| Autors |
Ziņa |
waffen ss
Foruma sponsors
Kodols
|
# Nosūtīts: 31 Okt 2008 21:07:41
Atbildēt
Quoting: puuce Slikts šnabis bija, poļu šnabis
Polijā esot jādzer <Zubrovka> ne šnabis.
________________________
Kad Vācija modīsies ceturto reizi, pasaule nodrebēs!
Pienāks diena kad mīts par holokaustu pārstās būt mīts!
Vajag plašāk pielietot nošaušanas! (V.I.Blanks/Ūļjānoffs/Ļēņins)
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 31 Okt 2008 21:16:00
Atbildēt
Kara smakai pa pēdām IV
Ir kaut kādi mirkļi, ko atvēlam mūžībai. 4. augusta novakarē atgriešanās kempingā sakrīt ar kārtīgu lietusgāzi. Dodos peldēt, bet ezerā piedzīvoju īstu stihiju viļņi haotisku brāzmu varā, bet lietus kapā seju tā, ka jāgriež pakausis vai jāienirst; cik bieži, ko tādu piedzīvo? Bet zem ūdens miers un apziņa, ka no mūžības šķir viens elpas vilciens...
Vakarā puiši improvizē ar makaroniem pa flotski kopējā katlā; tikām Ansis ar Pulkvedi dodas iemēģināt laimi uz makšķerēšanas laipām, taču, kad zivis iebarotas, uzrodas sašutis vācietis, kas paziņo, ka katra parikte šai ezerā esot privāta. Vācieša prātā nerīmējas tas, ka mūsu copmaņi līdz laipai būtu atnākuši pa ezermalu (šķērsojot citas privātīpašuma fetiša formas krūmus, praulus, dubļainas taciņas līkločus), tālab viņš dvesis vienu vien dvēseli urdošu jautājumu: Kā jūs šeit nokļuvāt??? Un noraidījis arī lūgumu ļaut pamakšķerēt par maksu...
Betona cigāri
5. augustā pametam Lebusu un dodamies uz Cepelīna bunkuru kompleksu Vindsdorfā. Apskate var sākties tādā kā Mežaparka vidē, kur starp priedēm rindojas daudzdzīvokļu mājas un dažviet arī pavisam savādi veidojumi betona Vinkelturmi (Vinkela torņi). Par tiem oficiālais stāsts šāds: 30. gadu vidū Vācijā pirmo reizi uzbūvētas unikālas fortifikācijas būves, kas tautā iesauktas par «Betona cigāru» vai «Cukura galvu». Būvju autors vācu arhitekts un konstruktors Leo Vinkels. Viņš projektējis un licenzējis neparastas torņveida būves ar konisku galu, kas bija domātas aizsardzībai no aviācijas uzbrukumiem (torņa forma it kā labāk pasargājot no bombardēšanas). Fīrers par šiem veidojumiem tā sapriecājies, ka 1940. gadā izdevis pavēli izbūvēt torņus uzņēmumu un apdzīvotu vietu aizsardzībai saskaņā ar jaunākajiem standartiem. Par vispopulārāko modeli kļuvis tornis, kas paredzēts 500 cilvēku izvietošanai. Celtnes iekšpusē atradās spirālveidā izbūvēti stāvi; katrā stāvā bijušas vienkāršas mēbeles un nereti lūkveida durvis; durvīm uz bumbu patversmi bijusi seifa slēdzene.
Pirmie Vinkelturmu celtniecību uzsākuši vācu dzelzceļnieki, uzceļot pavisam 17 torņus. Aviācijas un vēl vairāku nozaru uzņēmumi pasūtījuši 29 torņu būvniecību; Vērmahts 30 torņus štābam Cosenē, bet četrus komandpunktam Potsdamā. Pavisam Vācijā uzcelti ap 200 šādu torņu (pēc citiem avotiem ap 300).
Kāpēc mūs nemīl?
Priekšpusdienā mūsu daudzgalvainās vēlmes tika visādi cirptas ieeja bunkuru kompleksā tikai no 14.00, tālab visupirms labu stundiņu sanīkām vietējā «Bunker Shop» pārvarīgā jūsmā par kara vēstures literatūru un kaujas lauka atribūtiku; pēc tam izmetām loku kādreizējā Vindsdorfas kazarmu vietā. Vienstāva ēciņās satilpināti dažādi muzeji, taču apskate iznāca ikurāt latviešu gaumē (atmiņu pārcēlums tagadnē): puiši ieklīst vienas ēkas vienīgajā, taču garumgarajā zālē, taču mazāk naskie soļotāji spiesti izrādīt interesi par uzraudzi, kas pieprasa iegādāties biļetes. Noskaidrojas, ka labāk tās pirkt centrālajā ofisā visam muzeju kompleksam uzreiz. Tā arī nosolāmies darīt tikām naskākie ekspozīciju jau izskatījušies un visi draudzīgi dodas pēc biļetēm pat nedomājot atgriezties. Lai nu līdzās tika atvērtas viena Vinkelturma durvis un par naudiņu bija iespēja ielūkoties iekšā, taču zinātāji pārliecināja nekā tur nebūs!
Līdzās arī viena uz restorāna līmeni pretendējoša ēstuve un tiek nolemts jāpaēd. Ansis, kas līdz šim neskopojās ar apzīmējumu «kapeiku p... sēji», pēkšņi pats uzrādīja pārsteidzošas dotības kapeiku gūšanas mākslā. Cik reižu meitene - apkalpotāja negāja ar saimnieku vienoties par latvju barošanu; visupirms vajadzēja noskaidrot, kas te lētākais un labākais pusdienu komplekts; tad, vai lētākajam piedāvājumam, tālab ka grupa ēdāju, nevar dot atlaides un, kad atlaides bij dotas vai nevar par šo naudiņu arī maizi un mērces uzsaukt? Ēda puiši lēni un ar labpatiku un tikpat ilgi gaidīja rēķina pienešanu...
Pēcāk ēstuves augšstāvā aplūkojām izstādi par krievu armijas mantojumu, bet Cepelīna bunkuru gids izrādījās pārsteidzoši neviesmīlīgs lai nu bijām brīdināti par ekskursiju vācu valodā un bijām tikai piedeva kādai vācu grupai, taču varēja vīrs arī dažos teikumos ko angliski paskaidrot. Nekā. Ganīja mūs kā zosis un kur tautiešiem ļāva uzkavēties, tur šamējos kamerādus dzina prom. Kad sakāpām busiņā, lai dotos tālāk, vēl aiz koka stāvēja un numuru pierakstīja. Nu atrodas taču tādi...
«Meibahs» un «Cepelīns»
Pauze faktu materiālam: Vindsdorfa un Zossena atrodas viena otrai līdzās Brandenburgas federālajā zemē, pārdesmit kilometru no Berlīnes.
19. un 20. gadsimta mijā šeit izveidoti militāro apmācību laukumi; 1910. gadā nodibināta nometne un kājnieku skola. Karavīriem tiek uzceltas kazarmas, virsniekiem un viņu ģimenēm dzīvokļu mājas. Pirmā pasaules kara laikā Zossenas nometne kļuva par vienu no svarīgākajām karavīru apmācības vietām pirms to nosūtīšanas uz fronti; šeit bija arī kara hospitālis un karagūstekņu nometne; arī pēc kara šeit atradās armijas daļas, bet jaunās Veimāras republikas un vēlāk Hitleriskās Vācijas.
1937. gadā sākas bunkuru celtniecība militārām vajadzībām. Tie bija divi lieli bunkuru kompleksi «Meibahs» (Bunkerlunge Maybach I) un «Cepelīns» (Bunker «Zeppelin»).
Meibaha kompleksu veidoja 12 «A» burta formas bunkuri pa sešiem viens otram pretī. Tos savienoja tuneļu sistēma (arī ar «Cepelīna» bunkuru) 2 km garumā. Jumtu biezums bija 0,7 m un zem virszemes daļas atradās no bombardēšanas pasargāti pagrabi. Ēku forma, kas no augšas izskatījās pēc divslīpu jumta, mežainajā teritorijā ļāva lieliski maskēties. Šīs ēkas uzceltas rekordīsā laikā divos gados un kopumā izmaksājušas ap 25-30 miljoniem reihsmarku.
«Cepelīna» bunkurs uzcelts laikā no 1937. līdz 1940. gadam un vēl šodien ir iespaidīgs pazemes veidojums. Būvvietā izrakta bedre 22 m dziļumā. Pilnais bunkura nosaukums bija «Zeppelin Amt 500»; Amt nozīmē ofiss - birojs, kas pilnībā atbilda šīs ēkas funkcijām. Šeit, vairākos stāvos atradās teletaipu centrāles (vairāk kā 80) un telefoncentrāles ( ar vairāk kā 300 slotiem), kas nodrošināja sakarus vairāku simtu kilometru attālumā; tāpat šeit atradās Reichpost jeb Reiha pasts; papildus arī darbnīcas, noliktavas, virtuves un telpas personālam. Virs katra stāva griestiem bija «tehniskie griesti», kur bija izvietotas komunikācijas vadi, caurules un tamlīdzīgi. Ikdienā komplekss elektrību ņēma no vietējā elektrotīkla, bet ārkārtas gadījumiem bija domāti divi dīzeļdzinēji ar jaudu 300 un 1000 ZS. Bunkura celtniecība izmaksāja ap 20 - 30 miljoniem reihsmarku.
No 1939. gada līdz 1945. gada 20. aprīlim šeit mita OKH (Vermahta virspavēlniecība). OKH un tā nodaļas strādāja «Meibaha» kompleksā, bet «Cepelīns» nodrošināja saikni ar ārpasauli. Kopš kara sākuma šeit tika plānotas un vadītas 3. Reiha militārās kampaņas.
turpmāk vēl
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 31 Okt 2008 21:16:35
Atbildēt
Quoting: waffen ss Polijā esot jādzer <Zubrovka> ne šnabis.
...atpakaļceļā jau bijām gudrāki - mūsu žurnālists Andžs uzreiz pāris `zubrovkas` `ampulas ` iepirka...laba manta...pirms tam .nobraucu nonstopā 500 km, tad nomainījos ar Ali pie ruļļiem, pagaršoju `zubrovku` ( ar visu zāles stiebru iekšā ) - gut, gut , Woldemar !
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 31 Okt 2008 21:17:26 - Laboja kurlandlegionar
Atbildēt
Quoting: puuce Slikts šnabis bija, poļu šnabis
Leģionāri tādu sauca par miroņūdeni. Laikam vieux fusil taisnība bija, ka tur grādu trūka
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 31 Okt 2008 21:26:04 - Laboja vieux fusil
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Ansis, kas līdz šim neskopojās ar apzīmējumu «kapeiku p... sēji», pēkšņi pats uzrādīja pārsteidzošas dotības kapeiku gūšanas mākslā. Cik reižu meitene - apkalpotāja negāja ar saimnieku vienoties par latvju barošanu; visupirms vajadzēja noskaidrot, kas te lētākais un labākais pusdienu komplekts; tad, vai lētākajam piedāvājumam, tālab ka grupa ēdāju, nevar dot atlaides un, kad atlaides bij dotas vai nevar par šo naudiņu arī maizi un mērces uzsaukt?
---
a ko neizdarīsi kolektīva labā...
...vēl DF teicis " mērķis attaisno līdzekļus"....
...galvenais tak , ka rezultāts tika panākts ( arī raxta autors par to priecājās pēc tam... !!!) , - visiem 8 manevrantiem tas bija ekonomiski labi un latvji pierādīja, ka naff nekādi bāreņi un mīkstie jūļi.... ja vajadzēs - savu pozīciju varēs `iestīvētajiem kapitālistiem` uzstiept arī ekonomiski.... 
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 31 Okt 2008 21:32:39
Atbildēt
vieux fusil
Šturmgrupai vienmēr jābūt gatavi pavērsieniem Noteikti varēja saprast, ka visi stāsti par galīgi sagandēto dabu tur, ir paliels ****.
Dabas veltes bija 
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 31 Okt 2008 21:36:10
Atbildēt
Kara smakai pa pēdām V
Stāstu par Zossenas/Vindsdorfas vēsturi noslēgsim ar īsu atskatu uz pēckara periodu: 1945. gada 20. aprīlī Sarkanā armija bunkuru kompleksu ieņēma bez kaujām. Pamatojoties uz Potsdamas vienošanos, šīs celtnes tika saspridzinātas šodien daļēji apskatāmi tikai četri «Meibaha» bunkuri. «Cepelīna» bunkura aprīkojums tika izlauzts un aizvests; pats bunkurs pamests. Kopš 1953. gada Vindsdorfā atradās Vācijā dislocēto padomju spēku virspavēlniecība, tālab kazarmas tika atjaunotas un celtas arī jaunas ēkas. Ņemot vērā iespējamos kodolkara draudus, radās nepieciešamība pēc drošiem bunkuriem, tālab 1960. gadā «Cepelīna» bunkurs tika atjaunots un tāpat, kā Hitlera laikā, šeit atradās armijas virspavēlniecības sakaru centrāle ar ārpasauli. Papildus uzbūvēts vēl viens bunkurs «UK 20» (daudz mazāks par «Cepelīnu» un «Meibahu»), kura nozīmi vācieši tā arī nav sapratuši. Šajos gados Vindsdorfa bijusi slēgta tipa
kara pilsētiņa ar apmēram 70 000 iedzīvotāju.
Zossenā atradās kazarmas un dzīvojamās ēkas virsniekiem un viņu ģimenēm, kā arī atpūtas nams ar kinoteātri, baseinu un lielu Ļeņina pieminekli centrā. 1994. gadā, kad Krievijas bruņotie spēki pameta šos īpašumus, tie kļuva par valsts īpašumu. Šobrīd šīs zemes un ēkas pamazām tiek sakoptas dzīvojamās ēkas atjaunotas, tomēr kazarmas un atpūtas nams vēl gaida labākus laikus.
1998. gadā Vindsdorfa pasludināta par Vācijas Grāmatu pilsētu, kur interesentiem ir brīvi pieejami vairāki tūkstošu simti grāmatu, periodisko izdevumu, dokumentu un tamlīdzīgi. Pie Atpūtas nama ik vasaru tiek rīkoti jaunatnes festivāli...
Izvaroja kolektīvi
Tiktāl par jauko atdzimšanu, taču gribu atraut vaļā vēl kādu vēstures vāti padomju armijas pastrādātās zvērības. Tas ir atsevišķs stāsts jūtīgajiem nelasīt.
Raugi, pēc bunkuru apskates bijām iekarsušies atrast Zossenā lielo Ļeņinu. Vairākkārt stājām ietves malā, lai prasītu ceļu garāmgājējiem un visatsaucīgākā un zinošākā izrādījās kāda jauna vāciete. Ak, ja viņa zinātu ar kādu seksuālu apetīti tika nopētīta! Kādas kolektīvas ovācijas busā atskanēja viņai attālinoties: Kāds augums! Kā gurnus šūpo kāda gaita!! (Te jāiezīmē kompānijas tikumiskais uzstādījums: Blokena viedoklim par uzticību partnerattiecībās «Cik ilgi vienu bulciņu ēdīsi?» tomēr atradās oponētāji: Tā vieta taču visām vienāda, kāpēc apkārt lēkāt?... Mīlēšanās ir māksla, bet ar sievieti, kā mūzikas instrumentu jo labāk spēlēsi, jo labāk skanēs un mūžam viena neapniks, savukārt nepraša aizvien meklēs ko labāku... (Šo Blokens, kā mūziķis, saprata un pielauzās divas nedēļas bez seksa izciest).
Tomēr fakts, kā tāds vīriešu barā zemjostas dziņas most ātri (spermatozoīdi nobriest trijās dienās) un varam vien iztēloties uz ko spējīga alkohola un naida nodullināta miljonu armija. Dažādi vēstures avoti apstiprina, ka Otrā pasaules kara laikā Vācijā izvaroti apmēram 2 miljoni sieviešu; 10% no viņām pēcāk beigušas dzīvi pašnāvībā...
«Sarkanās armijas karavīri neatzīst «individuālos sakarus» ar vācietēm», savā dienasgrāmatā rakstījis dramaturgs Zahars Agraņenko, kā jūras kājnieku virsnieks nonācis Austrumprūsijā: «Deviņi, desmit, divpadsmit vīru uzreiz viņi tās izvaro kolektīvi»... «Kad grupveidā izvarotas sievietes Kēnigsbergā lūdzās, lai mocītāji pieliek punktu viņu ciešanām, sarkanarmieši apvainojās. «Krievu karavīri nešauj sievietes», viņi atbildēja: «Tā dara tikai vācu karavīri.»»
Līdzko zaldāti bija lietojuši alkoholu, upura tautībai vairs nebija lielas nozīmes izvaroja arī ukraiņu, krievu un baltkrievu sievietes un meitenes, kas bija atbrīvotas no spaidu darbiem Vācijā. Tas pilnīgi sagrauj jebkurus mēģinājumus aizbildināt Sarkanās armijas uzvedību ar atriebību par vācu brutalitāti Padomju Savienībā. Šis temats Krievijā ir tik pamatīgi notušēts, ka vēl šodien veterāni liedzas atzīt to, kas noticis patiesībā, iebrūkot Vācijas teritorijā.
Padomju armijas «cildenais niknums» bija izraisījis lielāko panisko migrāciju pasaules vēsturē laikā no 1945. gada 12. janvāra līdz februāra vidum gandrīz 8,5 miljoni vāciešu austrumu provincēs aizbēga no savām mājām; tikpat kā neviens vairs nekad neredzēja savas mājas...
Visām padomju armijas daļām, kas piedalījās Berlīnes operācijā, acīmredzot ir bijis kopīgs šis uzvedības modelis: zaldāti ielaužas bunkuros un spīdina sievietēm sejās lukturīšus, izraugoties sev upurus. Šis izvēlēšanās process, pretējs tūlītējai varmācībai, kāda tika demonstrēta Austrumprūsijā, liecina par noteiktām pārmaiņām. Šajā fāzē padomju karavīri izturējās pret vācu sievietēm daudz vairāk kā pret kara laupījumu, nevis kā pret vērmahta aizstājējām, uz kurām izgāzt savu niknumu.
No Jāņa Grīnvalda Otrā pasaules kara dienasgrāmatas piezīmēm:
«5. februāris
Nav naktī sardzes ne pie majora Kokajeva, ne PFS, ne GSM. Vaļunass organizē veļas mazgāšanu ar vāciešu rokām. Poltarackis neizpilda pavēli braukt uz Vroclavu pēc tabakas. Viņam vēstule no Jagodņas, bet man nekā. Vēstules netiek nestas uz pastu. Pastnieks nekā cita nedara, kā meklē Grišinam trofejas. Nav avīžu. Ne velna nezinām par frontēm. Deg pilsēta tāpat kā 1812. gadā Maskava. Piedzērušies kareivji to aizdedzina. Ejot pa pilsētu, ieraugu restorāniņu. Tas pilns ar kareivjiem. Pudeles vaļā nekorķē, nosit kaklus un dzer. Nekaunas piedāvāt man. Nekādas cieņas pret virsniekiem. Vācietes mazgā veļu mūsu bataljonam. Sevišķi laupa poļu daļa, arī daži mūsējie. Sirenčenko velk no rokām gredzenus, tāpat Baranovs. Atpalikuši no savām daļām, klaiņo pa pilsētu piedzēruši kareivji. Garām ejošai vācietei ar ūdens spaiņiem rokās izlej ūdeni uz nesējas galvas un apmierināti rēc. Pārbrauc vecākais leitnants Žukovs. Draudot ar revolveri, izvarojis polietes. Lūk, kāpēc viņš kavējies! Kokajevs noņem Športu no štāba priekšnieka amata. Viņa vietā pagaidām leitnants Jakimenko. Kokajevs alkst pēc trofejām, ko sūtīt uz mājām. Mantas jau sūta Grišins un citi. Vācieši uzdodas par poļiem. Pie poļu kurpnieka ģimenes paglābusies vācu jaunava. Bet Vaļunass vai kāds cits to atmaskojis, un tad ar Vaļunasa svētību viņa gājusi no rokas rokā. Es viņu redzēju, un vēl pēc gandrīz trīsdesmit gadiem sirds sažņaudzas un smeldz... Neģēlis Vaļunass uzaicina arī mani palustēties!.»
Vīrišķās seksualitātes tumšā puse
Tie, kas rakstījuši par šo tematu, nereti ir definējuši izvarošanu kā varmācības aktu, kam maz kopīga ar seksu; taču, lai izprastu šo noziegumu, nepieciešams paraudzīties uz notiekošo no varmākas viedokļa; sevišķi šajā otrajā fāzē, kad galēji brutālos uzbrukumus, kādi bija janvārī un februārī, bija nomainījusi izvarošana bez niknuma. Šie zaldāti acīmredzot būs uzskatījuši, ka pēc frontē pavadītā ilgā laika vienkārši apmierina savas seksuālās vajadzības. Vairums izvarotāju atturējās no liekas varmācības, ja vien sieviete nepretojās... Nākamo nedēļu laikā attīstījās šī procesa trešā un pat ceturtā fāze. Tomēr pamata tēze ir šāda: kara laikā nedisciplinēti zaldāti, nebaidoties soda, var strauji atgriezis pie primitīvās vīrišķās seksualitātes, varbūt pat tāda veida seksualitātes, kādu biologi piedēvē sugas tēviņa dziņai izplatīt savu sēklu pēc iespējas plašāk. Atšķirība starp haotisko varmācību Austrumprūsijā un priekšstatu par seksuālu laupījumu Berlīnē pasvītro faktu, ka šim noziegumam nevar būt visaptverošas definīcijas. Tomēr tas netieši liecina arī, ka pastāv vīrišķās seksualitātes tumšā puse, kas var izpausties pārlieku viegli, sevišķi kara apstākļos, kad nepastāv ne sociāli, ne disciplināri ierobežojumi. Tātad daudz kas ir atkarīgs militārās kultūras, kāda valda attiecīgajā nacionālajā armijā. Kā rāda Sarkanās armijas piemērs, kolektīva izvarošana var pat kļūt par sava veida saiknes procesu starp izvarotājiem. Pārlieku bieži sievietes sastapās ar pilnīgu vienaldzību vai uzjautrinājumu par to, ka vispār sadomājušas sūdzēties par izvarošanu.
Daudzi domā, ka Sarkanajai armijai bija dotas divas nedēļas, lai Berlīnē laupītu un izvarotu, un ka pēc tam tika atjaunota disciplīna, taču tas nebūt nebija tik vienkārši. 3. augustā, trīs mēnešus pēc kapitulācijas, maršals Žukovs Berlīnē bija spiests izdot vēl bargākus rīkojumus par «laupīšanas», «fiziskas vardarbības» un «skandalozu starpgadījumu» ierobežošanu. Izvarošanas jēdziens tagad saplūda kopā ar piespiedu seksuālām attiecībām. Ierocis vai fiziska vardarbība kļuva lieka, ja sievietēm draudēja bada nāve. To varētu raksturot kā trešo fāzi izvarošanas evolūcijā Vācijā 1945. gadā. Ceturtā fāze bija savdabīga kopdzīves forma, ko daudzi padomju virsnieki piekopa ar vācu «okupācijas sievām» agrāko padomju «karalauka sievu» vietā. Īstās sievas Padomju Savienībā bija dusmojušās, dzirdot par «karalauka sievām», bet nu, izdzirdot par šo jauno tendenci, viņu morālais sašutums nepazina robežu. Arī padomju varas pārstāvji bija sasutuši un saniknoti, kad krietns skaits Sarkanās armijas virsnieku, nolēmuši palikt kopā ar savām vācu mīļākajām, dezertēja, kad pienāca laiks atgriezties Dzimtenē. Ja ticēt neoficiālai informācijai, šodien Vācijā iedzīvojušies apmēram 2 miljoni bijušo padomju militārpersonu...
(tekstā izmantoti A. Bīvora un D. Grīnvalda grāmatu fragmenti)
turpmāk vēl
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 31 Okt 2008 21:46:33 - Laboja vieux fusil
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Dabas veltes bija
kazenes...lielas, mellas un sulīgi saldas !..un daudzviet.
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 8 Nov 2008 23:37:06
Atbildēt
Kara smakai pa pēdām VI
6. augustā pirmā iespaidiem bagātākā ekskursija «Seehotel» īpašnieks Hajo (vārdu precizēt pēc bilžu paraksta!) Šumahers ved izrādīt savulaik slepeno Falkenhāgenas bunkura kompleksu; vēl nobrīnās, ka dažiem no mums šorti kājās būšot vēsi. Izvērstais stāsts angliski saprotošajiem sākas tūliņ aiz izdemolēta sargposteņa vārtiem. Uz bunkuru ved bruģī ieslēptas dzelzceļa sliedes joprojām izmantojamas. Tālāk pārkraušanas stacija, kur krievu laikā ierīkota sporta zāle; piebūvē redzams krievu celtnieku darbs ķieģeļu siena mūrēta, liekot ķieģeļus taisnās rindās vienu virs otra bez pārlaidumiem. Pats bunkurs no ārpuses vien necils, ar kokiem aizaudzis paugurs, taču sevī slēpj vairāk nekā 400 telpas četru stāvu dziļumā; joprojām ir viena no vērienīgākajām šāda tipa būvēm Vācijā.
«Brīnumieroča» ražotne
Atgriežoties vēsturē savulaik komplekss iecerēts kā degmaisījuma (hlora trifluorīda) un arī nāvējošu gāzu zarīna un tabūna ražotne. Falkenhāgena šim nolūkam izvēlēta tāpēc, ka atrodas netālu no Berlīnes un arīdzan Kimmersdorfas izmēģinājumu poligona, kur jau 1938. gadā nelielos apjomos sintezēts cerīgs degmaisījums. Bunkura būvniecība uzsākta 1939. gadā un diendienā tur nodarbināti 1000 strādnieki; līdz 1943. gadam uzbūvēta degmaisījuma ražotne, kas valstij izmaksājusi 100 miljonus reihsmarku un bijusi pazīstama kā munīcijas rūpnīca «Austrumi» jeb Muna Ost. 1943. gadā pēc daudzām sakāvēm Austrumu frontē fīrers steidzinājis "brīnumieroča" radīšanu, tālab bunkura austrumdaļā uzsākta nervus paralizējošo gāzu ražotnes būvniecība. Sākotnēji būvdarbus veicis pasaulē vadošais ķimikāliju koncerns «IG Farben», taču pēc nesaskaņām būvniecību savā kontrolē pārņēmuši paši nacisti. Zarīna ražotne izveidota par 80%, taču par laimi projektu pārtraukusi Sabiedroto spēku uzvara. Kā stāsta, ja karš būtu turpinājies vēl mēnesi, tā sekas būtu neparedzamas. Zinātāji var vien padomāt, kas būtu, ja Hitlers būtu licis lietā jau saražotās tālvadības raķetes V-1 un V-2 ar zarīna galviņām (daži avoti vēsta tās iecerēts izšaut arī uz Ņujorku un Losandželosu), savukārt amerikāņi pretotos ar svaigi tapinātajām kodolbumbām...
Pēc mūsu gida teiktā, zarīna bumbas būtu bijis ideāls ierocis izšauj uz pilsētu un pēc divām dienām droši ej iekšā. Par hlora trifluorīdu jāzina, ka šī gāzveida viela (vāciešiem ar kodēto nosaukumu «N-Stoff») temperatūrā, kas zemāka par 12°C pārvēršas šķidrumā, ar kura pilienu pietiek, lai momentā aizdegtos jebkāda organiska viela; tas izkausē pat stiklu un kvarcu, bet bumbās radot uzliesmojumu ar 2400°C temperatūru; tātad tas ir lielisks līdzeklis ienaidnieka dzotu izsvēpēšanai un, izsmidzinot to gaisā, arī aizsargtērps nepalīdz. Stāsta, ka nacisti šo vielu jau iemēģinājuši kaujās pret Francijas spēkiem Mažino līnijā un panākumi bijuši iedvesmojoši. Par laimi Falkenhāgenā saražotas tikai kādas 50 līdz 70 t N-Stoffa, lai gan iecerēts bija iegūt līdz pat 90 t mēnesī.
Ar zarīnu līdzīgi letālā deva cilvēkam esot 10 mikrogrami uz 1 kg ķermeņa svara, un upuris mirstot dažu minūšu laikā; bija plānots iegūt 500 t mēnesī, taču nesanāca.
Glābiņš kodolbriesmām
Par pašu bunkuru: tā pirmajā stāvā atradās 189 m garš tunelis dzelzceļa līnijai;
ceturtajā stāvā (visdziļākajā līmenī, kas atradās 15 m dziļumā zem zemes; bunkura kopējais augstums 27 m) 64 kameras, kur katrā stāvēja 2,5 t smags metāla konteiners ar 1 t hlora trifluorīdu; augšup tos pacēla ar liftu. Trešajā stāvā atradās materiālu glabātuves, kā arī četri rezervuāri ar 900 m³ ūdens, lai avārijas situācijā rūpnīcu varētu momentā applūdināt. Kopējā šo četru stāvu platība esot 15 600 m², bet visam bunkura kompleksam 3176 ha.
1944. gada aprīlī krievu karaspēks šo vietu ieņēma bez cīņām un sākotnēji izmantoja kara hospitāļa vajadzībām, bet bunkurā vācu karagūstekņi montēja kopā artilērijas lādiņus. Saskaņā ar Potsdamas līgumu iekārtas laikā no 1948. līdz 1954. gadam tika demontētas un izvestas uz PSRS. Bunkuru kompleksā tika iekārtotas kazarmas, medicīnas centrs, kinoteātris un ugunsdzēsēju depo; vietējiem tika iestāstīts, ka bunkurā darbojas sakaru un radio remontdarbnīca.
Taču 1960. gadā krievi ķērās pie bunkura pārbūves iespējamā kodolkara gadījumā šeit bija jāpatveras Vinsdorfā bāzētajai virspavēlniecībai, kā arī Varšavas līguma valstu pārstāvjiem (vietas pietiktu 400 cilvēkiem). Bunkurā esot bijis «Sarkanais telefons» tieši ar Maskavu un pat sakaru kabelis, kas stiepies līdz Vladivastokai. Šeit arī reizes četras sanākusi Varšavas līguma valstu padome. Joprojām apakšzemē redzams, kā padomāts par pieticīgajām militāristu ērtībām atpūtas istabiņa saulaini dzeltenā tonī, bet vanna ar uzmundrinoši zilu flīzējumu. Lai jauktu galvu amerikāņu pretizlūkošanai, krievi virszemē turējuši cūku fermu neviens no vietējiem nav skaidri zinājis, kas šeit notiek. 1992. gadā, pametot Falkenhāgenu, atvadu preses konferencē krievu puses pārstāvis atklājis, ka šeit veikti dažādi eksperimenti sakaru jomā un bijusi radio remontdarbnīca; citi avoti vēsta, ka bunkurā izmēģinātas plazmas šautenes un citi nākotnes ieroči.
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 27 Nov 2008 18:05:32 - Laboja kurlandlegionar
Atbildēt
Turpinām
Kara smakai pa pēdām VIII
No pilota par Reihmaršalu
Pirms turpinām stāstu, jāprecizē viena kļūda maršruta aprakstā: nu nebijām mēs tik pārcentīgi Honekera rezidenci meklējām tikai nākamajā dienā; bet 7. augustu noslēdzām ar Karinhalles (Carinahall) Hermana Gēringa vasaras mājas meklējumiem. Bija zināms, ka tā atrodas mežos starp diviem Dolnas un Lībelovas ezeriem. Bruģētajos meža ceļos iebraukt aizliegts medību teritorijas dēļ, ko mēs pēc neliela šaubu mirkļa neņēmām vērā. Pamaldīties nācās visai krietni. Lai nu Ansis bilda, ka Karinhallē no bijušās godības vajadzētu vēl būt atlikušiem vārtu stabiem (tādi redzami 1993. gada fotogrāfijās), diemžēl mēs šo vietu mežainā pļaviņā sazīmējām vairs tikai pēc armatūras stieņiem un betona atlūzām, kas dažuviet rēgojās virs zemes.
Te vietā īss atstāsts par to, kas savulaik bija Hermanis Gērings un kas Karinhalle. H. Gērings dzimis 1893. gadā. Māte nākusi no Bavārijas zemnieku ģimenes, bet tēvs bijis pirmais gubernators Vācijas kolonijā tagadējā Namībijas teritorijā (par senākiem senčiem zināms, ka tie bijuši Šveices un Prūsijas aristokrāti). Zēna bērnība pagājusi militārās skolās, un jau 1912. gadā viņš uzņemts Prūsijas armijā. Sākumā bijis kājnieks, taču vēlāk reimatisma dēļ hospitalizēts un izmācījies par pilotu. Pēc kara, kurā Prūsija cieta sakāvi, apgalvojis, ka uzvarējis 21 gaisa kaujā. 1920. gadā pievienojies zviedru aviosabiedrībai Svenska Lufttrafik un Zviedrijā iepazinies ar savu pirmo sievu Karinu fon Kancovu. Piecus gadus vecākā Karina 1922. gada decembrī šķīrusies no vīra, lai pēc nepilna mēneša salaulātos ar Hermani (Karina tiek raksturota kā gara auguma, mātišķas un sentimentālas dabas sieviete, kas 1931. gada 17. oktobrī 42 gadu vecumā mira no tuberkulozes).
1922.gadā Gērings pievienojies tolaik mazpazīstamajai nacistu partijai un uzņēmies tās kaujas nodaļu komandēšanu. 1923.gadā Alus puča laikā, kad Hitlers mēģināja sagrābt varu Minhenē, apaļīgais kara varonis ievainots un aizbēdzis uz Austriju. Ciešot ievainojuma sāpes un trimdas vientulību, viņš pievērsies narkotikām, un turpmāk šī nodarbe kļuvusi par Gēringa mazo vājību.
Baudīdams īpašu fīrera labvēlību, Gērings 30. gados Vācijā ieguvis milzu varu. Tieši viņš izveidoja Vācijas slepenpoliciju, kas kļuva pazīstama kā Gestapo ar tās rīkļurāvējiem garos ādas mēteļos. Kad Hitlers viņam uzticēja Vācijas Četru gadu plāna vadīšanu, Gērings savās rokās koncentrējis teju visu Trešā Reiha saimniecisko varu un II Pasaules kara gados arī visu okupētās Eiropas ekonomiku.
Pils ar 12 gadu mūžu
Gērings varēja atļauties dzīvot ar vērienu. 1933. gadā, būvējot medību pili Dolnas ezera krastā, viņš pacenties, lai tā būtu daudz lielāka par Hitlera rezidenci Oberzalcbergā. Pils nodēvēta sievas Karinas vārdā, un turpat izveidota arī sievas kapa vieta mauzoleja veidā. Reiha viesus bija izdevīgāk vest uz Karinhalli, tāpēc izlemts, ka tā pāries valsts īpašumā, taču Gērings tur varēs saimniekot līdz mūža galam. Laika gaitā pils četras reizes paplašināta un iekārtota atbilstoši Gēringa un viņa otrās sievas aktrises Emmijas Sonnemannas gaumei (nelabas mēles melš, ka tieši Emmijas alkatība novedusi labo cilvēku Hermani postā). Karinhalle pārpildīta ar neskaitāmām gleznām, skulptūrām un dārgakmeņu kolekcijām. Mākslas darbi lielākoties bija zagti vai iegādāti dažādos tumšos darījumos. Kad pils sienas trijās, pat četrās rindās noklātas ar vērtīgākajiem Eiropas audekliem un aptrūcies vietas, saimnieks nolēmis ar gleznām izdekorēt arī griestus. Karinhallē atradās arī boulinga aleja, kinoteātris, tenisa korti, pludmale, peldbaseins, šautuve un pat nepilnus 100 m garš dzelzceļa modelis ar vilcieniem, tiltiem, tuneļiem un pat miniatūru lidmašīnu (1941. gadā dzelzceļa maketa apdrošināšanas vērtība bijusi 662 345 reihmarkas jeb 265 000 ASV dolāri) tāda, lūk, bērnības sapņu īstenošana.
Pilī pašsaprotami atradās bunkurs, lai nodrošinātos pret aviācijas uzlidojumiem, taču kara laikā ēkas maskētas un pretinieka maldināšanai otrā Lībelovas ezera krastā atradies Karinhalles koka makets. 1945. gadā Karinhalles apdrošināšanas vērtība bija 4 miljoni ASV dolāri.
Otra Gēringa lielā aizraušanās bijusi militārā karjera. Viņš izveidoja Vācijas gaisa spēkus Luftwaffi un kļuva par tās komandieri. Pēc panākumiem Polijā un Francijā fīrers viņu paaugstinājis par reihsmaršalu (augstākā dienesta pakāpe Trešajā Reihā), taču pēcāk karjera gājusi uz leju. Pēc sakāves kaujā par Angliju un pie Staļingradas viņš kļuvis par publiska izsmiekla objektu. To veicinājusi arī Gēringa tieksme pēc ārišķībām tā reiz uz kaujas tehnikas demonstrējumiem kādā poligonā viņš ieradies, ordeņiem apkāries, eksotiska dzīvnieka baltā ādas kažokā un ar sarkaniem lakādas zābakiem kājās. Propagandas ministrs Jozefs Gēbelss viņu mēdzis saukt par «Ziemassvētku eglīti».
Gērings kara beigas pavadījis dziļā depresijā un arvien lielākā narkotisko vielu reibumā. Pamazām viņš zaudēja savu ietekmi, un Gēringa rīcībā bija palikušas vien sakauto gaisa spēku atliekas; kā vienīgais mierinājums atlicis vien lidotāju "obligāti brīvprātīgie" naudas ziedojumi savam komandierim jaunu mākslas darbu iegādei.
Tuvojoties sabiedroto spēkiem, Gērings nolēmis Karinhalli iznīcināt. No pils izvesti trīs (!) preču vilcieni ar mākslas vērtībām un pēcāk tā nolīdzināta līdz ar zemi, uzmetot 80 aviobumbas.
Divas dienas pēc Vācijas kapitulācijas, 1945. gada 9. maijā, Gērings tika notverts Bavārijā un vēlāk Nirnbergas kara tribunālā notiesāts ar nāvi pakarot. Īsi pirms nāvessoda izpildes bijušais Reihsmaršals izdarījis pašnāvību, norijot cianīda ampulu; kur to ņēmis tā arī nav noskaidrots...
Pazudušie Karinhalles dārgumi neliek miera relikviju medniekiem vēl šodien. Paraugoties interneta resursos, redzams, ka vienkāršs mednieka blašķes vāciņš, kas uziets Karinhallē, tiek izsolīts par 2500 ASV dolāriem. Manā īpašumā ir flīzes gabaliņš atdošu lētāk...
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 27 Nov 2008 18:19:03
Atbildēt
Kara smakai pa pēdām IX
Nekrietnie austrieši
Noteikti jāpiemin Pulkveža un Anša dižais loms Templinas kempingā līdz ar tumsu abi devās izmēģināt laimi vietējā «drūmezerā» (jo ūdens tāds tumšs un «biezs»; turklāt peldvietā, kur bars laivotāju nakšņoja). Un padomā otrā rītā abi izliek uz galda 13 plaužus; pēc Anša teiktā katru vismaz kilograma svarā. Zivis brālīgi tika iztīrītas un sasālītās cerībā uz labām vakariņām.
Bet ceļš tālāk veda uz Honekera bunkuru Prēdenē (neapmeklējām, jo biļete par dārgu); izstaigājām pamestu VDR laiku lielāko pionieru pils kompleksu pie Bogenes ezera; turpat joprojām bija aplūkojama Dr. Gebelsa lauku māja, ko savulaik viņam kā Propogandas ministram uzdāvināja kinostudija «Defa»; pēc tam sekoja pārbrauciens uz Zaksenhauzenas nāves nometni Orenienburgā (Oranienburg). Pa ceļam šokējām ceļu būves strādniekus; proti, bijām bišku pamaldījušies pa apbraucamiem ceļiem, taču, kad maģistrāle likās ar roku sasniedzama, še tev! priekšā barjeras un tālāk krustojumā būvnieki. Taču viena ceļa puse (svaigi melns, apmēram 200 m garš posms) bija vaļā, tālab pēc principa drošam pieder pasaule dūrām tik uz priekšu... Jāteic, asfalts nebija tik šķidrs, lai tajā uzreiz nogrimtu, tomēr gana mīksts, lai labāk neapstātos; arī tāpēc, ka ceļa strādnieki pēkšņi pārtapa alžīriešu nemierniekos tie brēca, vicinājās rokām un, šķiet, meklēja ko metamu; tikām izmanīgais nekrietno austriešu (nu kurš gan atpazīs Latvijas karogu!?) buss jau bija uz maģistrāles un prom. Pats traģiskākais pēc minstināšanās mums vieglajā automašīnā sekoja kāda ģimenīte; par viņu likteni nekas nav zināms...
Nogalēšanas mašinērija
Bet Zaksenhauzena sagaidīja ar uzmundrinošu saukli vārtos «Arbeit macht frei» darbs atbrīvo. Stāsts par šo nāves nometni īsumā šāds: 1938. gada 12. jūlijā šai vietā ieradās 50 ieslodzītie no Estervegenas nometnes un uzbūvēja pirmo kazarmu; darbaspēku papildināja ar vēl 900 ieslodzītajiem (lielākoties vācu komunistiem un ebrejiem), taču tā kā trūka ēdamā, lielākā daļa nomira.
1939. gada novembrī nometnē jau 11 311 ieslodzīto, sākas tīfa epidēmija, un atkal simtiem mirušo. 1940. gadā līķu likvidēšana tiek vienkāršota, uzstādot krematoriju. Vispār Zaksenhauzena tiek raksturota kā viena no barbariskākajām nāves nometnēm. 1943. gadā tajā augstu SS amatpersonu klātbūtnē tika atklāta «Z stacija» īpaša telpa masveida nošaušanai. Svinīgo atklāšanu atzīmēja, nošaujot 36 ebrejus. Bija arī lazarete ar vietu it kā auguma mērīšanai, taču šīs procedūras laikā ieslodzītais saņēma šāvienu pakausī. Lai slāpētu šāvienu troksni, otrā telpā spēlēja mūzika. «Z staciju» gada nogalē pašsaprotami papildināja gāzes kamera. Apkārt nometnes centrālajam laukuma (nometne veidota trijstūra formā) atradās deviņu veidu celiņi «zābaku izmēģināšanai» neklausīgākajiem lika pa tiem soļot līdz pat 40 km dienā. 1944. gadā šo sodu pilnveidoja, liekot iet mazāka izmēra zābakos un ar smagumu maisu plecos.
Tiek lēsts, ka dažādos gados nometnē bijuši līdz pat 60 000 ieslodzīto, bet kopumā no 200 000 ieslodzītajiem bojā gājusi puse.
1945. gada 21. aprīlī sākās nāves maršs "pierādījumu" iznīcināšanai 30 000 ieslodzīto kolonnās pa 500 cilvēkiem dzina kājām uz Baltijas jūras krastu (Viņu vidū arī latviešu sabiedriskais darbinieks, Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs Konstantīns Čakste. Red.), lai sadzītu baržās un jūrā noslīcinātu; pa ceļam tos, kuri nespēja paiet, nošāva, taču par laimi maijā padomju karaspēks ieslodzīto kolonnas atbrīvoja. Zaksenhausenā atbrīvošanu sagaidīja tikai 3000 ieslodzīto, no kuriem daļa novārguma pēc vēlāk tāpat nomira.
Pēc kara Zaksenhauzenā tad jau NKVD «Specnometnē Nr. 7 tika turēti vācu kara noziedznieki, kā arī atradās padomju karavīru venērisko slimību hospitālis. Šajā nometnē, kas pastāvēja līdz 1950. gadam, pabija 60 000 ieslodzīto, bojā gāja 12 000. Zaksenhausenā 2002. gadā atklāts muzejs arī šai padomju nometnei un, interesanti, ka pret to kategoriski iebildusi Krievijas vēstniecība muzejs maitājot atbrīvotāju tēlu. Bet "atbrīvotāju" metodes raksturo kaut vai šāda epizode: 1947. gadā Vācijas pilsētiņā Groisenē parādījušās lapiņas ar antipadomiskiem tekstiem. Aši vien čekisti atklājuši pusaudžu grupu «Vilkatis». Grupas līderis sodīts ar nošaušanu, pārējie 38 nosūtīti uz «Specnometni Nr. 7», kur izdzīvojuši vien 14... Vācieši atgādina, ka viņiem katrā koncentrācijas nometnes vietā ierīkots memoriāls nacisma upuru piemiņai, bet visā plašajā Krievzemē Staļina represiju upuriem izveidota tikai viena piemiņas vieta gulagā Permas apgabalā. Krievija savas kļūdas neatzīst...
Ar ērci televīzijā
Vakarā iekārtojamies nakšņošanai jau Berlīnes austrumdaļas kempingā. Vietējos veikalos sakarīgu grillu neatrast. Iztiekam ar vienreizējās lietošanas folija panniņu, entuziasti pat sazogas kritušos zarus aiz kempinga žoga, taču... Zivis sasmakušas!!! Zaudējums tiek līdzināts ar alu un vēlreiz alu, taču, kad daļa jau apkritusi, kamerāds Andris atklāj sānos ērci. Turpmākais vēršas par komēdiju neviens skurbā prātā neuzņemas asinsūcēju izvilkt (vēl jāredz, kādā panikā tiek kratīti guļammaisi!); Pulkvedis zvana apdrošinātāju kantorim uz Rīgu, tie sazinās ar centrāli Prāgā, Prāga sazinās ar filiāli Berlīnē noskaidrojas, ka slimnīca, kas sadarbojas ar šiem apdrošinātājiem, atrodas ikurāt 42 km tālā otrā Berlīnes galā. Skaļā diskusijā tiek izlemts, ka Andrim nakts jāpārlaiž ar vampīru, bet nākamā diena sākas ar modernas klīnikas iepazīšanu. Viss bars slāj līdzi kā uz soda vietu; slimnīcā plašums un miers kā vienīgie pacienti gaiteni šķērso narkomāni, uzsistām acīm. Toties Andrim veicas slimnīcā ieradusies RTL televīzijas brigāde, vācu profesors velk rokās gumijas cimdus un uzskatāmi demonstrē, kā tiek izglābts tūrists; vēlāk televīzija jau sameklējusi tulku un telefoniski intervē cietušo. Jā, ne katru dienu tādi varoņdarbi gadās!
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 27 Nov 2008 19:48:13
Atbildēt
Kara smakai pa pēdām X
Berlīnē labāk ar velosipēdu
Ak, Berlīne, Berlīne Branderburgas vārtu tuvumā ne īsti kur auto nolikt, ne tualeti atrast iespraucos raženajā dzīvžogā pie Atbrīvotāju monumenta un, skat, šī ēnu valstība pilna salvetītēm un citām auglību veicinošām lietām. Vai nu zaļumu apsaimniekotāji šo neredz, vai arī tā kāda slepena zaimošanas izpausme? Aizstaigājam līdz Reihstāgam, kur garās rindas pēc pat nemēģinām iekļūt iekšā; apskatām Branderburgas vārtus un izmetam loku pa Vilhelmštrāsi pie katra nama tāds kā stendiņš ar attēlu un aprakstu par to, kāda ēka šeit bijusi pirms kara (puiši no tiesas ieinteresēti burto tekstus); aizstaigājam līdz vietai, kur atradies Hitlera bunkurs; un tādā garā uz priekšu apzinām muzeju, kas veltīts 3. Reiha iecerēm; tur dažnedažādi Alberta Špēra (Reiha galvenā arhitekta) maketiņi ar monstrozām būvēm lielgabalu alejām un citām nacisma metamorfozēm.
Pēcāk mūsu grupa sadalās, un es atsaucos kādas ielu mākslinieces aicinājumam 10 minūtes papozēt karikatūrai par 10 eiro. Vārds pa vārdam angliski, līdz noskaidrojas, ka viņa ir Asja no Pēterburgas, kas šeitan iedzīvojusies. Viņa saka, ka man esot labsirdīgas acis, bet es ka viņai dzīvē daudz redzējušas. Pāri staigā negaisa mākoņi, un domāju, ka māksliniekiem šodien zīmēšana nesanāks. Promejot pamanu pie Asjas krēsla alus pudeli. Sāp izvairīgais sūrums sievietes acīs.
Kad klaiņots augu dienu, vakarā sanāk pirmais skaļākais "kašķis" Ansis vienu grupas daļu sasteidzina uz busu, taču pēcāk izrādās, ka velti pārējie vēl
krietnu laiku kavējas i-neta meklējumos; kad kavētāji pat negrasās atvainoties, Ansis sper ārā visu holēriķa kvēli. Tā gadās pat vislabākajiem drošinātāji izdeg; bet kamerāds Andris, kas tā arī nav iemūžinājis panorāmisku skatu uz Berlīnes centru, pauž viedus vārdus, ka šai pilsētā labāk pārvietoties ar velosipēdu citādi diena par īsu.
Gēni nostrādā
10. augusta priekšpusdienā iepazīstam Vācijas gaisa spēku Luftwaffes muzeju. Īsi sakot feina dziesma lidaparātu vēsturei. Man sirdī iekrīt viens ar audekla spārniem un vēl tāds, kur aiz propellera tup šāvējs ar ložmetēju. Īsti nav skaidrs, kā viņš pamanās netrāpīt rotējošām lāpstiņām, taču tehnikas viszinis Camaro paskaidro, ka jau I Pasaules kara laikā izgudrota sistēma, kas saskaņo propellera rotāciju ar ložmetēja šāvieniem. Ko tik cilvēki neizdomā...
Pēcāk citā Berlīnes daļā apraugām vēl vienu iespaidīgu būvi flakturmu pilsētas pretgaisa aizsardzības torni, kura sienās joprojām šāviņu pēdas. Zemāk starp koku lapotnēm paveras neticama aina Humbolta dārzs ar ģeometrisku formu dzīvžogiem, rožu kolekcijām un skulptūrām. Lietus gāž aumaļām.
Vakarpusē veikalā pārsteidz krievi viņi aktīvi komunicē po matuški un ir laikam ar dzirdes defektiem, jo tuvumā iegadījies vācietis man piebiksta un teic kaut ko par russišen es viņam sazvērnieciski atsmaidu un māju ar galvu: "Jā, jā!" Silti paliek, ka Vāczemē es kā savējais; senču gēni strādā. Dziļdomīgais smaids noder arī nākamajā dienā, iepirkšanās tūrē Padebornā (jo pirmdienās visi muzeji slēgti), kad ķerot lētās iespējas, iegādāju epilatoru; atkal pārdevēja (kundze gados) miedz man ar aci un teic kaut ko par nez ko, bet es pretī Nīčes pusārprātīgi daudznozīmīgo smaidu un "Jā, jā!" Visi apmierināti.
Kempingā, kur nakšņojām, viens no saimniekiem izrādījās izbijis krievu militārists, nikotīna saēstiem zobiem; viņš bija priecīgs pat par baltiešiem. Pamācīja, ka nevajag satraukties par pārkāpumiem stāvvietās un arī fotoradariem mēs drīz būsim prom, un sīkos naudas sodus taču nesūtīs uz Latviju...
SS mistisko kultu centrā
Ja ticēt ierakstiem piezīmju blociņā (tie gan ceļojuma noslēgumā savādi haotiski), tad 12. augustā esam devušies uz 20 km attālo Vēvelsburgas pili kādreizējo Heinriha Himlera izloloto SS ideoloģisko centru. Stāsts par to īsumā šāds: pils kalnu grēdā virs Almas ielejas uzbūvēta laikā no 1603. līdz 1609. gadam kā Padebornas kņaza un bīskapa otrā rezidence. Ekspozīcijā par pils agrīno pastāvēšanas posmu dominē dažādi spīdzināšanas rīki un svēto tēli; varam ielūkoties pazemes alās, kur turēti ieslodzītie; redzēt, cik gari zobeni lietāti un no kādiem stopiem šauts. Ekspozīcija no tiesas ar plašu izvērsumu kultūrvēsturē (redzami pat aizvēsturisku dzīvnieku izbāžņi un minerālu paraugi), bet par nacistu laikiem zināms, ka 1934. gadā SS pili no Bjūrenas rajona paņēmis nomā par 1 reihsmarku gadā. Dažu gadu laikā nacionālsociālistu rindām izaugot līdz 50 000 biedriem, šeit ieplānots izveidot partijas ideoloģisko centru kadru kalvi un mistisko rituālu centru. Lai arī šī centra mērķis tā arī nekad skaidri nav formulēts, ziemeļu tornim bija jākļūst par rituālu centru. Lai iegūtu lētu darbaspēku, 1939. gadā Vēvelsburgā izveidota koncentrācijas nometne tā saucamā Nīderhāgenas nometne. No nepilniem 4000 ieslodzītajiem bojā gājuši 1285. Ieslodzītie par 4 m padziļināja ziemeļu torņa pagrabstāvu un izveidoja tur kapenes mirušo fīreru apbedīšanas ceremonijām (telpas kupolveida griestos un otrā stāva grīdā iestrādāta mītiskā svastikas zīme «Melnā saule»; tā redzama arī torņa otrā stāva «fīreru zāles» grīdā). Virs zāles durvīm uzraksts latīņu valodā «Manu namu sauks par lūgšanu namu» tajā apvienoti dažādi arhitektūras stili, redzami stilizēti rūnu raksti un svastikas simboli; atkārtojas skaitļi 3 un 12.
|
puuce
Moderators
|
# Nosūtīts: 27 Nov 2008 19:57:46
Atbildēt
Jā, vēlreiz apstiprinās, ka vieux fusil ir eksplozīvs radījums
Un kur solītās bildes?
________________________
Par speršanu pūcei Kolumbijas futbolistam piešķir divu spēļu diskvalifikāciju un naudas sodu
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 27 Nov 2008 23:34:13 - Laboja Moderators
Atbildēt
puuce
----
*necel traci. M.
----
man jau būtu arī ko PUBLISKI TE atbildēt raxta autoram ( un viņa vispārējām dīvainībām )....bet es pagaidām "pastāvēšu vārtos"-...lai būtu bez NP.
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:05:14 - Laboja vieux fusil
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar diemžēl mēs šo vietu mežainā pļaviņā sazīmējām vairs tikai pēc armatūras stieņiem un betona atlūzām, kas dažuviet rēgojās virs zemes.
nav tiesa - stabi ( vārti) ir redzami vēl joprojām.
Mēs vnk. viņus neatradām milzu plašajā teritorijā.
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:11:14
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Kempingā, kur nakšņojām, viens no saimniekiem izrādījās izbijis krievu militārists,
Atkal neprecīzi dati.
Vismaz ofic. mums viņš stādījās priekšā kā Kazahijas etniskais vācietis - pārceļotājs pēc VFR programmmas 1988.g. , un ar dienestu SA Vācijā viņam neesot nekāda sakara.
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:19:28 - Laboja kurlandlegionar
Atbildēt
Quoting: vieux fusil un ar dienestu SA Vācijā viņam neesot nekāda sakara.
Pašam tev atmiņa klibo, viņš bija SA armijas virsnieks( ja pareizi atceros, tad jau mazotnē esot sācis savas gaitas kādā no militārajām PSRS skolām), kas mainoties laikiem aizbraucis uz Faterlandi. Tēvs vācietis un māte beļģiete vai holandiete. Un atbrauca viņš no Altaja. Vai tik tu nebiji tas, kas ieminējās, ka krievu virsnieku jau pēc ģīmja var sazīmēt
Quoting: vieux fusil nav tiesa - stabi ( vārti) ir redzami vēl joprojām. Mēs vnk. viņus neatradām milzu plašajā teritorijā.
Tad būtu uzrakstījis atčotu kamerād. Viņš taču nav šo lietu specs un ļoti liels interesents, lai visu sīkumsīkumos zinātu...
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:25:52
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Zemāk starp koku lapotnēm paveras neticama aina Humbolta dārzs ar ģeometrisku formu dzīvžogiem, rožu kolekcijām un skulptūrām. Lietus gāž aumaļām.
autora metabola - Pārspīlējums . Apmācies laiks. Migla rasina....nekas tur tā ne gāza, ne lija....
Quoting: kurlandlegionar Ansis sper ārā visu holēriķa kvēli.
pārkopētā raxta autors ( žurn. Vents) bija viens no skaļākajiem KORA protestētājiem busā , gaidot pērējos....( atmiņa?)
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:27:50
Atbildēt
Quoting: vieux fusil nekas tur tā ne gāza, ne lija....
Lija gan, kamerād, nu tu dod...jau sāc pielikt klāt...
Quoting: vieux fusil pārkopētā raxta autors ( žurn. Vents) bija viens no skaļākajiem KORA protestētājiem busā , gaidot pērējos....( atmiņa?)
Tikai pēc tam, kad 2 kamerādi sāka psihot par kaut kādiem sīkumiem...
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:28:50 - Laboja vieux fusil
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Vai tik tu nebiji tas, kas ieminējās, ka krievu virsnieku jau pēc ģīmja var sazīmēt
es TO arī viņam jautāju ( ja Tu atceries - visu klātbūtnē - , bet viņš to noliedza...)
Quoting: kurlandlegionar kas mainoties laikiem aizbraucis uz Faterlandi
...tikai tāpēc, ka varēja pierādīt(?) savās vācietiskās saknes....
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:32:38
Atbildēt
Quoting: vieux fusil es TO arī viņam jautāju ( ja Tu atceries - visu klātbūtnē - , bet viņš to noliedza...)
Viņš pats izstāstīja, ka ir bijis krievu virsnieks PSRS laikā.
Nu tad pagaidīsim līdz rītdienai, ko teiks pārējie kamerādi...
Quoting: vieux fusil ...tikai tāpēc, ka varēja pierādīt(?) savās vācietiskās saknes....
Un kā tad savādāk tu aizbrauksi uz Vāciju?
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:33:43
Atbildēt
Līst vai nelīst?
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:34:22
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar par kaut kādiem sīkumiem
khm....- sestdienas vakars....20.00 aizveras pēdējais `salmiņš` - paikas uztankošanas vieta "ALDI"...svētdien visas ēdamleitu šopavietas ir closed džermānijā ....izņemot tankštelles ar saldējumiem un kokokolām.
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:35:15
Atbildēt
Quoting: vieux fusil khm....- sestdienas vakars....20.00 aizveras pēdējais `salmiņš` - paikas uztankošanas vieta "ALDI"...svētdien visas ēdamleitu šopavietas ir closed džermānijā ....izņemot tankštelles ar saldējumiem un kokokolām.
Un mums draudēja bada nāve?
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:35:35
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Viņš pats izstāstīja, ka ir bijis krievu virsnieks PSRS laikā. Nu tad pagaidīsim līdz rītdienai, ko teiks pārējie kamerādi...
es arī šo atbildi gaidīju - bet figu !
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:36:40
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Un mums draudēja bada nāve?
...nē - vienmēr atradīsies ir makšķernieki, kā pēdēja robeža.....
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:37:48
Atbildēt
Quoting: vieux fusil es arī šo atbildi gaidīju - bet figu !
Kādu figu, takš tā tiešām bija, nez tad jau man galvā kaut kādas fantāzijas uzvirmojušas, jo viņš pats stāstīja, ka ir bijis PSRS laikos krievu virsnieks.
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:38:08
Atbildēt
Quoting: vieux fusil ...nē - vienmēr atradīsies ir makšķernieki, kā pēdēja robeža.....
Lūk tā
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:41:43
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Viņš pats izstāstīja, ka ir bijis krievu virsnieks PSRS laikā.
...varbūt arī PSRS, bet viņš nebija dienējis VDR teritorijā ( mana jaut. būtība!) ...tā ir liela starpība, jo palikt Väacijäa no izbijušā GSVG kontingenta nebija nekäadu problēmu) ." Ģimkas stāsts"....Grūtāk bija pierādīt sevu atbilstību no Krievijas iedz. pozīcijām.
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
vieux fusil
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 28 Nov 2008 00:44:09
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Līst vai nelīst?
...laiks sauļoties...( pēc attēla).
________________________
"Ādolfa Hitlera laikā Vācija izskatījās daudz labāk nekā šodien.Tā pat kā visa Eiropa."(L.Rīfenštāle)
Visapkārt atrodam atkritumus, - mēs domājām , ka tos atstājuši tūristi.Mums atbildēja -"tie tūristi te bija pirms 70 gadiem."
|
