| Autors |
Ziņa |
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 5 Mai 2009 13:04:50
Atbildēt
Quoting: Rihards Jā. Selonijas konvents pat pieņēma lēmumu, ka visiem biedriem obligāti jāiesājas Pērkoņkrustā.
Stranga?
|
Rihards
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 5 Mai 2009 18:43:15
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Stranga?
Šķiet, ka jā. Viena no viņa gŗamatām.
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 5 Mai 2009 18:49:51 - Laboja kurlandlegionar
Atbildēt
Rihards
Nu man mājās ir tikai viņa grāmata par ebrejiem un diktatūru Baltijā, tā kā droši vien tā. Vispār jau laba grāmata.
Ir tikai viens BET. Tajā skandāla, kas notikās pēc tam, kad Strangas raksts par Latviešu nacionālistu klubu tika publicēts avīzē Diena, skāra arī šo stāstu par Seloņiem.
Protams, ka centrā bija ģenerālis Radziņš, kuru tur nedaudz taka aizskāra, beigu beigās Strangam nācās atvainoties viņa pēctečiem.
A par seloņiem viņš rakstīja, ka viņu konvents (tā laikam pareizi saucās tā korporācijas galvenā lēmējinstance) esot pieņēmis lēmumu, ka visiem biedriem ir jāiestājas Pērkonkrustā. Nu un korporācijas burši palūdza precizēt avotus un dot nopietnu pamatu šim apgalvojumam. Arī šeit viss beidzās Strangam par sliktu.
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 5 Mai 2009 18:56:13 - Laboja kurlandlegionar
Atbildēt
Quoting: Bosiks Pērkoņkrustu mēģināja atjaunot pēc vācu ienākšanas bet vācieši ļoti zibenīgi to aizliedza. Arī pašu G.Celmiņu un vēl dažus iebāza KZ lēģeros, jo G.Celmiņš bija nodzīvojis Vācijā pietiekami ilgu laiku un skaidri saprata ka DF nav un nebūs Pērkoņkrusta sabiedrotais.
Vai, nu gan kārtējais letiņu cīnītājs pret nacismu un moceklis a Ļa Dankers ir dzimis
Tikai tā pavēlu Gustavu ielika tajos lēģeros un kaut kā brīnumainā kārtā izdzīvoja un pēc tam labi dzīvoja aizrobežā. Nu nez, nez, it kā jau SD "kartotēka" bija zem viņa, tāpat arī pašā sākumā dabūja siltu vietiņu, kur iesēsties, krietni vairāk kā pie Kulmaņa valdīšanas. PK jau 30to gadu otrajā pusē kļuva daudz radikālāka un meklēja saites ar fričiem.
Pēc tam, ka šamo friči negribēja par Lettlandijas fīreru iecelt sāka tēlot cīnītāju pret komunistiem, protams, ka tas notika sēdot viņu amatos. Nu un par to ietupināja...baigais varonis
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 8 Mai 2009 22:55:20
Atbildēt
URL
"Šodien Bikstu pagasta "Abavniekos" iesvētī pieminekli Otrā pasaules kara cīnītājiem 19. divīzijas vīriem un liepājniekam, 19. divīzijas izlūku triecienbataljona komandierim majoram Ernestam Laumanim."
...izlūku triecienbataljona...
|
Derevjanskis
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 8 Mai 2009 23:05:11 - Laboja Derevjanskis
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar izlūku triecienbataljona.
Nu 19. izlūkbataljonu leģionāru aprindās saukāja par Laumaņa triecienbataljonu, jo kara pēdējos mēnešos tas arī tika mests pretricienos pārrāvuma vietās un ielenkto atbrīvošanai. Vai par ttriecienbataljonu tas tika pārdēvēts ar speciālu pavēli, nezinu, bet vērmahtā, pēdējos kara mēnešos, pārdēvēt kaut ko par triecienkautkas, bija visai izplatīta parādība.
________________________
Latviešu karavīrs anno 1915 - tā ir vienīgā augstas klases kvalitātes zīme, kas raksturo latviešus jau vairāk nekā 100 gadu.
|
Derevjanskis
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 8 Mai 2009 23:28:49 - Laboja Derevjanskis
Atbildēt
Ernests Laumanis dzimis 1908. gada 8. maijā Liepājā. 1930. gadā beidzis Karaskolu Rīgā. Majors E. Laumanis ir I šķiras Dzelzs krusta kavalieris. Viņa brālis ir Liepājā labi zināmais Latvijas pirmās neatkarības laika futbolists Fricis Laumanis.
E. Laumanim dzīvē neklājās viegli. Viņu piekrāpa mīļotā sieva. 1945. gadā Vācijā aviācijas uzlidojumā bojā gāja māte, tēvs un māsa ar vīru. Ernests Laumanis daudzus gadus pavadīja izsūtījumā Sibīrijā, viņa mūžs noslēdzās 1968. gadā Jelgavas apriņķī.
Jūra dvašoja drēgnu agrā pavasara elpu. Tā iešalcās liepu zaros, kur dabas atmodas gaidās dienu no dienas lielāki uzbrieda lapu pumpuri. Pirmais 1946. gada pēckara pavasaris pilsētā zem liepām.
Tiesas sēžu zālē, namā, kuru liepājnieki dēvēja par zilo brīnumu, pusčukstus sarunājās daži liecinieki. Tiesas sēde bija slēgta un neizziņota, tāpēc uz ielas, nama priekšā pulcējās tikai nedaudzas visu redzošās un zinošās sētnieces un tirgus māmiņas puķotos katūna galvas lakatiņos un daži smagnēji, skarbo jūras vēju appūstie zvejnieki un metāllējēji.
Viņi, savas dzimtās pilsētas dēli un meitas, bija nākuši, lai ar dalītām jūtām kaut ko uzzinātu par tiesas prāvu, kurā apsūdzību par pretošanos padomju varai un nepakļaušanos Latvijas PSR likumiem izvirzīja liepājniekam Ernestam Laumanim.
Lūk, tur viņš stāv savā dzimtajā pilsētā, vidēja auguma, paplatiem pleciem, galvu nedaudz atgāzis, pelēkajās acīs dīvainu tēraudainu zibsni. Viņš nav nācis kaut ko nožēlot, lūgt piedošanu. Viņš ir zvērējis būt Latvijai uzticīgs. Viņš ir nācis zvērestu atkal un atkal atkārtot. Karavīra, virsnieka, Latvijas Republikas pilsoņa zvērestu.
Sausi un lakoniski skan tiesneša jautājumi:
- Apsūdzētā Ernesta Laumaņa dzimšanas gads un vieta?
- 1908. gada 8. maijs, Liepāja.
- Izglītība?
- Latvijas Republikas Kara skola.
- Pēdējā dienesta pakāpe?
- Majors.
- Vai īpašumā piederējusi zeme?
Mirkli klusums. Pa pusatvērto logu vējš ienesis sāļu gaisa strāvu. Tā ir dzimtās jūras aļģu smarža. Un ir tik viegli un silti sirdij un dvēselei. Nedaudz pacēlis rokas, izpletis tās, it kā grasītos kādu apskaut, viņš izrunā vārdus:
- Jā, manā īpašumā ir zeme tā ir mana Tēvzeme Latvija.
Tiesneša sejā ielīst sārtums, un roka nervozi piesit ar pildspalvu galda pulētajai virsmai.
- Apsūdzētais, mans jautājums ir nopietns.
- Arī mana atbilde ir nopietna.
Reiz kādā frontes iecirknī, kad pēc krievu artilērijas viesuļuguns bija iestājies klusums, un karavīri ar sapieriem laboja saārdītās ložmetēju ligzdas un sapluinītos zemes valnīšus ierakumu līnijā, bet pretinieks, kas atradās divu rokas granātu metienu attālumā, reižu reizēm noklabināja savu maksima" ložmetēju, majors jau notālēm kliedza uz karavīriem un nesen frontē ieradušos jauniņo vada komandieri:
- Ko nešaujiet, runča pauti tādi! Tā tas jādara! un, uzkāpis uz ierakuma malas, viņš no sava automāta izlaida garu ložu kārtu pretinieka pozīciju virzienā. Izmeta arī divas līdzpaņemtās rokas granātas, katru sprādzienu pavadot ar sulīgu, tīri tautisku lamu vārdu.
Krievi, pamanījuši majoru staigājam visā augumā pa ieraukuma smilšu valni, sākumā apmulsa. Tad arvien biežāk ugunīgās ložu bites uzsāka dejot nāves polku ap viņa augumu. Iešvīkāja bruņu cepuri, caururba frenča piedurkni, uzsita smilšu piciņas uz spoži noviksētajiem zābaku purngaliem un stulmiem. Izmeta vēl divas karavīru pasniegtās granātenes, izšāva aptveri un vēl otru rezervē paņemto līdz pēdējai patronai un, nokāpis ierakumā, teica:
- Nav ko snauduļot. Mēs esam triecienbataljons. Ne mirkli nedosim krieviem miera.
Te vēl viens raksts par Laumaņa triecienbataljona leģionāru URL , pazīstu viņa attālus radiniekus. Izlasiet, interesanti.
________________________
Latviešu karavīrs anno 1915 - tā ir vienīgā augstas klases kvalitātes zīme, kas raksturo latviešus jau vairāk nekā 100 gadu.
|
Maschinengewehr 42
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:05:45
Atbildēt
Quoting: Derevjanskis Te vēl viens raksts par Laumaņa triecienbataljona leģionāru URL
Kad taisīja tā saucamās štoses, mēs gājām tādā kopā kā vīnogu ķekars. Viņi turpretī ierindā, kā Pirmajā pasaules karā.
Par šo reiz bija diskusija vienā citā tēmā...
Par šīm atšķirībām...
________________________
Židoģitļerovci.
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:13:42
Atbildēt
Kādam nav Laumaņa foto, kad viņš bija leģionā?
|
Derevjanskis
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:19:12
Atbildēt
Quoting: Maschinengewehr 42 Par šo reiz bija diskusija vienā citā tēmā... Par šīm atšķirībām...
Bet tā jau arī bija. Šī(krievu) taktiskā paradoksa iemesla psiholoģisko pusi ir skaidrojis R.Kovtuņenko. Nu ķipa, krievi paraduši dzīvot šādžās, kopā barā, tāpēc arī barā iet uzbrukumā, un meklē aizsegu arī barā. Tāpēc šamiem tik daudz kritušo. Latvieši tur pretī dzīvo viensētās, tāpēc arī ir vairāk individuālisti. Neesmu psihologs( arī R.Kovtuņenko tāds nav), bet sava taisnība tur varētu būt. Protams, ka RKKA taktiku nenoteica tas, ka krievi paraduši barā dzīvot, bet tas, ka šamie paraduši barā glābiņu meklēt, varētu būt.
________________________
Latviešu karavīrs anno 1915 - tā ir vienīgā augstas klases kvalitātes zīme, kas raksturo latviešus jau vairāk nekā 100 gadu.
|
Derevjanskis
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:20:51
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Kādam nav Laumaņa foto, kad viņš bija leģionā?
Vot foto neesmu nekur redzējis, bet zīmētu portretu gan. Skarbs vīrs ar vaigu bārdu un alpu strēlnieku cepuri galvā.
________________________
Latviešu karavīrs anno 1915 - tā ir vienīgā augstas klases kvalitātes zīme, kas raksturo latviešus jau vairāk nekā 100 gadu.
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:24:57
Atbildēt
Quoting: Derevjanskis alpu strēlnieku cepuri galvā.
Kas tā tāda?
|
Elly
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:27:11
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Kas tā tāda?
Laikam jau cepure, kādu valkāja Alpu strēlnieki.
________________________
Mīliet Latviju - citas nebūs!
Pasaule bez striķa ir haoss.
|
Elly
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:30:50
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Kādam nav Laumaņa foto, kad viņš bija leģionā?
Aptuveni saskatāmi noģīmji ir šeit:
http://reibert.info/forum/showthread.php?p=672599
________________________
Mīliet Latviju - citas nebūs!
Pasaule bez striķa ir haoss.
|
Derevjanskis
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:32:01
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Kas tā tāda?
Nu Einheitsfeldmutze:
________________________
Latviešu karavīrs anno 1915 - tā ir vienīgā augstas klases kvalitātes zīme, kas raksturo latviešus jau vairāk nekā 100 gadu.
|
Derevjanskis
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:33:03
Atbildēt
Quoting: Elly Aptuveni saskatāmi noģīmji ir šeit:
Jā, šitais ir tas portrets.
________________________
Latviešu karavīrs anno 1915 - tā ir vienīgā augstas klases kvalitātes zīme, kas raksturo latviešus jau vairāk nekā 100 gadu.
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:36:53
Atbildēt
Quoting: Derevjanskis Nu Einheitsfeldmutze:
Parasti jau saka vienkārši Kepi
|
Derevjanskis
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:39:59
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Parasti jau saka vienkārši Kepi
Es viņu saucu par alpu strēlnieku cepuri, jo tā to dēvēja leģionā, un šķiet, ka vērmahtā tā arī pirmoreiz parādijās ēdelvais daļās.
________________________
Latviešu karavīrs anno 1915 - tā ir vienīgā augstas klases kvalitātes zīme, kas raksturo latviešus jau vairāk nekā 100 gadu.
|
dornier
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:45:05
Atbildēt
Tādas lieto Kalnu strelnieki, tas tāds kā viņu simbols, kā piem. jūrniekiem beznaģene utml.
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 00:54:40
Atbildēt
Kepi, lol. Tas, ka viņas nāk no Alpu jēgeriem ir fakts, bet saucās taču kepī.
Tas ir edelveiss simbols...
http://www.walterdudgeon.com/images/SSHatEdelweiss1.jpg
|
Derevjanskis
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 01:00:39
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Tas, ka viņas nāk no Alpu jēgeriem ir fakts, bet saucās taču kepī.
Nu jā, tā jau ar viņu sauc, bet leģionā to dēvēja par alpu strēlnieku cepuri.
Par to ēdelvaiss, bija dzirdēts stāsts, ka lai tiktu no jaunkareivja par kareivi, gebirgsjāger divīzijās bijis nakts laikā bez jebkāda gaismekļa jāātnes ēdelvaiss zieds. Tikai tad piešķirts šis simbols un skaitījies pilntiesīgs jēgers.
________________________
Latviešu karavīrs anno 1915 - tā ir vienīgā augstas klases kvalitātes zīme, kas raksturo latviešus jau vairāk nekā 100 gadu.
|
dornier
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 01:16:55
Atbildēt
nu tas jau tiem bārdānajiem Alpu kalnu iezemiešiem
Vispār raksts ir reizē interesants un skumjš.
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 01:49:24
Atbildēt
Quoting: Derevjanskis bet leģionā to dēvēja par alpu strēlnieku cepuri.
Bet kas tieši tā sauca?
Vienkārši tīri loģiski domājot, diez vai latvieši diži daudz alpu strēlniekus bija redzējuši...
|
kurlandlegionar
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 02:23:38
Atbildēt
Nacisma sagrāves piemiņas diena priekšvēlēšanu gaisotnē
Šodien 8. maijā - Nacisma sagrāves un II Pasaules karā kritušo piemiņas dienā, Lestenes Brāļu kapos pulcējās ap 1000 ļaužu. Viņi ar militāru godu pieminēja karā kritušos latviešu karavīrus.
Patiesībā pasākums notika pirmsvēlēšanu gaisotnē. Nekad vēl Lestenē nebija redzēti tik augstas raudzes politiķi. Klāt bija arī tie, kas līdz šim nereti vien no leģionāra vārda baidījušies kā velns no krusta. Varbūt arī tāpēc Lestenē bija kā pie cilvēkiem. Pie ceļa - bufete, kur slāpes noskalot un pa stiprākam mēriņam iemest. Lai nu kā, bet pasākums bija iekārtots tā, lai dižie divreiz varētu pazīmēties. Vispirms viņi pēc kārtas tika iepazīstināti ar klātesošajiem, nesot puķes Mātes Latvijas pakājē. Tad runās, kas sāka skanēt pēc Lestenes ev. lut. draudzes mācītāja Jāņa Smilgaiņa un sauszemes spēku virskapelāna Daiņa Markovska svētrunām. Otrreiz gāja pie mikrofona un aģitēja...
Kas nu tur daudz viņos klausījās, galvenais, ka kara dārdi vairs neskan, ka saulīte augšās ne par siltu, ne vēsu, ka ievas visapkārt zied un ka uz kapu plāksnītēm, pie piemiņas sienas sagūluši ziedi. Tātad nav aizmirsti vīri, jaunie zēni, kas še pat savas dzīvības lielvaru cīņās un par svau zemi atdevuši...
Talsiniece Lūcija Cača iet pa taciņu starp kapu plāksnītēm. Acis uz leju. Te pa labi, te kreisi. Sava mīļotā - Viktora Dzelmes vārdu cenšas saskatīt. Mīļotais sienā iekalts. Lūcijas kundze nemaz negāja priekšā, kur notika mītiņošana. Rindu pēc rindas un vēlreiz - vadzi, vai acis mīļotajam nav pāri pārskrējušas. Tukumnieks Leonhards Stanga uz Lesteni atbraucis tāpēc, ka te, līdzās baznīcai, bērnībā govis ganījis. Karā karojis. Leongards, nevienu savējo nesastapis, pasākuma viducī kopā ar mums atbrauca mājās...
http://www.ntz.lv/news/article.html?xml_id=12579
|
dornier
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 02:38:07
Atbildēt
Politiķu nekaunība izmantojot šādas lietas ir pretīga.
Tāpat kā žīdi pelna kāpostu ar holokaustu.
|
Arbalets
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 09:19:41
Atbildēt
Quoting: dornier Politiķu nekaunība izmantojot šādas lietas ir pretīga.
...nu pilnīgi normāla parādība vēlēšanu gadā....
________________________
"Hitler kaputt, alles kaputt"
|
Derevjanskis
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 10:34:40 - Laboja Derevjanskis
Atbildēt
Quoting: kurlandlegionar Bet kas tieši tā sauca? Vienkārši tīri loģiski domājot, diez vai latvieši diži daudz alpu strēlniekus bija redzējuši...
Nezinu, kas to cepuri tā iesauca, bet leģionā viņu tā saukāja. Ir lasīts arī dažos kreatīvos par leģionu( ātrumā atceros Visvalža Lāma Kāvu blāzmā, bet ir vēl šur tur lasīts), un tā viņu ir saukuši arī leģionāri, ar kuriem esmu runājis. Ja kādreiz sanāk ar kādu parunāt, pajautā?
Vai tad tiešām es esmu vienīgais šajā forumā, kas zin arī tādu šīs cepures nosaukumu?
________________________
Latviešu karavīrs anno 1915 - tā ir vienīgā augstas klases kvalitātes zīme, kas raksturo latviešus jau vairāk nekā 100 gadu.
|
dornier
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 9 Mai 2009 23:12:56 - Laboja dornier
Atbildēt
Ak kungs!
Vai nav vienalgā kāds bija cepures oficiālais nosaukums. Sauc kā gribi.
Piektdien Bikstu pagasta "Abaviešos" ziedēja pavasaris. Nesen izraktajā prāvajā dīķī ap saliņu spoguļojās saule, dīķmalas staba galā milzīgā ligzdā pašpārliecināti sēdēja svēteļu māte. Viņa daudz nelikās traucēties ne par daudzajiem autobusiem un mašīnām, kas satrauca sētā un apkārtējās pļavās, ne par tiem simtiem cilvēku ne desmitu saliektajiem, ne vēl staltajiem puišiem formas tērpos, kas tikko no Lestenes Brāļu kapiem atbraukuši, kur svētbrīdī kara upurus un Latvijas varoņu piemiņu bija godinājuši.
Reklāma
No braucamajiem izkāpuši un brītiņu dārza svaiguma ieelpojuši, nopietnām sejām viņi sanāca pie kāda neliela akmens plaukstoša ozola pakājē, aiz jaunās mājas, kas uzslējusies kara noslaucītās vecās saimniecības vietā. Tieši tajā vietā, kur 1945. gada pavasarī bija bunkurs, kurā atradās 19. divīzijas sakaru centrs un triecienbataljona komandiera majora Ernesta Laumaņa štābs. Tieši tajā vietā, kur bariņš vīru izturēja vienu no smagākajām Otrā pasaules kara pēdējām kaujām, neļaudami sevi samīt ne sarkanarmiešu tankiem, ne zābakiem. Tiesa, todien viņi "Abaviešus" nenosargāja. Ēku vietā palika gruvešu lauks.
Sanākušos pirmais uzrunāja apvienības "Daugavas vanagi Latvijā" Liepājas Oskara Kalpaka nodaļas priekšsēdētājs Arturs Vīdners viens no vīriem, kas šajā kaujā bija kopā ar Ernestu Laumani un kas rosinājis iekārtot šo piemiņas vietu. Viņš bija gandarīts, ka kaujas gaitā nopostītie "Abavieši" atdzimuši, ka Latvija brīva. Diemžēl šajā brīdī klāt bija tikai vēl viens laumanietis Gunārs Stefans. Arī laiks retina leģionāru rindas. Piemiņas akmeni iesvētīja Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāles dekāns Pēteris Kalks. Viņš uzsvēra, cik ļoti svarīgi ir atcerēties to, kas noticis Otrā pasaules kara laikā. Tie leģionāri, kas cīnījās šeit un citās Kurzemes cietokšņa vietās, arī atcerējās to, kas bija noticis 1940. gadā, pirmajā padomju varas gadā Latvijā, izvestos, represētos, mokas un ciešanas, ko mūsu tauta bija piedzīvojusi zem tās varas. Tas deva drosmi un spēku cīnīties leģionā pat zem svešiem karogiem par savas zemes brīvību. Leģionāri jāatceras tieši tāpēc, lai kādreizējie notikumi neatkārtotos, uzsvēra Pēteris Kalks. Bet viņš arī aicināja skatīties ar cerību nākotnē, raudzīties uz kritušajiem kā uz varoņiem un izlūgties viņu dvēselēm svētību un mieru.
Vārdus varoņu piemiņai teica kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans, laumanietis Gunārs Stefans, Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Arnolds Treide, zemnieks Oskars Grīgs un citi.
Paldies visiem, kas sagādāja Ernestam Laumanim tik skaistu 101. dzimšanas dienas atceri, sacīja viņa meita Brigita Ližbovska.
Līvija Leine,
"Kurzemes Vārds"
http://www.liepajniekiem.lv/lat/zinas/sabiedriba/2009/05/09/dzimtenes_ milestibai/
|
Bosiks
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 10 Mai 2009 12:54:18
Atbildēt
Vispār tāda tipa cepures wwI bija Austroungārijas karavīriem, vēl agrāk tā esot bijusi somu slēpotāju cepure, cik taisnības nezinu
|
Bosiks
Lietotājs
|
# Nosūtīts: 10 Mai 2009 13:02:55
Atbildēt
Arbalets
Paldies, kamrād , par šo gadījumu nebiju dzirdējis, bet šeit ir skaidri rakstīts, ka SSS biedri paši uzprasās, tad nu arī saņem...
|
