pa tukšu?" Šie argumenti esot ģenerāli stipri šokējuši...

Interesantākais tas, ka indiāņi tos nabaga peruāņu zaldātus bija nozvizģījuši no vienības tā, ka pārējie domāja, ka šie vienkārši apmaldījušies selvā, tā ka bija ekvadoriešiem arī izcili spicnaži, tikai dikti specifiski...

Indiāņu bataljona "Iviasa" kaujinieki

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Udens Rausis



# Nosūtīts: 22 Jūl 2021 21:59:40
Atbildēt 


Armands

Respect, komeraden!

Par attiecīgo konfliktu esmu lasījis krievu airwar.ru saitā, bet tur pamatā aviācijas darbība tika apskatīta un, protams, pasniegšanas valoda pavisam sausa.

Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Jūl 2021 15:59:56 - Laboja Armands
Atbildēt 


Tātad, Peru - Ekvadora, sāgas pēdējā (pagaidām pēdējā?) sērija. Lūgtum ievērtēt.

Nu ko, tātad turpinām. Pēc pirmajiem šāvieniem un upuriem jau nākamajā dienā (27. janvārī) abu valstu galvaspilsētās sākās masu histērija – ienaidnieks iebrucis Tēvzemē, līdz pēdējai asins lāsei, ne pēdu zemes, noslīcināsim viņus pašu asinīs – kā jau vienmēr tādos gadījumos. Abās valstīs tiek izsludināta mobilizācija, Ekvadora ievērojamus spēkus mobilizēto rezervistu izvieto pie robežas Klusā okeāna pusē, lai peruāņiem neienāktu prātā atkārtot 1941. gada blickrīgu, bet Peru armija Fukimoras laikā vairs nav tā, kāda bija ģenerāļa Benevido prezidentēšanas laikā 1941. gadā un par blickrīgu Pacifikas piekrastē pat nesapņoja.

Pa to laiku peruāņiem bija izdevies pārvietot 25. selvas bataljonu tuvāk karadarbības teritorijai un 27. janvāra rītā sākas uzbrukums vistuvāk peruāņu pozīcijai izvietotajai ekvadoriešu bāzei ar dīvainu nosaukumu "Amuletu ala". Bāze nav nedz liela (divas ēkas – kazarma un noliktava, kā arī helikopteru nosēšanās laukums, ) nedz nopietni aizsargāta - garnizons sastāv no 60 kareivjiem, bruņotiem ar strēlnieku ieročiem.

Rītausmā bāzi ar raķetēm apšauda Mi-25 un Mi-8, pēc kā apšaudi ar ložmetējiem un mīnmetējiem turpina 25. selvas bataljona kaujinieki. Pēc vairākām stundām savstarpējas apšaudes ekvadorieši atkāpjas selvā un dodas uz daudz labāk nocietināto Dienvidu bāzi. Pamesto Amuletu alu ieņem peruāņi un, par lielu prieku sev, atrod diezgan pieklājīgus krājumus ar sausajām pārtikas devām. Vēlāk daudzi šā kara veterāni teiks, ka viens no galvenajiem stimuliem doties uzbrukumā bija cerības tikt pie trofeju paikām un beidzot kārtīgi paēst – tas par situāciju Peru armijā Fukimoras pirmās prezidentēšanas periodā.

Nākamās dienas pēcpusdienā pienāk papildspēki (113. kājinieku pulka divi bataljoni) un peruāņi sāk virzīties Dienvidu bāzes virzienā. Pārvietošanās notiek lēni, jo ekvadorieši uz džungļu takām atstājuši "pārsteigumu" – "vilku bedres" ar noasinātiem mietiem un lielu skaitu pretkājinieku mīnu.

Lai vai kā, bet 29. janvāra pēcpusdienā viņiem izdodas iziet bāzes rajonā, tiek izsaukta atbalsta helikopteru grupa, kura uzsāk bāzes apšaudi ar raķetēm. Kad peruāņu mašīnas dodas otrajā uzbrukumā, ekvadoriešiem izdodas ar "Igla" sašaut vienu Mi-8T, kurš uzsprāgst gaisā ar visu apkalpi. Pārējie helikopteri atkāpjas, pametot kājiniekus bez pieseguma no gaisa. Kājinieki tomēr turpina uzbrukumu (laikam atkal ēst gribas?), taču nesekmīgi – bāze ir nopietni nocietināta un aizstāvjiem ir gan mīnmetēji, gan lielkalibra ložmetēji, gan granātmetēji. Pievakarē peruāņi atkāpjas selvā.

Tās pašas dienas vakarā laiks strauji sabojājas (lietus periodu neviens nav atcēlis) un kaujas darbība apstājas uz vairākām dienām – aviācija nevar lidot. To izmanto "Starptautiskā sabiedrība" un pieprasa izbeigt kara darbību un izvietot miera spēkus. Abas valdības strikti noraida piedāvājumu.

Pa to laiku peruāņiem izdodas, izmantojot piespiedu klusumu frontē, pa upēm pārsviest kaujas darbības rajonā nopietnus spēkus – bataljonu "komandos", sešus pretpartizānu spicnažu bataljonu, flotes spicnažus, parašutistu bataljonu, aviācijas spicnažus ar zenītiekārtām "Strela-2" un motostrēlnieku bataljonu, tādējādi izgrābjot visus, kuri kaut daļēji spējīgi karot džungļos un nodrošina sev skaitlisko pārsvaru.

Otrā februāra rītā laika apstāķļi nedaudz uzlabojās un tūdaļ aktivizējās karadarbība – parādījās peruāņu A-37 un Su-22, kuri sāka intensīvu bāzes apšaudi. Ekvadoriešiem izdevās sabojāt vienu A-37, bet mašīna sasniedza bāzi, pārējās atbumbojās pilnībā, pēc kā uzbrukumu sāka peruāņu komandosi. Pēc dažu stundu intensīvas apšaudes bāze krita.

Tā nu pienāca kārta spēcīgākajai ekvadoriešu bāzei Tivinsai. Bāze atradās krietni augstāk kalnos un to papildus aizsargāja vēl tuvējās virsotnēs izvietotie atbalsta punkti. 5. februāra rītā bāzes rajonā pēc vairāku dienu grūta pārgājiena nonāca peruāņu komandosu bataljons, divi pretpartizānu bataljoni, kā arī selvas bataljona mīnmetēju rota. Sākās uzbrukums. Pēc apmēram sešas stundas ilgstošas apšaudes ekvadoriešiem izdevās atspiest peruāņu spicnažus un pirmā kauja par Tvinsu beidzās. Karš uz pāris dienām ieņēma tāda tipiska džungļu kara apveidus – ar spicnažu vienību dueļiem, kur atkal izcēlās ekvadoriešu galvu mednieku indiāņu bataljons ar savām trofejām – laikam ne visi tur bija precēti...

Pa to laiku mākoņi mazliet paklīda un sākās gaisa batālijas. 5. februārī 5 peruāņu Mi-25 uzsāka Tvinsas apšaudi. Jau pirmajā piegājienā viens no tiem dabūja "Iglu", visa apkalpe gāja bojā, pārējie atkāpās. Peruāņi pieņēma lēmumu helikopterus kaujās vairs neizmantot, tikai transportam.
To vietā parādījās lidmašīnas – naktis bumboja Canberry, dienā A-37 un Su-22.
10. februārī `ekvadorieši saņēma ziņu, ka kaujas lauka tuvumā parādījušā divas peruāņu A-37 un divi Su-22. To pārtveršanai tika izsūtīti divi Kfiri un divi Mirage1F. Kfiri ieraudzīja divus A-37 un izlaida pa tiem raķetes. Vienu izdevās notriekt, otrs izvairījās no raķetēm un, manevrējot virs koku galotnēm, sekmīgi aizlaidās. "Mirāžas" pamanīja divus Su-22, kuri pašlaik apstrādāja mērķus uz zemes. Mirāžām izdevās novietoties sušku azmugurē -augšā un izlaist visas savas raķetes. Viena lidmašīna tika notriekta, otra smagi bojāta, bet pilots nolēma mēģināt sasniegt bāzi. Tas viņam neizdevās, lidmašīna nogāzās selvā, bet pats pilots sekmīgi katapultējās, taču vēlāk nomira badā. Viņa atliekas atrada tikai marta vidū. Bet ekvadoriešu mirāžas pamanīja tuvojamies peruāņu Mirage-2000 un strauji laidās lapās. Kfiriem nepaveicās un viens no tiem tika bojāts, taču bāzi sasniedza.
11. februārī peruāņiem izdevās ar "Strela" notriekt ekvadoriešu A-37. Nākošajā dienā par "Strela" upuriem kļuva viens "Kfir" un atkal A-37. Pēc tādiem zaudējumiem abu pušu aviācijas darbība stipri pieklusa, taču šīs batālijas tomēr iegāja vēsturē kā lielākās gaisa kaujas D-amerikā.

Pa to laiku, kamēr gaisā stīvējās abu pušu aviācija, bet džungļos komandosi medīja viens otru, peruāņiem izdevās pievest artilēriju, bet ekvadoriešiem – Gradus, un 12. februāra rītā peruāņi atjaunoja uzbrukumu Tvinsai. Pēc vairāk, kā diennakti ilgstošām sīvām kaujām peruāņiem izdevās ieņemt atbalsta punktus ap fortu, taču te nez kāpēc iejaucās Prezidente-san, kurš paziņoja, ka Tvinsa ir kritusi un viņš piedāvā pārtraukt kara darbību un sākt sarunas. Ekvadorieši, kuri labi zināja, ka, izmantojot sistēmas "Grad", viņiem izdevās apturēt uzbrukumu, apvainoja Prezidente-san melos un nogādāja fortā grupu ārzemju žurnālistu, kuri apliecināja, ka forts joprojām ekvadoriešu rokās un Prezidente-san aizvērās.

Tā nu pienāca 22. februāris un sākās pēdējais cēliens Tvinsas epopejā. Peruāņiem bija izdevies uzstiept kalnos ieņemtajos punktos artilēriju un lielkalibra mīnmetējus un, saulei lecot, sākās sešas stundas ilgstoša masīva forta apšaude, kas pamazām pārvērta fortu gruvešu kaudzē. Ap 11 dienā apšaude beidzās un uzbrukumā devās peruāņu komandosi un jūras kājinieki no flotes spicnažiem. Pēc apmēram stundu ilgas savstarpējas apšaudes ekvadorieši nosprieda, ka, principā, nav jau ko aizstāvēt, jo forts vairs nepastāv – to sagrāva peruāņu artilērija. Tika pieņemts atkāpties, taču atkāpjoties ekvadoriešu garnizons nokļuva lamatās un tikai ar milzu pūlēm un jauniem zaudējumiem izlauzās līdz Ekvadoras pamatteritorijai, kas Ekvadoras armijas grupas el Comendante ļāva nosaukt 1995. gada 22. februāri par melnāko dienu Ekvadoras armijas vēsturē.

Nākamajā dienā kara darbība beidzās, starp abām armijām tika izvietoti brazīliešu miera uzturētāji un Rio sākās sarunas.

Bet ko tad mūsu draugs Prezidente-san? Protams, priekā berzēja rokas – kā nekā "mazais un uzvarošais" izdevās, reitingi aug, vēlēšanu pretinieks arī vairs tik drausmīgi populārs neliekas, bet vajag vēl – un Prezidente-san sāk lūkoties kartē, kur mums vēl kāda strīdus teritorija. Līdz ieraudzīja – otrā valsts pusē, pie Čīles robežas ir pāris saliņas, kuras pēc 19.gs. kariem tā arī netika sadalītas. Saliņas – tas stipri teikts, putnu aptirsti klinšu bluķi būtu pareizāk. Bet tomēr – putnu sūdi tomēr ir pasaulē labākais mēslojums guano, ņem tik lāpstu, ber maisos un tirgo nost, savs profits būs.
Tā nu Fukimora griezās pie Čīles postpinočetiskās valdības, kura savus militāristus ne acu galā necieta, ar jautājumu: Redzējāt, kā mēs viņus? Starp citu mums te arī tāds strīdus apgabals ir, kā tad risināsim? Jūs mums mierīgi atdosiet, vai kā?
Čīlieši piekāpās un nu jau Fukimora mierīgu sirdi raudzījās nākotnē. Starp citu, uzvarēja vēlēšanās jau pirmajā kārtā, kamēr viņa tuvākais sāncensis, bijušais ANO ģenerālsekretārs, saņēma tikai 22% balsu. Tiesa, čīlieši viņu neaizmirsa un personīgi Fukimoram atspēlējās, bet tas jau ir cits stāsts.

Bet sarunas Rio nebija vieglas, pa vidam bija vēl viens jautrības uzliesmojums 98. gada janvārī, kur Fukimoram nācās oponentam nodemonstrēt no baķkas Lukašenko iepirktos Su-25 un MiG-29, lai pierunātu Ekvadoru atgriezties pie sarunu galda, miera līgums tomēr tika noslēgts – robežas noteiktas pēc Peru zīmētām kartēm, saglabājot ekvadoriešu tirdzniecībai brīvu, beznodevu pieju Amazones ūdensceļiem. Kā labas gribas žests Ekvadoras valdībai kā privātīpašums (bez tiesībām uz suverenitāti ) tika nodota bijušā Tvinsas forta teritorija viena kvadrātkilometra izmēros memoriāla parka izveidei, kā arī 41 kvadrātkilometru liela kalnu ieleja Andos pilnā valdījumā, kā kompensācija par atteikšanos no teritoriālām pretenzijām, kas ļāva Ekvadorai tomēr pasludināt sevi par uzvarētājiem.

It kā viss beidzies, bet... Šā gada sākumā pavīdēja ziņa, ka Peru steidzamā kārtā pārvieto tanku daļas un iekārtas " Šilka" uz Ekvadoras pierobežu, it kā, lai pasargātos no Venecuēlas bēgļiem. It kā ne Ekvadorai, ne Peru nav tiešas robežas ar Venecuēlu un ar "Šilka" pret bēgļiem – tie bēgļi ir terminatori, vai? Tāpēc kādu turzu popkorna pieliekamajā tomēr vajadzētu paglabāt

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Jūl 2021 19:43:09
Atbildēt 


Armands
Njā. Lielisks apraksts un pētījums. Cilvēki jau laikam visā pasaulē ir vienādi, atšķiras tikai viņu uzsākto karu mērogi.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....





Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 27 Jūl 2021 23:46:06 - Laboja Armands
Atbildēt 


Infografiskais pielikums pie seriāļa:

Blickrīgs 1941.
Peruāņu tankisti un kavalērist Kavalarēsti pārsēdināti uz motocikliem ar čehu ložberiem ZB-27

Motostrēlnieki forsē robežupi

Peruāņu paratrūperi gatavojas desantēšanai

Pie 81. gada kariņa:

Peru zaldāti pie trofeju zenītložbera

Selvas bataljona "Kaljao" kaujinieki ar trofeju karogu

Pie Senepas kara:

kara darbības zonas peizāža.

El Comendantes no kreisās - ģen. Pako Monkaio, Ekvadora; ģen. Lopess Trigoso, Peru.

Peru spicnaži uzbrūk

Ekvadoriešu indiāņu bataljona Iviasa spicnaži Peruāņu komandosi no šiem reāli baidījās, ir atrodamas daudzas spilgtas Peru spicnažu atmiņas par "Selvas rēgiem".

Memoriāls bijušās Tivinsas bāzes vietā, 21. gs.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


vieux fusil
Lietotājs




# Nosūtīts: 28 Jūl 2021 09:11:19
Atbildēt 


Armands

Visu cieņu, kamrād, - atkal jaudīgs materiāls no Tevis!
To be continued...?

________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 28 Jūl 2021 11:18:39
Atbildēt 


Quoting: vieux fusil
To be continued...?


Tā sezona beigusies, jāgaida jauns seriālis. Patiesības labad jāsaka, ka tur vēl 98. gadā bija jautrības uzliesmojums, kur abas puses pamērījās krāniņiem (MiG-29 vs. Kfir), bet bez nopietnām sekām nu un šogad peruāņi nosūtīja "Šilkas" uz robežu, lai aizturētu venecuēliešu bēgļus - terminatorus, bet salīdzinot ar iepriekšējo periodu, tie tādi sīkumi...

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 .
Panzerkampf Forums / Mūsdienu kari un bruņotie konflikti / Kari un militārie konflikti Latīņamerikā
Jūsu atbilde
Bold  Italic  Underlined  Bildes norāde  URL 
...vairāk. Atcelt

» Vārds  » Parole 
Tikai reģistrētie lietotāji var sūtīt ziņojumus! Lūdzam korekti ievadīt jūsu lietotājvārdu un paroli pirms ziņojuma sūtīšanas, vai pirms tam reģistrēties.
 
Šobrīd forumos: Viesi - 1
Lietotāji - 1 [ Dr_Evil ]
Rekords: 311 [18 Okt 2010 02:17:35]
Viesi - 311 / Lietotāji - 0
Lapas ielādes laiks (sek.): 0.043
Šajā lapā izmantotie logotipi un preču zīmes ir attiecīgo īpašnieku īpašums.
Lapas veidotāji un hostētājs neatbild par lietotāju komentāriem, jo komentāru īpašnieki ir to autori.
Forums tiek darbināts ar: miniBB® © 2001-2021