miniBB: The Bulletin BirdPanzerkampf Forums
 - Sākums - Balsojumi - Reģistrēties - Atbildēt - Meklēt - Statistika - Noteikumi -
Panzerkampf Forums / WW2 / Armiju komandieri
Autors Ziņa
Alis
Moderators




Administrators
# Nosūtīts: 16 Feb 2009 10:37:01 - Laboja Alis
Atbildēt 


Izliekam informāciju par slavenākajiem un "bēdīgi slaveniem" 1. PK. un 2. PK. visu armiju komandieriem un citām militārpersonām. Obligāts nosacījums: Fotogrāfija un īss biogrāfisks apraksts! Informāciju izvietojam latviešu valodā! Nekāda spama, apspriešana tēmās par SA vai Vērmahtu vai citās atbilstošās.

________________________
"Man ir vienalga kāda marionete sēž britu tronī. Impēriju pārvalda tas, kurš kontrolē naudas plūsmas, bet tās kontrolēju es!" (Nātans Rotšīlds)





Alis
Moderators




Administrators
# Nosūtīts: 16 Feb 2009 11:56:12 - Laboja Alis
Atbildēt 




Ģenerāl-pulkvedis Kirponoss Mihails Petrovičs.

dzimis- 1892. gada 9(12). janvārī, Vertijevkā, Čerņigovas apgabalā. Miris - 1941. gada 20. septembrī. PSRS varonis, 2.PK. sākumā Dienvid-Rietumu frontes komandieris.

Nedaudz no viņa autobiogrāfijas, kuru viņš pats uzrakstījis 1938. gadā (tulkojums un komentāri mani):

Piedzimis nabaga-zemnieka ģimenē. Saimniecībā bijis 1/2 desatīnas zemes (1 десятина = 2400 саженям² = 10 925,4 м² = 1,0925 га ), būda un nekas vairāk. Tēvs ilgi strādāja vietējā tējnīcā par kubovščiku (agrāk samovāri iedalījās pēc tilpuma - kubos vai spaiņos, viņš bija samovaru apkalpošanas operātors. Kāds viņš zemnieks???). 1999.gadā sāku mācīties baznīcas draudzes skolā (tas ir gājis pa sestdienu/svētdienu). 1900.gadā pārgāju uz vietējo valsts pamatskolu (zemskaja). Vispārīgā izglītība - pabeigti 3 gadi pamatskolā un 1903. gadā iestājos 2- klases mācību iestādē (?) un Borzenas dārzkopības skolā (tehnikums?), taču nevarēju tur mācīties jo manu vecāku finansiālais stāvoklis bija ļoti slikts. 1909.gadā iestājos Korovjakovas mežniecības dienestā par mežsargu, 1912. gadā pārcelts uz Mihailovas mežniecību kultūruzrauga amatā ar algu 12 rubļi mēnesī. Šajā mežniecībā nostrādāju līdz 1915.gadam, t.i. līdz mobilizācijai armijā. Dienēju 216. rezerves pulkā... 1917.gadā pabeidzu feldšeru skolu (kaujās vispār nebija piedalījies).
No 1917.gada augusta līdz 1918.gada februārim es atrados Rumānijas frontē, 258. pulkā kā rotas feldšeris. Oktobra revolūcijas laikā es kareivju vidū aģitēju par boļševizmu. Te es tiku ievēlēts par pulka komitejas priekšsēdētāju un divīzijas revkomitejas locekli.
Atgriežoties no Rumānijas frontes es biju iniciators sarkano partizāņu nodaļu organizēšanai cīņai pret kontrrevolūciju. 1918.gada septembrī es no Ukrainas atbēgu (tā tekstā) uz KPSRF, kur iestājos 1-jā Padomju, sacelšanās spēku Ukrainā, divīzijā. Ieņēmu divīzijas priekšnieka palīga, revtribunāla priekšsēdētāja amatus un biju 2-ā Bogunskas pulka komandieris.
1919.g. 1. jūlijā, pēc biedra Ščorsa pavēles, tiku nozīmēts par Žitomiras Sarkano komandieru skolas priekšnieku. Slimības rezultātā pārgāju uz ne ierindas darbu - par skolas karakomitejas sekretāru...
1920. gada maijā nozīmēts uz Kijevas sarkano staršinu skolu, kurā strādāju gan par saimniecības pārzini (!) gan par skolas komisāru. No 1923.-1927.gadam mācījos RKKA Frunzes vārdā nosauktajā kara Akadēmijā (akadēmijā, šos visus cilvēciņus ar nepabeigto sākumizglītību, ar lielām pūlēm izvilka līdz pamatskolas līmenim). 1931.gada janvārī tiku nozīmēts par 51. strēlnieku divīzijas štāba priekšnieku, kura dislocējās Odesā. 1934.gadā tiku nozīmēts par Kazaņas kājnieku skolas priekšnieku.
Kirponoss aktīvi piedalījies tautas ienaidnieku, trockistu utt. atmaskošanā, uzturējis ciešus kontaktus ar čeku. Bijis divreiz precējis un no abām laulībām bijušas piecas meitas (?). Otrās sievas (poliete) radinieki (tēvs, brālis) represēti.

Karjeras kāpums saistīts ar Ziemas karu, kur ticis mobilizēts un iecelts par 70-ās strēlnieku divīzijas komandieri. Šī divīzija "izcēlās" ar to, ka pa sasalušo Somu jūras līci šturmēja Vīpuri (Viborg) pilsētu laikā, kad notika Somu-Padomju pārrunas par pamieru un šīs pilsētas nodošanu sovokiem. Kirponoss esot skrējis uzbrūkošajai ķēdei pa priekšu... Somi esot kārtīgi pašķaidījuši uzbrūkošās masas ar artilēriju (nav datu par šīs div. bojā gājušajiem šī uzbrukuma rezultātā). Staļinam iekrita acīs šis "varoņdarbs" - Kirponoss saņēm varoņa zelta zvaigzni un ticis nozīmēts par 49-ā strēlnieku korpusa komandieri. 1940.gada jūnijā, ģenerāl-majors Kirponoss, tiek iecelts par Ļeņingradas kara apgabala komandieri (pārlecot vairākām pakāpēm!)!!! 1941.gada februārī Kirponoss tiek nozīmēts par Kijevas īpašā kara apgabala komandieri (lielākais , svarīgākais kara apgabals toreiz valstī)!!! Sākoties karam apgabals automātiski kļuva par Dienvid-rituemu fronti un attiecīgi ģenerāl-pulkvedis Kirponoss par frontes komandieri.

Tā bijušais rotas feldšeris tika par frontes komandieri. Viss beidzās ar to, ka vērmahts aplenca Kirponosa daļas, bet pats Kirponoss aizgāja bojā aplenkumā. Te figurē trīs versijas:
1. Aizgāja bojā kaujas laikā;
2.Nošāvās;
3.Nošāva čekisti pēc Staļina slepenas pavēles (lai augstākais komandsastāvs nenonāktu vācu gūstā).

________________________
"Man ir vienalga kāda marionete sēž britu tronī. Impēriju pārvalda tas, kurš kontrolē naudas plūsmas, bet tās kontrolēju es!" (Nātans Rotšīlds)


FonReinis
Lietotājs




# Nosūtīts: 28 Mai 2009 14:01:11 - Laboja FonReinis
Atbildēt 


Erihs fon Manšteins

Erihs fon Manšteins (vācu: Erich von Manstein, dzimis 1887. gada 24. novembris, miris 1973. gada 9. jūnijs) bija vācu virsnieks, ģenerālfeldmaršals. Viens no pazīstamākajiem vērmahta komandieriem Otrā pasaules kara laikā. Pēc kara bija Vācijas kanclera Konrāda Adenauera militārais padomnieks.
Dzimis 1887. gadā Berlīnē ģenerāļa ģimenē kā Frics Erihs fon Levinskis (vācu: Fritz Erich von Lewinski) kā desmitais bērns ģimenē. Tomēr, tā kā mātes māsas, kuras vīrs bija ģenerālleitnants, ģimenei nevarēja būt bērni, jau pirms desmitā bērna dzimšanas tika nolemts mazuli adoptēt māsas ģimenē, kas tika izdarīts, un zēns ieguva uzvārdu Manšteins.
Erihs fon Manšteins no 1894. līdz 1899. mācījās licējā Strasbūrā (toreiz Vācijas sastāvā), no 1900. līdz 1906. gadam kadetu skolās Plēnē un Berlīnes pievārtē, bet 1913. gada oktobrī iestājās Berlīnes kara akadēmijā.
Pirmā pasaules kara laikā Manšteins dienēja gan Rietumu (Beļģijā, Francijā), gan Austrumu frontē (Polijā, Serbijā, Igaunijā). Piedalījās Verdenes kaujā). 1914. gadā Polijā tika ievainots, 1915. gadā atgriezās ierindā un līdz kara beigām dienēja par štāba virsnieku. 1918. gadā iestājās robežapsardzes spēkos pie Breslavas.
1920. gadā apprecēja Silēzijas zemes īpašnieka meitu Jutu fon Lēši (Jutta von Loesch), ģimenē vēlāk piedzima meita un divi dēli (viens no dēliem krita Otrajā pasaules karā Austrumu frontē). Pēc Pirmā pasaules kara Manšteins palika vācu armijas sastāvā un 1927. gadā ieguva majora pakāpi. 1935. gadā kļuva par Sauszemes karaspēka štāba (Oberkommando des Heeres) operāciju pārvaldes vadītāju (Chef der Operationsabteilung). 1936. gadā Manšteins kļuva par Sauszems karaspēka ģenerālštāba priekšnieka, ģenerāļa Ludviga Beka (Ludwig Beck) vietnieku (Oberquartiermeister I).
1938. gada 18. augustā Erihs fon Manšteins (tobrīd ģenerālleitnants) tika iecelts par Polijas kampaņas Armijas grupas "Dienvidi" (Heeresgruppe Süd) komandiera Gerda fon Runšteda štāba priekšnieku. manšteina vadībā tika uzstrādāts iebrukuma plāns Polijas dienvidos. Uzbrukums Polijai (un arī Otrais pasaules karš) sākās 1939. gada 1. septembrī un tika veikts militāri spīdoši īsā laikā sagraujot Polijas armijas pretestību.
Tūlīt pēc Varšavas krišanas Ādolfs Hitlers pavēlēja ģenerālim Francam Halderam izstrādāt plānu iebrukumam Francijā, bet Manšteins tika iecelts par Runšteda komandētās, rietumu Vācijā dislocētās Armijas grupas "A"(Heeresgruppe A) štāba priekšnieku. Kopā ar Heincu Guderianu Manšteins izstrādāja alternatīvu uzbrukuma plānu, kas, atšķirībā no Haldera plāna, neatkārtoja Pirmā pasaules kara Šlīfena plānu ar iebrukumu caur Beļģiju (Manšteins uzskatīja, ka šādam uzbeukumam franči ir sagatavojušies), bet paredzēja uzbrukt caur Ardēniem. Uzbrukumam tika izvēlēts pārveidots Manšteina plāns, un Vācija cīņā pret Franciju guva vēl vienu pārliecinošu militāru uzvaru. Kaut arī plāna reālā īstenošanā Manšteins nepiedalījās, viņš par tā izstrādi tika apbalvots ar Dzelzs krusta Bruņinieka krustu un iecelts par ģenerāli.
Kara ar PSRS sākumā Manšteins bija 56. korpusa komandieris. Sākdami uzbrukumu 22. jūnijā, Manšteina spēki divu dienu laikā ieņēma stratēģiski svarīgo Daugavpils pilsētu. 1941. gada septembrī Manšteins tika iecelts par 11. armiju komandieri. 11. armijai tika dots uzdvums ieņemt Krimu un Sevastopoli. Pēc sīvām cīņām 1942. gada 4. jūlijā Seavstopole tika ieņēmta, par ko Manšteinam tika piešķirta ģenerālfeldmaršala dienesta pakāpe.
Pēc Sevastopoles ieņemšanas Manšteins kopā ar 11. armijas daļām tika pārdislocēts uz Ļeņingradas apkārtni, lai ieņemtu bloķēto pilsētu, tomēr tas neizdevās. 1942. gada 21. novembrī Manšteins tika iecelts par jaundibinātās Armijas grupas "Dona" komandieri. Grupas uzdevums bija uzbrukuma rezultātā atbrīvot no ielenkuma Staļingradā ģenerālfeldmaršala Frīdriha Paulusa 6. armiju. Manšteina uzbrukumu PSRS armija atsita, un vērmahts pie Staļingradas piedzīvoja nopietnu sakāvi.
Pēc Staļingradas sakāves vācu armija pārgrupējās, un Manšteins tika iecelts par jaunizveidotās Armijas grupas "Dienvidi" (Heeresgruppe Süd) virspavēlnieku. No 1943. gada 19. februāra līdz 15. martam Manšteina komandētā Armijas grupa izcīnīja Trešo Harkovas kauju, atkal ieņemot Harkovu un Belgorodu, iznīcinādama apmēram 52 padomju divīzijas. Kurskas kaujas laikā Manšteins komandēja vācu uzbrukuma dienvidu virzienu. Jau Kurskas kaujas laikā Manšteinam radās domstarpības ar Hitleru par kara vešanas taktiku, kuras pastiprinājās līdz ar PSRS uzvarām. 1944. gada martā Manšteins tika atcelts no Armijas grupas "Dienvidi" komandēšanas, bet vietā iecelts Valters Models. Pēc atcelšanas no amata ārstējās acu klīnikā Breslavā. Kaut arī Manšteins nepiedalījās 20. jūlija sazvērestībā pret Hitleru, tomēr viņš par to zināja, jo jau 1943. gadā ar viņu par sazvērestību runāja tās līderis Hennings fon Treškovs. Pats Manšteins attiecās piedalīties, jo "prūšu feldmaršali nedumpojas" (Preussische Feldmarschälle meutern nicht).
Pēc kara Manšteins tika izsaukts kā liecinieks uz Nirnbergas prāvām, vēlāk kā karagūsteknis tika ieslodzīts Bridžendā, Velsā. PSRS spiediena rezultātā 1949. gadā Hamburgā notika britu kara tribunāls, kurā Manšteinu apsūdzēja kara noziegumos. Manšteins tika attaisnots 17 apsūdzības punktos, atzīts par vainīgu divos un notiesāts uz 18 gadiem cietumā. Vēlāk sods tika samazināts uz 12 gadiem, bet 1953. gada 6. maijā Manšteins "veselības stāvokļa dēļ" tika atbrīvots.
Pēc atbrīvošanas Manšteins kļuva par Vācijas kanclera Konrāda Adenauera militāro padomnieku, konsultēja Bundesvēra izveidi un tā iekļaušanos NATO struktūrās. Vēlāk ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Bavāriju, kur mira 1973. gadā 85 gadu vecumā.

-Mani personīgi šī personība intriģēja tāpēc ar iemetu šeit, es nekā neslēpšu un šis raksts ir ņemts no wikpēdijas, bet ikdienā varbūt tāpat neviens neizlasītu tāpēc iekopēju ar šeit Pat pabijis ar Latvijā, jeb ieņēma Daugavpili

waffen ss
Foruma sponsors




Kodols
# Nosūtīts: 11 Jūn 2009 12:08:30 - Laboja waffen ss
Atbildēt 



Ēvalds fon Kleists (vācu Paul Ludwig Ewald von Kleist) , dzimis 1881.gada 8. augustā, miris 1954. gada 16. oktobrī), vācu ģenerālfeldmaršals, Bruņenieka Krusta ar ozollapām un šķēpiem kavalieris (1944.III.30).

Ēvalds fon Kleists piedzima Hesenes zemes Braunfelsē pie Lanes, virsnieka ģimenē. Militāro karjeru sāka 1900. gadā kā apakšjunkurs 3. Prūšu ģenerālfeldcehmeistara artilērijas pulkā, kurš bija iedzīvokļots Brandenburgā. 1902. iegūst leitnanta pakāpi, bet 1910. gada oktobrī uzsāk mācības Berlīnes Kara Akadēmijā. Pēc atgriešanās no akadēmijas 1912. gada aprīlī dienēja 14. Huzāru pulkā, pēc tam iegūst rotmistra pakāpi un komandē eskadronu Dancigā iedzīvokļotajā 1. Leibhuzāru pulkā. 1. Pasaules kara sākumā piedalās Tannenbergas kaujā, pēc tam nozīmēts par Ģenerālštāba virsnieku 17. armijas korpusā. Vēlāk pārcelts uz Gvardes kavalērijas divīzijas štābu un piedalījies kaujās Francijā, Reimsas un Lejasmāsas rajonos. Pēc pamiera noslēgšanas fon Kleists brīvprātīgo korpusa (Freikorps) sastāvā cīnās pret komunistiem un vēlāk iestājas jaunajā Reihsvērā un dien 6. kājnieku pulka štābā. 1922. gada februārī iegūst majora pakāpi un kļūst par taktikas pasniedzēju Hannoveres kavalērijas karaskolā. 1926. gada decembrī fon Kleistam tiem piešķirta pulkvežleitnanta, bet 1929. gada oktobrī pulkveža pakāpe. Laikā no 1929. gada janvāra līdz jūnijam fon Kleists ieņem Breslavā dislocētās 2. kavalērijas divīzijas štāba priekšnieka amatu, bet pēc tam līdz 1931. gada janvārim ir 3. kājnieku divīzijas štāba priekšnieks Berlīnē. 1931. gada februārī fon Kleists tiek iecelts par 6. kājnieku pulka komandieri, bet 1932. gada ferbruārī kļūst par 2. kavalērijas divīzijas komandieri. Tā paša gada oktobrī fon Kleistam tiek piešķirta ģenerālmajora, 1933. decembrī - ģenerālleitnanta, bet 1936. gada augustā - kavalērijas ģenerāļa pakāpe. Laikā no 1935. gada maija līdz 1938. gada februārim komandē 8. armijas korpusu Breslavā, pēc kā, tāpat kā daudzi viņa paaudzes ģenerāļi, tiek atvaļināts rezervē.
Armijas rindās fon Kleists atgriežas īsi pirms 2. Pasaules kara sākumā un Polijas kampaņas laikā komandē 22. armijas korpusu. Francijas kampaņas laikā fon Kleists komandē savā vārdā nosaukto tanku grupu, kura vēlāk kļūst par 1. tanku grupu. 1940. gada 15. maijā tiek apbalvots ar Bruņenieka krustu un pēc Rietumu kampaņas beigām fon Kleistam piešķir ģenerāļpulkveža pakāpi.
Operācijas <Marita> (vācu ofensīva Grieķijā) sākumā fon Kleista komandētā tanku grupa izvietota Bulgārijā, operācijas <Barbarossa> laikā fon Kleists ar savu tanku grupu cīnās Ukrainā. 1. tanku grupu (kura vēlāk pārtop par 1. tanku armiju) fon Kleists komandē līdz 1942. gada septembrim, kad tiek iecelts par armiju grupas <A> komandieri. Pēc ģenerālfeldmaršala pakāpes saņemšanas, 1943. gada 1. februārī līdz pat atvaļināšanas rezervē 1944. gada martā, fon Kleists komandē armiju grupu <Dienvidukraina>.
Kara beigās nokļūst angļu gūstā, kuri fon Kleistu izdod dienvidslāviem un fon Kleistam par kara noziegumiem piespriež 15 gadu cietumsoda. Tā kā PSRS arī pieprasīja fon Kleista izdošanu, tad 1948. gadā fon Kleistu dienvidslāvi izdeva krieviem. Miris Vladimiras cietumā.

________________________
Kad Vācija modīsies ceturto reizi, pasaule nodrebēs!

Pienāks diena kad mīts par holokaustu pārstās būt mīts!

Vajag plašāk pielietot nošaušanas! (V.I.Blanks/Ūļjānoffs/Ļēņins)


Panzerschreck
Lietotājs




# Nosūtīts: 2 Aug 2009 14:30:42 - Laboja Panzerschreck
Atbildēt 




Pēteris Pumpurs (1900. g. 25. aprīlis-1942. g. 23. marts) Madrides frontes iznīcinātāju grupas komandieris (pulkvedis, no 1940. g. ģenerālleitnants).

Dzimis Rīgas guberņas Plāteres pagasta zemnieku ģimenē. Latvietis, VK(b)P biedrs no 1919. gada. Sarkanās armijas aviācijas karadienestā no 1918. gada. Krievijas pilsoņu kara dalībnieks. 1924. gadā pabeidza lidotāju skolu. 1935. gada 22. septembrī ar Tautas Aizsardzības komisāra [ministra] pavēli № 2509 Pumpuram tika piešķirta kombriga [brigādes komandiera] dienesta pakāpe. 1936. gadā pabeidza Žukovska aviācijas skolu. Piedalījās vairāk kā 30 dažādu sistēmu lidmašīnu izmēģināšanā.

Piedalījās Spānijas pilsoņu karā, kā padomnieks, (piedalījās no 1936. gada oktobra līdz 1937. maijam) ar pseidonīmu "pulkvedis Hulio". Veiksmīgi vadījis iznīcinātāju grupu Madrides frontē un pats piedalījās personiski vairākās gaisa kaujās notriecot kopā 5 pretinieka lidmašīnas.

Par varonību un vīrišķību kaujās izpildot internacionālo pienākumu 1937. gada 4. jūlijā apbalvots ar Padomju Savienības Varoņa goda nosaukumu. Reizē apbalvots arī ar Ļeņina ordeni. Pēc "Zelta Zvaigznes" izveidošanas, kas nāca klāt Padomju Savienības Varoņa nosaukumam, tika apbalvots ar Zelta Zvaigzni numur 49.

Pēc atgriešanās no Spānijas tika iecelts par PSRS Gaisa spēku [GS] militārās sagatavotības pārvaldes priekšnieku. Neilgu laiku bija Maskavas apgabala Kara apgabala Gaisa spēku komandieris (1937). No 1937. līdz 1938. Atsevišķās Tālo austrumu armijas Gaisa spēku komandieris. Pēc tam par PSRS GS armijas priekšnieks. No 1940. līdz 1941. gadam komandēja Maskavas apgabala Kara apgabala GS.

Ar PSRS Tautas komisāru [Ministru kabineta] lēmumu 1940. gada 2. jūnijā paaugstināts par ģenerālleitnantu.

Pēc Krievijas prezidenta arhīva informācijas Pumpurs tika arestēts 1941. gada 31. maijā, kā "pretpadomju militārās sazvērestības dalībnieks, uz Berlgolca, Ričagova, Aļeksejeva, Ionava liecībām un divu pēdējo konfrontācijas (очная ставка )". Pumpurs pratināšanā atzinās, ka ir pretpadomju sazvērestības dalībnieks.

1942. gada martā nošauts Saratovas pilsētā. 1955. gada 25. jūnijā reabilitēts.

Dienesta laikā apbalvots arī ar vēl vienu Ļeņina ordeni un Sarkanās Zvaigznes ordeni.

http://www.warheroes.ru/hero/hero.asp?Hero_id=1185

Panzerschreck
Lietotājs




# Nosūtīts: 8 Aug 2009 14:42:11 - Laboja Panzerschreck
Atbildēt 




Nikolajs Berzarins (krievu: Берзарин, Николай Эрастович; 1904. gada 1. aprīlis — 1945. gada 16. jūnijs) bija Sarkanās armijas virsnieks, Padomju Savienības Varonis. Pirmais Berlīnes pilsētas un garnizona komandants pēc Otrā pasaules kara beigām Eiropā.

Dzimis Sanktpēterburgā, strādnieku ģimenē. Atsevišķi autori uzskata, ka viņš bijis latvietis[1], tomēr ir skaidri zināms, ka pats viņš sevi par latvieti nesauca.[2] Viņam bija brālis un četras māsas. 1913. gadā iestājās vakara kursos Petrogradas sākumskolā, kur ieguva specialitāti, grāmatsējējs. Agri zaudējis vecākus. Tēvs nomira 1917., bet māte 1918. gadā.

1918. gada 14. oktobrī brīvprātīgi iestājās Sarkanajā armijā. Piedalījās cīņās Ziemeļu frontē. 1921. gadā piedalījās Kronštates dumpja apspiešanā. 1922. gadā iestājās Komjaunatnē. Jau kā ložmetēju komandas priekšnieka palīgs piedalījās zemnieku dumpju apspiešanā Amūras apriņķi 1924. gadā. 1926. gadā Maskavā pabeidza mācību kursus kājnieku virsniekiem ("Vistrel"). Tajā pašā gadā tika uzņemts komunistiskajā partijā.

1925. gadā pabeidza ložmetējnieku kursus. Tajā pašā gadā Nikolajs apprecējās ar krājkases darbinieci Natāliju Prosiņuku. 1926. gadā viņiem piedzima meita Larisa, bet 1938. gadā Irina. 1927. gadā pabeidza komandējošā sastāva kursus Sibīrijas Kara Apgabalā. 1927. gadā iecelts par komandieru skolas vienības komandieri Irkutskā. Aktīvi piedalījās cīņās pie Ķīnas robežas pret japāņiem. No 1933. līdz 1935. gadam štābista darbā Habarovskā. Pēc tam, līdz 1937. gadam, 26. strēlnieku divīzijas komandieris Tālajos austrumos. 1938. gadā tika iecelts par Galveno instruktoru Amūras grupas štābā.

Kaujās pie Hasana ezera, 1938. gadā, tika iecelts par 32. divīzijas komandieri. Decembrī iecelts par 59.strēlnieku korpusa komandieri. 1940. gada 26. maijā paaugstināts par ģenerālmajoru. 1940. gada jūlijā kļuva par 1. Tālo austrumu armijas komandiera vietnieku. Pēc Latvijas okupācijas ieradās Rīgā, kur komandēja 27. armiju. Šeit viņš sagaidīja Otrā pasaules kara sākumu pret PSRS. Vēlāk komandēja 34. armiju. Neilgu laiku bija 61. armijas, 20. armijas komandiera vietnieks. Pēc tam 39. armijas komandieris. 1943. gada martā tika smagi ievainots pie Vjamzas. Līdz augustam atradās kara hospitālī.

No 1945. gada maija komandēja 5. triecienarmiju, kura piedalījās cīņās Rumānijā un tālāk līdz pašai Berlīnei. Berlīnes ieņemšanas operācijā Berzarina 5. triecienarmijai tika uzdots ieņemt un noturēt Berlīnes centrālo daļu, valdības ēkas. Par prasmīgo vadību vēl aprīlī saņem Padomju Savienības varoņa nosaukumu. 28. aprīlī Žukovs iecēla Berzarinu par Sarkanās armijas okupētās Berlīnes daļas un Sarkanās armijas Berlīnes garnizona komandantu. Galvenie viņa uzdevumi šajā amatā bija infrastruktūras atjaunošanas, apgāde un citi vitāli jautājumi, tomēr jau 16. jūnijā viņš gāja bojā autokatastrofā. Apbedīts Maskavā.

Quoting: Stuka
Vadoties no Nirnbergas tiesas vadmotīviem - kara noziedzieks, jo pieļāva vardarbību, marodierismu un laupīšanu pret civiliedzīvotājiem Berlīnes ieņemšanas laikā


-------
1. ↑ Pieci izcilie latvieši (PCTVL) URL
2. ↑ Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN: 9984792110

Janis fon Fichtenbaum
Lietotājs




# Nosūtīts: 28 Dec 2010 18:52:56 - Laboja Janis fon Fichtenbaum
Atbildēt 



Alfrēds Jodls Alfred Josef Ferdinand Jodl
1890.10.05 - 1946.16.10
Ģenerālpulkvedis. Ģenerālštāba vadītājs. Hitlera pirmais padomnieks stratēģiskās un operāciju jautājumos.

Dzima Jodls Vurcburgā, Vācijā atvaļināta Bavārijas artilērijas kapteiņa ģimenē. Beidza Minhenes kadetu skolu un sāka savu karjeru 1910.gadā Bavārijas lauka artilērijas pulkā (4. bayerisches Feldartillerie. 1912.gadā kļuva par leitnantu. Pirms pirmā pasaules kara komandēja artilēristu vadu.
1913.gada novembrī apprecējās ar Irmu fon Bullionu (Irma von Bullion) kas bija nevis parasta meiča, bet gan no aristokrātiskas dzimtas (grāfiene).
1.Pasaules karā karoja rietumu frontē. 1914.gada 24.augustā tika smagi ievainots ar granātas šķembu. 1915. gada martā atgriezās ierindā, bet pirms tam 1914.gada novembrī viņu apbalvoja ar Dzelzs krustu (2.pakāpes). 1917.gadā viņu no Rietumu frontes pārcēla uz Austrumu, kur pabija līdz kariņa beigām. 1918.gada maijā apbalvoja ar Dzelzs krustu (1.pakāpes) un dabūja vēl divus ordeņus - Bavārijas un Artilērijas.
Pēc kara kļuva kapitāns (kapteinis). Bet nesēdēja bez darba, jo turpināja dienēt armijā. Pastudēja Berlīnes universitātē ( 1923-1924). Tad no 1924. - 1931. 7.kājnieku divīzijas štābā viņu iecēla par majoru.
1932.gadā pārcēlās uz kara ministriju. Strādāja daudz kur, visilgāk Ģenerālštābā par vadītāju.
Hitlers bija viņa varonis un elks un it kā nekad viņam nav iebildis. Pēc paša vārdiem 1941.gadā jau Hitleram bija teicis - "uzvaru nodrošināt jau neizdosies". Neskatoties uz to, Jodls bija viens no galvenajiem Barbarosa misijas plānotājiem, turklāt Hitlers bieži ar viņu pat nesveicinājās.
1945.gada 7.maijā tika apbalvots ar Dzelzs krusta Bruņinieka krustu un tajā pāšā dienā dabūja arī klāt ozollapas.
Viņš kopā ar lieladmirāli Dēnicu pārstāvēja Vāciju beznosacījumu kapitulācijas ceremonijā.
1945.gada 23.maijā Flensburgā tika arestēts. Nirnbergas tribunāls atzina kā galveno kara noziedzinieku. Nopratināšanā pierādīja, ka soldžers nevar nest atbildību par politisko lēmumu. Neskatoties uz to, ka ne pats Ģenerālštābs, ne arī Vērmahta augstākā vadība netika atzītas par noziedzīgajām organizācijām, viņu kā tādu grēkāzi atzina par vainīgu kara noziegumos un piešķīra viņam nāvessodu.
16.oktobra rītā 1946. gadā viņu pakāra. Pēdējie vārdi bija - "Sveicu Tevi, Vācija!"
Līķis tika kremēts un pelni klusībā tika izvesti un izkaisīti.
1953.gada februārī Jodls tika pilnībā attaisnots, bet tā paša gada septembrī starptautiskās sabiedrības (žīdu) spiediena dēļ attaisnošanu atcēla.
Beigās gribu izteikt lielu cieņu viņa sievai, kas līdz pēdējam centās aizstāvēt savu vīru Nirnrbergas tribunālā.

________________________
"Tērauds un dzelzbetons neglābs, ja gars ir vājš"
Ā.Hitlers


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 29 Dec 2010 14:34:25 - Laboja Armands
Atbildēt 




Isoroku Jamamoto ( japāņu:山本五 Yamamoto Isoroku ) 4 aprīlis 1884 - 18 aprīlis 1943
Admirālis (1940.), Japānas Imperatora flotes pavēlnieks.
Kā jaunākais flotes virsnieks piedalās Krievijas - Japānas karā, Cusimas kaujas laikā ievainots (zaudējis divus pirkstus). No 1914. - 1916. mācās Japānas jūras štāba akadēmijā. No 1928. gada komandē kreiseri "Isuzu", vēlāk aviobāzes kuģi "Akagi". Aktīvi iestājas par Japānas flotes modernizāciju, liekot uzsvaru uz aviobāzes kuģiem un jūras aviāciju. Nonāk konfliktā ar Japānas armijas vadību, jo neatbalsta armijas rīcību Mandžūrijā un Ķīnā, uzskatot, ka Japānas interesēm atbilst ekspansija dienvidu virzienā - uz naftu un kaučuku bagāto Indonēziju un Malaju.
30. gadu vidū ieņem Jūras ministrijas ministra vietnieka posteni, aktīvi veicina flotes un jūras aviācijas modernizāciju, kas vēl vairāk padziļina viņa konfliktu ar armijas vadību, nonāk līdz tam, ka armijas virsnieku grupa plāno nogalināt Jamamato.
1939. gada augustā tiek iecelts par Apvienotās Imperatora flotes virspavēlnieku. Sākoties WWII, uzstājas pret karu ar ASV, uzskatot, ka ilgstošā karā Japānai pietrūks resursu, bet pakļaujas spiedienam un sāk izstrādāt plānus kara darbībai Klusajā okeānā, tajā pat laikā paziņojot, ka Japāna spēs pārņemt un noturēt iniciatīvu 1 - 1,5 gadus, bet, ja karš ieilgs, Japāna zaudēs.
Izstrādā Perlharboras operācijas plānu, vada flotes opercijas Filipīnās un Indonēzijā. Izstrādā Havaju okupācijas plānu, taču armijas pretdarbības rezultātā tas tiek noraidīts.
1942. gadā vada neveiksmīgo Midvejas operaciju. Pēc Midvejas neveiksmes plāno operācijas Fidži un Samoa salās ar nolūku pārtvert iniciatīvu un pārraut komunikācijas starp ASV un Austrāliju. Šajā nolūkā uzsāk aviācijas bāzes ierīkošanu Gvadalkanalā, Zālamana salās. ASV īsteno desanta operāciju Gvadalkanalā un sīvās cīņās no 42. gada augusta līdz 43. gada februārim sakauj japāņus.
Lai paaugstinātu Japānas armijas morāli pēc zaudētās Gvadalkanalas kaujas, Jamamoto plāno veikt inspekcijas braucienu pa Zālamana salās izvietotajiem japāņu garnizoniem, par ko uzzin ASV izlūkdienests un tiek izstrādāta specoperācija Jamamoto likvidēšanai.1943. 18. aprīlī virs Bugenvilas salas tiek notriekta viņa lidmašīna un admirālis Jamamoto iet bojā.

Citāts: "No līnijkuģiem mūsdienu karā ir tikpat daudz labuma, kā no samuraju zobeniem" (I. Jamamoto)

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 30 Dec 2010 03:07:01 - Laboja Armands
Atbildēt 




Ismails Envers, Envers pašā, Enverbejs (turku Enver Paşa,) 1881.g. 22.11. – 1922.g. 04. 08. ?
Ģenerālis, Turcijas kara ministrs (1914. - 1918.) , Osmaņu impērijas armijas virspavēlnieka vietnieks, faktiski – virspavēlnieks (1914. - 1918.).

Dzimis vidēji turīgā Stambulas ierēdņa ģimenē, agri izvēlējies militāro karjeru, 1903. gadā beidz Stambulas Ģenerālštāba akadēmiju. No 16 gadu vecuma aizrāvies ar jaunturku idejām, ir aktīvs Jaunturku revolūcijas (1908.) dalībnieks. 1909. – 1911. diplomātiskajā darbā – militārais atašejs Berlīnē. Pēc Turcijas – Itālijas kara sākšanās frontē. Piedalās Balkānu karā. Pēc turku armijas neveiksmēm kopā ar domubiedriem izdara valsts apvērsumu (1913.g. janvārī), pēc dažām ziņām, pašrocīgi nošauj kara ministru. Ar kailu zobenu rokā turku daļu priekšgalā iet uz bulgāru pozīcijām un aptur bulgāru ofensīvu Stambulas tuvumā. Otrā balkānu kara laikā atgūst daļu zaudētu teritoriju.

1914. gada sākumā apprec Osmanu princesi, tādejādi iekļūdams galmā.Tā paša gada februārī iegūst kara ministra amatu un kopā ar Talatpašā un Džamalpašā izveido tā saukto „Trīs pašā" režīmu, faktiski diktatūru.

Pēc WWI sākšanās Anglija atsakās Turcijai atdot pēc Turcijas pasūtījuma Anglijā būvētos un jau apmaksātos divus kreiserus, kā rezultātā Envers griežas pie Vācijas. Vācija nodod Turcijai savus kreiserus „Geben" un „Breslau", bet Envers apsola iestāties karā vācu pusē. Turku kabinets karot negrib, tad Envers ķeras pie radikālākiem līdzekļiem – jauniegūtie kreiseri ar vācu apkalpi un turku karogu ieiet Melnajā jūrā un apšauda Novorosijsku un citas krievu ostas.1914.g. 30.oktobrī Turcija iestājas karā.
Enverpašā dodas uz Kaukāza fronti, kur faktiski uzņemas komandēšanu. Pēc sākotnējiem panākumiem (turku armija tuvojas Batumi) kaujā pie Sarikamišas piedzīvo pilnīgu sagrāvi, turki zaudē vairāk kā 80% personālsastāva.
Frontes neveiksmēs Envers vaino armēņus un 1915. g. aprīlī izdod pavēli par armēņu evakuāciju no karadarbības zonas. Sākas tas, ko tagad sauc par armēņu genocīdu – „evakuācijas" laikā iet bojā, pēc dažādām aplēsēm, no 150 tūkst. līdz 1,5 milj, armēņu.

Pēc Mudrosas pamiera 1918.g, oktobrī un valsts apvērsuma spiests bēgt uz Vāciju. Berlīnē Envars iepazīstas ar Karlu Radeku, kurš viņu uzaicina uz Padomju Krieviju. Envers piekrīt. Maskavā Envers boļševikiem piedāvā organizēt panislamistu sacelšanos britu Indijā, kas sajūsmina sarkanos.
1920. Envers Padomju Krievijas delegācijas sastāvā piedalās Austrumu tautu kongresā Baku, kur viņa parādīšanās izsauc milzu sašutuma vētru (galvenokārt no Kemala turku un armēņu puses) un gandrīz izjauc konferenci. Pret Enveru tiek sarīkots nesekmīgs atentāts. Envers dodas uz Batumi, lai no turienes nokļūtu Turcijā un vadītu cīņu pret Kemalu, taču saprot, ka Turcijā viņam nekas nespīd un izvēlas Buhāru.

Buhārā kādu laiku viņam izdodas laipot starp sarkanajiem, emīru un jaunbuhāriešiem, līdz ar savām pantjurkisma idejām izdodas aizraut lielāku skaitu sekotāju un viņš sāk īstenot savu – pantjurkisma politiku. Basmaču vienības viņa vadībā ieņem Dušanbe un lielu daļu Buhāras emirāta, tuvojas pašai Buhārai. Sarknie piedāvā noslēgt mieru, atstājot Enveram visas ieņemtās teritorijas, taču viņš noraida mieru, pieprasot sarkanajiem izvākties no Centrālāzijas. Sarkanie saņem papildspēkus, cīņa atsākas, tikai pārspēks nu ir sarkanajiem...
1922.gada 4. augustā Envera vienība aplenc sarkanos Čaganas kišlakā, sarkanajiem pienāk papildspēki, Envers pats nokļūst ielenkumā un savas vienības priekšgalā mēģina izlauzties no aplenkuma. Bet ložmetēja kārta viņu nopļauj – viena, visizplatītākā versija par Enverpašā nāvi. Vēl versija (mazticama) ka viņu sakapāja sarkanais komandieris – armēnis, bijušais dašnaks. Vēl versija, ka Envers izlauzās no aplenkuma smagi ievainots un mira no ievainojumiem 8, augustā. Vēl, ka tika ievainots, bet izārstējās un viņu 1924. gada pavasarī nogalināja algots slepkava. Ir vēl citas versijas...

Lai nu kā tur būtu, bet viņa kapavieta tadžikiem un uzbekiem visus padomju gadus bija svēta, neskatoties uz padomju varas pūliņiem to nolīdzināt ar zemi, tuvumā vienmēr tika sietas krāsainas lupatiņas, tā parādot godu Ismailam Enveram.

Citāts: "Envers Maskavā? Pilnīgi iespējams. No viņa var sagaidīt visu. Pilnīgi visu." (Čerčils)

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.





Janis fon Fichtenbaum
Lietotājs




# Nosūtīts: 1 Feb 2011 07:13:01 - Laboja Janis fon Fichtenbaum
Atbildēt 



Joachim Peiper 30.01.1915 - 14.07.1976, dažreiz pazīstams kā Jochen Peiper.
Waffen-SS virsnieks, kas pēc Otrā pasaules kara notiesāts par kara noziegumiem Beļģijā apsūdzēts par kara noziegumiem Itālijā . Viņš bija reihsfīrers-SS Heinriha Himlera personīgais adjutants (aprīlis 1938 - augusts 1941). 1945.gadā, viņš bija SS - Standartenführer , Waffen-SS pulkvedis 1. SS Division Leibstandarte SS Adolf Hitler (LSSAH). Viņš tika nogalināts Francijā 1976 jūlijā, kad viņa mājai uzbruka ar Molotova kokteiļiem .
Peipers atvēra ačeles vidusšķiras ģimenē Silēzijas reģionā Vācijā un Polijā. Viņa tēvs bija virsnieks un cīnījās Austrumāfrikā (1904) , kur viņš tika ievainots vairākas reizes un inficējās ar malāriju . Kad sākās pasaules kariņš tēvs atsāka dienestu un tika nosūtīts uz Turciju . Tomēr ar sirds problēmām, kas viņam radās malārijas dēļ, piespieda viņam aiziet no aktīvā dienesta 1915.
Peipers nebija viens. Viņam bija divi brāļi Hans-Hasso un Horsts (Horst). Hans-Hasso mēģināja izdarīt pašnāvību ( privātu problēmu, ne vārda dēļ), bet tas bija neveiksmīgs un tāpēc palika veģetatīvā stāvoklī (paralizēts, diletantiem saprotamā valodā) un beidza smaidīt 1942.gadā no tuberkulozes Berlīnes slimnīcā.
Kad Peiperam palika 18 gadi, Ādolfs Hitlers tika iecelts par Vāczemes kancleru. Peipers brīvpratīgi pievienojās Hitlerjūgendam kopā ar savu vecāko brāli Horstu.

Peiper vēlējās pievienoties Reiterregiment 4 kavalērijā Vācijas pašaizsardzības spēkos. Viņš sekoja ģimenes drauga Generāļa Walther von Reichenau padomam un 12 oktobrī 1933 gadā iestājās SS. 1934. gada 23. janvārī viņš kļuva parasts esessietis ar numuru 132496. Un no šī brīža viņam sākās karjera SS.
1934 gadā viņam pievērsa uzmanību pats Heinrihs Himlers , kas viņu iesaistīja SS-Verfügungstruppe .
1934. gada novembrī viņš tika nosūtīts uz artilērijas skolu (iespējams ar paša Himlera un Sepp Dietrich palīdzību). 1935.gada janvarī nedaudz patusējās Hitlerjūgenda un SA nometnē. Pēc beigšanas kļuva SS- Unterscharführer . Kā krievi teiktu – ņe zrja atučilsja.

1935.gada 25.aprīlī Peipers iestājās jaunizveidotajā SS virsnieku apmācības skolā skaistajā pilsētiņā iesaku aizbraukt - Braunšveigā (Braunschweig) Paula Hausera (Paul Hausser) pakļautībā. Peipers vēlāk rakstīja, ka skolas mērķis bija apmācīt amatpersonas armijā, nevis amatpersonas SS struktūrvienībās.
Peipers deva SS zvērestu 1935 gada novembrī un pabeidza savu izglītību Junkerschule 1936 gada janvārī. 1936.gada februārī un martā viņš apmeklēja Dachau darba nometnii. 1936 gada 20. aprīlī viņš tika paaugstinats par SS-Unterführer un pēc īsa atvaļinājuma iekļuva Leibstandarte SS Adolf Hitler divīzijā Sepp Dietrich pakļautībā, kur palika ar vienību līdz 1938 jūnijam.
Kaut arī darbojas kā SS virsnieks, Peiper nekad nepievienojās nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partijai .
1938.gada 4.jūlijā Peipers tika iecelts par paša Heinriha Himlera adjutantu. Kā reihsfīrers-SS Peipers bija tuvu daudziem augsta ranga SS virsniekiem. Viņš kļuva par vienu no Himlera mīļākiem adjutantiem.
Neliela atkāpe - Peiper brālis Horst iestājās SS, galu galā sasniedzot Hauptsturmführer pakāpi. Viņš piedalījās Francijas kaujās ar 3. SS divīziju Totenkopf (miroņgalva) , tad Polijā nomira nelaimes gadījumā.
Polijas kampaņas sākumā Peipers turpināja kalpot par Himlera adjutantu. Peipers bija ar viņu 20 septembrī Blombergā , kad tika sodīti uz nāvi 20 poļi. Peipers vēlāk rakstīja, ka pēc tā Himlers mēms bija vairākas dienas. Pēc Polijas sakāves, Peipers turpināja darbu ar Himleru, izstrādājot stratēģijas un plānus kā kontrolēt Polijas iedzīvotājus. 1939.gada 13.decembrī Peipers un Himlers bija liecinieki Poznaņas psihiatriskās slimnīcas klientu gazēšanai.
1940..gadā Francijas kampaņā kļuva par vada komandieri 1. SS Division Leibstandarte SS Adolf Hitler (LSSAH), kurš veica ugunskristības . Ātri vien vadība viņu novērtēja un iecēla par rotas komandieri. Wattenberg kalnos konfiscēdams britu artilērijas baterejas, Peipers saņēma Dzelzs krustu , un kļuva Hauptsturmführer .
1940.gada 21.jūnijā, (kas ir mazāk nekā mēnesi vēlāk) Peipers atkal tika iecelts par Himlera adjutantu.
Nākošajā gadā viņu atkal nosūtīja uz fronti ( atkal – pirmajā SS divīzijā Leibstandarte SS Adolf Hitler) , bet šoreiz uz Austrumiem. Peipers bija slavens ar savu cīņas garu ( Vēlāk viņš atzina, ka lielakās problēmas bija savā pakļautībā esošos waffen SS "noturēt, lai neskrien uz priekšu"). Piekopjot tādu agresīvu taktiku, viņa divīzija nošāva vairākus karagūstekņus.
1943.gada 30.janvāris - SS- Obersturmbannführer .
Harkovā Peipers vadīja 3.bataljonu 2 Panzergrenadier pulkā. Kā apgalvoja augsti Padomijas cilvēki, uzbrukumā, ko vadīja Peipers, tika nodedzināti 2 ciemi ar visiem cilvēkiem.
Peiperam pēc šīs kaujas tika piešķirts Vācu krusts zeltā, par viņa izstrādāto taktiku ( neidziļinoties sīkumos – naktī tika apšaudīti ciemi,kuros slēpās padomju armija (arī atraduši taktiku – slēpties aiz civilajiem), kā rezultatā māju salmu jumti uzliesmojuši un sēja paniku ienaidnieka rindās)
1943. gada martā - bruņinieka krusts. Par Peipera drosmi nacionālsociālistu presē parādījās daudzi raksti.
Peipers ar savu LSSAH piedalījās arī Kurskas kaujā, bet tad tika aizsūtīts uz Itāliju. Arī tur pēc uzvaretāju teiktā tika nodedzinatas vairākas mājas, nošauti vairāki gūstekņi ( Lai gan Peipers pēc kara tiesā uzstāja, ka tajā vietā, kur majas tika dedzinātas viņa vienība nemaz nebija).

Pēc tam "LSSAH" tika nosūtīts atpakaļ uz austrumu fronti. Tur viņš dabūja Bruņinieka krustu ar ozollapām par kādu labi organizētu pretuzbrukumu ienaidnieka aizmugurē.
Rudenī, rietumos vācieši mēģināja pretoties sabiedroto mēģinājumam šķērsot Rietumu aizsardzības valni – Westwall. Tā rezultātā fīrers organizēja operāciju – Wacht am Rhein, kuras mērķis bija izlauzties cauri ASV līnijai Ardēnos, šķērsot upi Māsa nonākt līdz Antverpenei (ieņemot to) un sašķelt sabiedrotos divās daļās un iegūstot kontrolē Antverpeni. Galvenā loma bija piešķirta 6 tanku armijai Sepa Dītriha ( Sepp Dietrich) pakļautībā. Galvenā loma te tika likta uz 1. SS Division Leibstandarte SS Adolf Hitler,kas tika sadalīta 4 grupās (Kampfgruppe). Peipers komandēja tieši būtiskāko kampfgrupu, kurā pirmo reizi tika izmantoti 70 tonnu smagie Tiger II vai King Tiger. Šim monstram bija liels degvielas patēriņš ( 7 litri uz 1 kilometru !)
Peipera maršrutā bija daudz stāvas nogāzes, šauras pārbrauktuves, kas būtiski kavēja pārvietošanos un nebija paredzētas priekš vāciešu mīļās "zibenskara" taktikas. Pārvietojoties vienības kolonna izstiepās 25 kilometrus gara. Pats Peipers apgalvoja, ka iedotais viņam maršruts ir domāts velosipēdiem nevis tankiem.
Peipera kaujasgrupa (kampfgruppe) sākotnēji kavējās no plāna par 16 stundām. Pa ceļam 3. Fallschirmjaeger nodaļa izīcināja 18 vīrus no amerikāņu izlūkvada. Aizvien vairāk Peipera kampfgrupa atpalika no plāna ( nu jau par 18 stundām) , kad 18.decembrī satikās ar amrikāņu viegli apbruņoto 285. Lauka artilērijas novērošanas bataljonu. (FAOB). Ieraugot pārspēku amerikāņi uzreiz pēc pirmā vāciešu šāviena padevās gūstā. Tad notika tas, ko dēvē par Malmedy slaktiņu. Gūstekņi (120 karavīri) tika izvietoti rindā. Lai neatpaliktu no grafika vēl vairāk, vācieši turpināja ceļu, bet daži karavīri palika sargāt gūstekņus.Piepeši nezināmu iemeslu dēļ vācieši atklāja uguni pa gūstekņiem. Pēc slaktiņā izdzīvojošo stāstītā gūstekņi metās bēgt, bet vācieši turpināja šaut. Citi apgalvoja, ka gūstekņi atguva savus ieročus un sāka apšaudīt vācu kolonnu, kas turpināja kustību. Kā bija īstenībā, nav zināms.
Runājot par pašu operāciju – tieši atpalikšana no grafika beidzās bēdīgi pašiem vāciešiem. Amerikāņiem izdevās pārgrupēties, sagatavoties uzbrukumam un sevišķi viņiem palīdzēja aviācija, kas ļoti stipri sabombardēja kampfgrupu iznīcinot lielu daļu tehnikas. Tāpat amerikāņi iznīcināja tiltus kampfgrupas aizmugurē ( un priekšā) tādā veidā izjaucot kampfgrupas apgādi. Peipers neskatoties uz to devās uz priekšu līdz viņus apturēja labi sagatavota amerikāņu aizsardzība. Atkāpties vairs nevarēja degvielas trūkuma dēļ, tāpēc 24.decembrī tika pamesta tehnika, un Peipers ar 800 vīriešiem caur mežu aukstumā devās atpakaļ uz Vāciju.
Operācija Wacht am Rhein izgāzās.
.
Pēc kara Peipers nonāca gūstā ( kā visi SS).
Sīmons Vīzentāls organizēja viņa un viņa waffen SS arestu. Tā kā pats Sīmons un viņa sieva pabija koncentrācijas nometnē, waffen SS un Peipera uzturēšanās pirmsizmeklēšanas izolatorā nebija maiga. Nopratināšanas laikā viens Waffen SS karavīrs mira. Karavīri tiesas laikā atzina, ka tikuši sisti, mocīti, utt. Līdz ar to pēc ilgiem mēnešiem atzīšanās prokuratūrai bija rokā. Peipers uzreiz ( pirms nopratināšanām) jau atzina, ka kā komandieris ir atbildīgs par savu karavīru darbību. Neskatoties uz to, ka ar spēku „izspiesta" atzīšanās juridiski netiek uzskatīta par atzīšanos, Peipers un 46 viņa karavīri tika sodīti ar nāvi - pakarot. Pats Peipers tiesas laikā apvainoja pašu Simonu Vīzentālu par viņa organizācijas noziegumiem, un materiālajiem labumiem, ko tādā veidā izdevās iegūt. (nevajadzēja ta darīt - žīda apvainošana par nelikumīgu materiālo labumu ieguvumu jau ir pašnāvība).
Tomēr vēlāk, tiesa ( izvērtejot spidzināšanas faktu) atcēla savu spriedumu, un Peipers tika sodīts ar mūža ieslodzījumu. Pēc 11 gadiem Peipers tika atbrīvots, un devās uz Francijas pilsētiņu Traves, kur uzcēla māju un dzīvoja mierīgu dzīvi. Kādu laiku tas izdevās, tomēr 65 gadu vecumā sāka saņemt draudus, tāpēc aizsūtīja savu ģimeni atpakaļ uz Vāciju, bet pats palika Traves pilsētiņā.
14.07.1976.gadā viņa māja tika nomētāta ar Molotova kokteiļiem un Peipers tika atrasts sadedzis ar šāvienu (!) krūtīs.

Labots: pierakstīju klāt par operāciju Wacht am Rhein (Pēdējo Peipera lielo operāciju) un Malmedy slaktiņu.

________________________
"Tērauds un dzelzbetons neglābs, ja gars ir vājš"
Ā.Hitlers


Alis
Moderators




Administrators
# Nosūtīts: 2 Feb 2011 15:19:03 - Laboja Alis
Atbildēt 




Jefremovs Mihails Grigorija d. 11. 3. 1897 - 19. 4. 1942. Padomju karavadonis, ģenerālleitnats, Rietumu frontes 33. armijas komandieris. Krievijas varonis. Gāja bojā aplenkumā, nošāvās pēc trim gūtajiem ievainojumiem.

Dzimis Kalugas apgabala Taruses pilsētā stradnieku ģimenē. Tautība -krievs. Par izglītību (pagaidām ) nekas nav zināms. 1915. gada novembrī ticis iesaukts Cara armijā un ugunskristības saņēmis Brusilova pārrāvumā jau kā praporščiks (1916. gadā beidzis Telavas praporščiku skolu). Boļševiku apvērsuma laikā piedalījies kā 1. Zamoskvoreckas sarkangvardu nodaļas kaujinieks bruņotās aktivitātēs Maskavā. Aktīvi piedalījies pilsoņu karā no 1918.g. sarkano pusē, izcēlies Astrahaņas aizstāvēsanā, kur viņu ievērojis Sergejs Kirovs (pēc tam Ļeņingradas partijas sekretārs, kritis no "slepkavas" rokas). Tāpat 1920.g maijā izcēlies bruņuvilcienu reidā uz Baku (tur fīrerēja Anastass Mikojans), par reidu saņēmis pirmo Sarkanā karoga ordeni. 1919.g. ar S.Kirova rekomendāciju šo uzņem boļševiku partijā. Pēc pilsoņu kara izgājis visus sarkano komandieru amatus sākot no rotas komandiera, bataljona,dzelzceļa karaspēka pulka (Astrahaņa) komandiera, brigādes, divīzijas (Baku) komandiera līdz pat apgabala komandierim un SA kājnieku ģenerāl inspektoram. Pa vidam 1922. beidzis augstāko komandieru kursus, 1928.g. uzlabotos augstāko komandieru kursus M.Frunzes akadēmijā, 1930.g. parķeino politiskos augstāko komandieru kursus N.G.Tolmačova kara-politiskajā akadēmijā un 1933. gadā M.Frunzes Kara akadēmiju. Pa starpu 1927. gadā pabijis Ķīnā kā kara atašejs.
No 1937.gada līdz 1940. gada augustam bijis 5 (!!!) kara apgabalu komandieris. 1935.gadā piešķirts personālais nosaukums "komdiv". 1940.g. 4. jūnijā tiek piešķirta ģenerālleitnanta pakāpe.
Staļina represiju laikā knapi izglābies, Jefremovam šuva vairākas lietas (visas ar nošaušanu), kuru gali nāca no mums visiem labi pazīstamā matrožu vadoņa "Centrobalt" Pāvela Dibenko ( bija pirmais kara narkoms (iecēla Ļova Bronšteins), kurš 1918.g. 23. februārī (!) atdeva (aizbēga no kaujas lauka) vāciešiem Narvu, jo neklausīja Cara ģenerālim, bet rīkojā uz savu galvu. Par ko krita nežēlastībā no komunistu vadoņiem, bet kuru izpestīja viņa mīļākā A.Kolontaja) ar kuru viņš kopā dienēja Pievolgas kara apgabalā un bija labi draugi. Par Jefremovu beigās iestājās Vorošilovs un Mikojans, kuri lūdza Staļinam apžēloties par komkoru (no 57 korpusu komandieriem tad nošāva 50...).
2.PK sākumā Jefremovs komandēja 21. armiju, tad 10. armiju un 1941.g. oktobrī 33. armiju.
Piedalījies kaujās par Maskavu un Vjazmas-Rževas kaujās (kas ilga 13 (!!!) mēnešus un, kurās SA zaudēja trīs (!) armijas). Pēc Žukova pavēles ar savu 33. armiju uzbruka lai atbrīvotu Vjazmu un pārrautu vācu armijas grupas "Centrs" (komandē Kluge, Models izstrādā 33. armijas aplenkšanas plānu) apgādes līnijas, bet rezultātā 33. armija pati tika aplenkta un pakāpeniski iznīcināta, jo ŽUkovs aizliedza lauzties atpakaļ pie savējiem. Augstākā virspavēlniecība izsūtīja Jefremovam pakaļ lidmašīnu, bet viņš atteicās pamest savus karavīrus, bet ar lidmašīnām izveda kara daļu karogus. Beidzot Staļins dod atļauju lauzties ārā no aplenkuma, bet ir jau par vēlu, jo no armijas palikusi labi ja divīzija un ieteicamais virziens sastāda...180 km. Jefremovs prasa atļauju lauzties pa īsāku ceļu. Noteiktajā datumā Lielā zeme dodas uzbrukumā cerot, ka to pašu darīs Jefremova 33. armija, taču nekā. Vācieši atklāja Jefremova grupu un aplenca to pie Slobodkas ciema, ievainotais Jefremovs, lai nenonāktu vācu gūstā, nošaujas. Vācieši padomju ģenerāli apglabā ar militāru godu un salūtu! Pārapbēdot Jefremova mirstīgās atliekas 90.gadu vidū, pie viņa atrod arī viņa personīgo zelta pulksteni...

p.s. Vjazmas-Rževas aplenkuma kaujās 1941. -1942. gadā tur aizgāja bojā 29., 33. un 39. armijas kā arī Belova kavalērijas korpuss.

________________________
"Man ir vienalga kāda marionete sēž britu tronī. Impēriju pārvalda tas, kurš kontrolē naudas plūsmas, bet tās kontrolēju es!" (Nātans Rotšīlds)


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 6 Nov 2011 21:36:33 - Laboja Armands
Atbildēt 



Nestors Mahno, krievu Не́стор Ива́нович Махно́, ukraiņu Нестор Іванович Махно,
Dzimis 1888. gada 7. novembrī (26. oktobrī pēc vecā stila) Jekaterinoslavas guberņas Aleksandrovas aprinķa Guļaipoļes ciemā, miris 1934. gada 6. jūlijā Parīzē, Francija.

Krievijas revolūciju (1905.; 1917.; 1920. – 21. gadu) dalībnieks, Krievijas pilsoņu kara karavadonis, SZSA brigādes komandieris (1919. gada februāris – maijs) , Ukrainas Tautas Sacelšanās armijas virspavēlnieks (1919. gada jūnijs – 1921. gads)

Dzimis trūcīgā ukraiņu zemnieku – kazaku pēcteču ģimenē, pēc sākumskolas pabeigšanas 16 gadu vecumā sāk strādāt Guļaipoļes čugunlietuvē par galdnieka mācekli , kur pievienojas Mihaila Semeņutas vadītajai anarhistiskajai „Brīvo zemkopju savienībai" , aktīvi iesaistās anarhistu revolucionārajā kustībā, piedalās vairākās ekspropriācijās un teroristiskos uzbrukumos cara ierēdņiem. 1908. gadā apcietināts, 1910. gadā piespriests nāves sods, kurš vēlāk aizstāts ar mūža katorgu sakarā ar to, ka terora aktu veikšanas laikā bija nepilngadīgs.
Nokļūst Butirkas cietumā Maskavā, kur iepazīstas un sadraudzējas ar ievērojamu anarhistiskās kustības pārstāvi Pjotru Aršinovu. Aktīvi piedalās cietuma protestos, par ko vairākkārt nokļūst karcerī. Saslimst ar plaušu tuberkulozi.

No cietuma tiek atbrīvots Februāra revolūcijas laikā, kopā ar citiem politieslodzītajiem. Atgriežas mājās, Guļaipoļe, kur tūdaļ iesaistās revolucionārajā kustībā, vispirms kļūst par Guļaipoļes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku, vēlāk par priekšsēdētāju ( vienīgais oficiālais Mahno amats – līdz pat 1921. gadam.) Nodibina Guļaipoļes dzirnavu un lietuvju strādnieku arodbiedrību, par kuras priekšsēdētāju kļūst. Veic aktīvu darbu strādnieku stāvokļa uzlabošanā, iegūst autoritāti vietējo iedzīvotāju vidū.
1917. gada augustā padzen Pagaidu valdības komisāru, pats ieņem viņa vietu, tā paša gada septembrī ar Guļaipoļes padomes atbalstu veic radikālu zemes reformu, vēl pirms boļševiki izsludina „dekrētu par zemi", līdz ar to nodrošinādams sev zemnieku atbalstu vairāku gadu garumā...

1918. gada pavasarī, pēc Brestas miera noslēgšanas , dodas uz Saratovu, kur piedalās anarhistu konferencē, pēc tam uz Maskavu, kur tiekas ar Kropotkinu un citiem pazīstamiem anarhistiem, piedalās Viskrievijas anarhistu konferencē, kā arī tiekas ar Ļeņinu, Trocki, Sverdlovu un citiem boļševiku līderiem, no kuriem saņem solījumus atbalstīt partizānu cīņu pret vācu un austriešu okupantiem Ukrainā.
Jūnijā atgriežas Guļaipoļe, kur pievienojas Ščusa vadītajai partizānu vienībai, drīzumā izveido savu vienību, kura visai sekmīgi ar partizānu kara metodēm cīnās pret austiešiem un hetmaņa Skoropodska režīmu.
Pēc revolūcijas Austrijā un Vācijā un hetmaņa režīma krišanas pret Ukrainas Direktoriju izturas neitrāli, bet, tiklīdz Direktorija atsakās atzīt Mahno veiktās reformas, uzsāk kaujas darbības pret Direktoriju, straujā un pēkšņā uzbrukumā ieņem Jekaterinoslavu, bet noturēt to nespēj – te pie vainas laikam būs arī biežie marodierisma akti, kurus veica Mahno kaujinieki, uzskatot pilsētniekus par mantu piegādātājiem zemniekiem... Jāsaka, ka turpmāk tādas laupīšanas Mahno nepieļāva un marodierus šāva bez žēlastības.

1919. gada sākumā Mahno cīnās ar vācu kolonistiem Dienvidukrainā, kā arī dzenā boļševiku pārtikas sagādes vienības, nepieļaujot savā kontrolē esošajos rajonos prodrazverstkas – šo boļševiku legālo laupīšanu.
Februārī, pieņemoties spēkā Deņikina vadītajai baltajai kustībai, Mahno noslēdz savienību ar sarkanajiem un ar savu vienību(kā atsevišķa brigāde) iekļaujas Dibenko komandētajā Pārdņepras divīzijā, iegūst brigādes komandiera amatu un par reidu uz Mariopoli pat tiek apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni, taču drīz sākas rīvēšanās ar sarkanajiem, jo Mahno galīgi nav pieņemama boļševiku agrārā politika un politiskā diktatūra ar ārkārtas komisijām un komisāriem. 6. jūnijā Trockis savā pavēlē pasludina Mahno ārpus likuma, savukārt Mahno atsakās no brigādes komandiera amata un pasludina savu brigādi pa Ukrainas Tautas sacelšanās armiju.
Taču Mahno armijai katastrofāli trūkst ieroču un viņi spiesti atkāpties. Šās atkāpšanās laikā Mahno pirmo reizi pielieto vēlāk slavu ieguvošo savu atkāpšanās taktiku, kad viņa armija izkūst kā sniegs pavasarī, lai pēc dažām dienām savāktos no jauna iepriekš norunātā vietā, kas tā mulsināja Mahno pretiniekus – it kā pilnīgi sagrautais pretinieks pēkšņi uzrodas no jauna pavisam citā vietā, kur to nemaz negaida.
Mahno noslēdz vienošanos ar Ukrainas Direktoriju, apmaiņā pret ieročiem solot aizstāvēt Direktoriju pret Deņikinu . Sākas Mahno kara epizode, ko Deņikins apraksta šādi :

„Махно вступил в переговоры с петлюровским штабом, и стороны заключили соглашение: взаимный нейтралитет, передача раненых махновцев на попечение Петлюры и снабжение Махно боевыми припасами. Для выхода из окружения Махно решился на смелый шаг: 12 сентября он неожиданно поднял свои отряды и, разбив и отбросив два полка генералаСлащёва, двинулся на восток, обратно к Днепру. Движение это совершалось на сменных подводах и лошадях с быстротой необыкновенной: 13-го — Умань, 22-го — Днепр, где, сбив слабые наши части, наскоро брошенные для прикрытия переправ, Махно перешёл через Кичкасский мост, и 24-го он появился в Гуляйполе, пройдя за 11 дней около 600 верст"

Tālākā tekstā Deņikins atzīst, ka Mahno reidi bija viens no viņa armijas neveiksmes cēloņiem.

1919. gada 1. septembrī Mahno publiski sevi pasludina par Ukrainas revolucionārās sacelšanās armijas (mahnovieši) virspavēlnieku, 15. septembrī Mahno armija kārtējo reizi ieņem Jekaterinoslavu, kur Mahno paziņo par brīvas darbaļaužu republikas izveidošanu Deņikina armijas aizmugurē ar centru Jekaterinoslavā . Mahno kategoriski noraida boļševiku pretenzijas uz vadošo lomu padomēs, vairāki boļševiku komisāri tiek nošauti, taču pati partija (arī boļševiki ir revolucionāri – Mahno vārdi) aizliegta netiek.
Mahno programma paredzēja „proletariāta diktatūras" un komunistu partijas vadošās lomas atcelšanu, pārvaldes izveidi uz „brīvu, bezpartejisku padomju" bāzes, zemes reformas gaitā iegūto lauksaimniecības zemju nodošanu privātīpašumā to apsaimniekotājiem, arodbiedrību varas nostiprināšanu uzņēmumos, saglabājot pašu uzņēmumu privāto raksturu – lai nepārtrauktu ražošanu un saglabātu uzņēmumu vispārējo vadību arodbiedrību kontrolē, tādejādi Mahno kategoriski norobežojās no „kara komunisma."
Mahno pasludina kursu uz trešo – sociālo Krievijas revolūciju ar mērķi gāzt boļševiku režīmu un nodibināt tautas varu bez partiju diktāta.

1919. gada nogalē Deņikina fronte sairst un boļševikiem vairs nav nepieciešams Mahno, tāpēc 1920. gada 11. janvārī Trockis kārtējo reizi pasludina Mahno ārpus likuma – tikai Mahno par to nospļauties, viņš ir aizņemts ar savas anarhistiskās republikas izveidi un viņa armija sasniedz maksimumu – Mahno rīcībā ir vairāk kā 150 000 kareivju, vērā ņemams spēks... Šajā laikā sarunas ar Mahno mēģina uzsākt Vrangelis, taču nesekmīgi – pārāk dažādas ir viņu pozīcijas un Mahno pavēl nošaut Vrangeļa pārstāvjus.
Tajā pat laikā mahnieši sekmīgi atsit boļševiku soda vienības, likvidē čekistus, komisārus un dažādus prodrazvjorstkas darboņus, vienkāršos sarkanarmiešus parasti palaiž uz brīvām kājām – šāda rīcība vairo Mahno autoritāti tautā.

1920. gada rudenī boļševiki piedāvā Mahno kļūt par sabiedroto cīņā pret Vrangeli, apsolot saglabāt un respektēt anarhistiskā rajona autonomiju. Mahno piekrīt un 2. novembrī tiek parakstīta Starobeļskas vienošanās, kuras rezultātā tiek izveidots Mahno armijas ekspedīcijas korpuss, kuru komandē Semjons Karetņiks, jo pats Mahno ārstējas no ievainojuma.
Mahniešu korpuss forsē Sivašu un korpusa ložmetēju pulkam ir galvenā loma ģen. Barboviča korpusa sagrāvē, kas paver sarkanajiem brīvu ceļu uz Krimu.
Boļševiki pat nedomā ievērot panākto vienošanos un tūdaļ pēc Krimas ieņemšanas nolemj iznīcināt mahniešu korpusu – Karetņiks un viņa štābs ar viltus pavēli tiek izsaukti uz apspriedi, arestēti un nošauti, bet korpusam atlikušo komandieru – Ščusa un Zadova vadībā izdodas izlausties no Krimas, pie kam Ščusa komandētie kavalēristi izlaužas, atkal forsējot Sivašu, bet Zadova ložmetēju pulks un kājinieki izlaužas caur Perekopa zemesšaurumu. Pēc izlaušanās Zadovs pieņem lēmumu izformēt savu vienību un mahnieši atgriežas mājās – kā ne vienreiz vien darījuši, kas turpmākajiem vēsturniekiem ļauj spekulēt par mahniešu zaudējumiem izlaušanās kauju laikā – jo no 150 tačankām, kuras izlauzās no Krimas, Guļaipoļe atgriezās 36...

Nu, kad Vrangeļa briesmas garām, boļševikiem galīgi nav vajadzīgs Mahno un cīņai ar viņu tiek iesaistīti nopietni spēki Frunzes un latvieša Eidemaņa vadībā. Sarkanie masveidā pielieto klasisku pertpartizānu taktiku – tiek nodedzināti mahniešu atbalstītāju ciemi, ņemti un nošauti ķīlnieki, iznīcināti sējumi – šajos apstākļos Mahno pieņem lēmumu, lai novērstu tiešās briesmas savai dzimtajai Guļaipoļe, doties reidā pa Ukrainu, mēģinot īstenot savas programmas punktu par trešo krievu revolūciju.
Mahno vienības gūst dažus panākumus, pat sarkano vienības reizēm pāriet viņa pusē, taču jau 1921. gada vasarā viņa vienība ir piespiesta pie robežas un 28. augustā ar kaujām šķērso Rumānijas robežu, pats Mahno tiek smagi ievainots galvā.
Līdz ar to mēģinājums radīt brīvu pilsoņu brīvu sabiedrību Krievijas revolūcijas ietvaros ir beidzies.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Janis fon Fichtenbaum
Lietotājs




# Nosūtīts: 11 Dec 2012 19:55:22 - Laboja Janis fon Fichtenbaum
Atbildēt 


Георгий Константинович Жуков
Georgijs Žukovs dzimis 1896. gada 1. decembrī [v.s. 19. novembrī], miris 1974. gada 18. jūnijā) bija PSRS maršals. Lai gan viņam nebija militārās izglītības, viens no pazīstamākajiem padomju augstākajiem virsniekiem Otrā pasaules kara laikā. Vēsturē iegāja kā karavadonis gandrīz bez zaudējumiem. Bet, patiesībā, karavadonis bija tik cietsirdīgs, ka viņš šokēja ne tikai amerikāņus, vāciešus, bet arī pašu Staļinu. Īpašnieks spārnotajam teicienam „ saldātus nežēlot, bābas vēl piedzemdēs" . Karavadonis, kurš ar vēsu roku parakstīja nāvesspriedumus saviem karavīriem, un žēlojot tehniku vietā sūtot cilvēkus.
Dzimis Kalugas guberņā nabadzīga zemnieka ģimenē. Devās peļņā uz Maskavu, kur 1915. gadā iesaukts armijā. Pirmā pasaules kara laikā divreiz apbalvots ar Jura krustu. Pēc Oktobra revolūcijas iestājās boļševiku partijā. Karoja Krievijas pilsoņu karā. 1921. gadā apbalvots ar Sarkanā Karoga Ordeni par Tambovas sacelšanās apspiešanu.
1923. gadā Žukovs kļuva par pulka, bet 1930. gadā - par brigādes komandieris.1938. gadā tika nosūtīts uz Mongoliju, kur 1939. gada maijā - septembrī komandēja PSRS un Mongolijas spēkus Halhingolas kaujā, pret Japāņiem, kur Žukovs guva pārliecinošu uzvaru, tiem laikiem novatoriski izmantojot tanku vienības. Tiek uzskatīts, ka uzvara šajā kaujā bija ļoti svarīga, un Žukovs izdarīja brīnumu, jo japāņi bija apņēmīgi karot, bet Žukova vienība bija mazskaitliska, un vāji sagatavota. Patiesībā, augustā Žukova pakļautībā bija 60 000 cilvēku, kurus lieliskais komandieris arī vērtīgi izmantoja. Tieši Halhingolas kaujā Žukovs pirmo reizi izmantoja jauno metodi karavīru motivācijas uzlabošanai: - nošaušanu. Pa 3 (!) mēnešiem Žukovs parakstīja 600 nāves spriedumus saviem karavīriem ( 6 cilvēkus dienā) , bet pateicības tikai 80. Neapšaubāmi tas ļoti motivēja, un PSRS uzvarēja. Zīmīgi, ka kara plāns, kurš bija izstrādāts Halhingolas kaujā bija ļoti detalizēts un ļoti labi pārdomāts līdz pat sīkumiem, BET, kā noskaidrojās vēlāk, šī plāna līdzautors ( ja ne īstais autors) štāba priekšnieks K. Bogdanovs, kuru Žukovs nekad nepieminēja ( kas tikai vairāk pierāda, kas plāna autors). Piemēram – avīzē „ Krasnaja zvezda" Žukovs pēc uzvaras pieminēja politdarbiniekus, kara korespondentus, pat vārdus Mongoļu jātnieku ierindniekiem, bet nezin kāpēc nezināja štāba priekšnieka vārdu??? Par šo kauju ieguva Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

1940. gadā Žukovam tika piešķirta ģenerāļa pakāpe. 1940. gadā piedalījās Besarābijas (toreiz Rumānijas daļa, tagad Moldova) militārās okupācijas plānošanā un realizācijā. 1941. gadā maijā piedalījās plāna izstrādē, kurā tika ierosināts izdarīt preventīvu triecienu pret Vāciju, tomēr šo plānu Staļins neakceptēja. Sākoties Vācijas uzbrukumam PSRS (Lielajam Tēvijas karam Krievijas terminoloģijā), Georgijs Žukovs bija Sarkanās armijas ģenerālštāba priekšnieks, tomēr pēc neveiksmēm kara sākumā tika atcelts no amata un iecelts par Rezerves frontes komandieri.

Kā Rezerves frontes pavēlnieks piedalījās Sarkanajai armijai neveiksmīgajā Smoļenskas kaujā, kuras ietvaros vadīja Jeļņas uzbrukuma - vienu no pirmajām operācijām Austrumu frontē, kur Sarkanajai armijai izdevās gūt daļējus panākumus. Arī šo kauju PSRS ļoti populizēja – ka tieši tur radās gvarde, tur iemācījās padomju karavīri sist fašistus, ka tieši tur izpaudās Žukova talants utt, bet vācu materiāli liecina, ka šajā kaujā vācu ģenerāļi neuzskatīja par vajadzību noturēt Jeļņu, jo tai stratēģiski nebija nekādas nozīmes un tā pēc pēc armijas ģenerālštāba priekšnieka Haldera pavēles tika atdota, uzskatot, ka Kijevas ieņemšana ir daudz svarīgāka. Pats galvenais, arī Žukovs zināja par vāciešu nodomiem, bet Žukovam bija nepieciešama uzvara lai kompensētu savus zaudējumus pret vāciešiem kara sākumā. Tāpēc nolēma nevis piedalīties aizstāvēt Kijevu, bet izcīnīt nenozīmīgu uzvaru. Turklāt, arī pati uzvara bija interesanta – vācu ģenerālštāba priekšnieka Haldera atskaitē, kuru rakstīja Hitleram bija rakstīts : „Mūsu daļas atdeva pretiniekam pozīcijas, bet pretinieks vēl ilgi tās apšaudīja, un tikai tad lēni tās aizņēma ar kājiniekiem" ( vācieši tās bija atstājuši pat pirms kaujas). Žukovs atkal kļuva varonis.

Pēc Jeļņas operācijas Žukovs tika norīkots par Ļeņingradas frontes pavēlnieku. Kā mēs zinām, Ļeņingradu vāciešiem ieņemt neizdevās, tāpēc Žukovs turpināja uzvaru sēriju, bet atkal ir viens bet: 5 dienas pēc amata saņemšanas Žukovs izdeva pavēli – „ Karavīri, kuri padosies gūstā pēc atgriezšanās tiks nošauti. ĢIMENES, tiem kuri padosies ienaidniekam sameklēt un nošaut." Šādu pavēli karavīri saņēma 1942.gada 28.septembrī. Šoks, kādu šī pavēle radīja ( tieši punkts par ģimenēm) bija tik liels, ( pat Staļins afigel) ka notika bezprecendenta situācija – pavēle tika pamainīta ( mīkstināta) dzēšot punktu par ģimenēm.
1942. gadā kā šīs frontes pavēlnieks Žukovs vadīja Rževas - Vjazmas operāciju (sauktu arī par "Rževas gaļasmašīnu" ("Ржевская мясорубка")), kura kļuva par vienu no asiņainākajām kaujām Austrumu frontē - 4 mēnešu laikā pušu zaudējumi bija no 500 000 līdz 1 000 000 padomju un no 300 000 līdz 450 000 vācu pusē, tomēr operācijas rezultāti bija visai pieticīgi. 1942. gada augustā Žukovs tika nozīmēts par Augstākā Virspavēlnieka vietnieku un PSRS Aizsardzības komisāra pirmo vietnieku, bet par Rietumu frontes virspavēlnieku iecelts Ivans Koņevs.

1945. gada aprīlī - maijā kā 1. Baltkrievijas frontes pavēlnieks vadīja Berlīnes kauju kurā gāja bojā pusmiljons (!) padomju karavīru. Eizenhauers bija teicis, ka ja būs iespēja ieņemt Berlīni bez lieliem zaudējumiem, tad mēs to izdarīsim. Bet padomju komandieriem ( Staļinam) bija svarīgi ieņemt Berlīni un pēc iespējas ātrāk ideoloģijas dēļ. Berlīnes kaujās piedalījās 2.5 miljoni padomju karavīri. Netika žēloti cilvēki.

Pēc kara Žukovs kļuva par Padomju okupācijas zonas pavēlnieku, tomēr drīz tika atcelts no amata, jo sāka nodarboties ar marodierismu – izveda no Drēzdenes galerijas gleznas, no Berlīnes briljantus, antikvariātus un zeltu. Žukova vasarnīcā tika veikta pārmeklēšana – un atklājās, ka viņa vasarnīcā bija tikai 1 (!!!!!!) priekšmets ražots Padomju savienībā – tas bija paklājiņš pie durvīm, kur kājas slaucīt. Tur bija 17gs gobelēns, zelts, briljants, zelta somiņas, utt. Jagodinskas muita bija aizturējusi 6 vagonus (!!!) ar 85 kastēm mēbeļu, kuras piederēja Žukovam. Muitnieka atskaite nonāk Staļina rokās, agrāk tādam muitniekam būtu nekavējoties izpildīts nāvessods, bet tagad, kar beigās situācija ir savādāka. Sākas izmeklēšana. Žukovs paskaidrojumā raksta, ka visu pircis pa savu naudu. Teorētiski, alga viņam bija liela, un varēja tā arī būt, un šī lieta bija ierosināta , iespējams viņa tolaik milzīgās popularitātes dēļ, kas varētu apdraudēt Staļinu .

Tad norīkots par Odesas kara apgabala pavēlnieku. Arī Odesā Žukovs sāka demonstrēt savas zināšanas. Cīnoties ar noziedzību, Žukovs sāka apšaut visu noziedziniekus. Vēlāk tika pārcelts uz Urālu kara apgabalu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā atgriezās Maskavā un kļuva par aizsardzības ministru.
Aizsardzības ministra amatā Žukovam bija svarīga loma Lavrentija Berijas atstādināšanā no amata. Kā PSRS Aizsardzības ministrs Žukovs vadīja Ungārijas revolūcijas sagrāvi. 1957. gadā Hruščevs atcēla Žukovu no amata. Kad 1964. gadā Hruščevs pats tika atcelts no amata, Žukova militārie nopelni atkal tika publiski atzīti, tomēr būtiskos amatos viņš iecelts netika.
Miris Maskavā 1974. Gadā
Žukova runas fragments Eizenhaueram 1945.gadā par savu metodi mīnu lauku pārvarēšanā: „ sākumā es sūtu kājniekus lai mīnas uzsprāgst, tad iet tanki"

________________________
"Tērauds un dzelzbetons neglābs, ja gars ir vājš"
Ā.Hitlers


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 29 Dec 2014 20:17:28 - Laboja Armands
Atbildēt 




Romāns fon Ungerns-Šternbergs
Romāns (Roberts) Nikolauss Maksimiliāns fon Ungerns-Šternbergs, arī Romāns Ungerns fon Šternbergs (vācu: Roman Nicolaus Maximilian von Ungern-Sternberg, krievu: Барон Роман-Николай-Максимилиан Унгерн фон Штернберг, Роман Фёдорович Унгерн фон Штернберг
dzimis 1885. gada 29. decembrī, miris 1921. gada 15. septembrī
Krievu un mongoļu karavadonis, ģenerālleitnants, Pirmā pasaules kara, Krievijas pilsoņu kara un mongoļu – ķīniešu kara (1919. – 1921.) dalībnieks, Mongolijas kara ministrs, faktiski diktators (1921.)
Viens no interesantākajiem un neviennozīmīgāk vērtētajiem krievu pilsoņkara dalībniekiem ar savādu likteni, dažkārt līdzīgu drūmai vācu pasakai – aristokrāts, Dago (Hījumā) salas pirātu pēctecis, apprec princesi un iegūst pus valsti, tiek nodots, sagūstīts un nošauts...

Dzimis Grācā, Austrijā, baltiešu aristokrātu ģimenē, vecāku Eiropas ceļojuma laikā.
1904. gadā sāk mācības Jūras kadetu korpusā, taču, sākoties Krievu – Japāņu karam, brīvprātīgi piesakās armijā, tiek nosūtīts uz fronti, taču kara darbībā nepaspēj piedalīties, karš beidzās. Pēc atgriešanās Eiropā iestājas Pavlovskas karaskolā, kuru pabeidz 1908. gadā, aizraujas ar mistiku un ezotēriku, kļūst par budistu. Pēc karaskolas pabeigšanas brīvprātīgi piesakās dienēt Aizbaikāla kazaku karaspēkā horunžija pakāpē. Pēc vairākiem skandāliem un kautiņiem ar dienesta biedriem pēc virsnieku Goda tiesas (pirmā tāda, bet ne pēdējā Ungerna karjerā) lēmuma tiek pārcelts no Čitas uz Daurijas garnizonu pie Ķīnas (Mandžūrijas) robežas .
1911. gadā Ķīnā notiek revolūcija, ķīnieši gāž mandžūru dinastiju, tiek pasludināta republika. Mongolija tolaik ir Ķīnas vasaļvalsts, taču, izmantojot kā ieganstu Cinu dinastijas gāšanu (formāli Mongolija bija Cinu dinastijas, nevis Ķīnas vasalis) mongoļu garīgais līderis Bogda Gegenlama VIII pasludina Mongolijas neatkarību un sevi par mongoļu lielhanu . Sākās mongoļu – ķīniešu(1911.-1914.) karš. Mongoļu spēkus konsolidē un apvieno interesanta personība – formāli Krievijas pavalstnieks, kalmiku izcelsmes Dža lama, kurš pasludina, ka ir mongoļu XVIII gs. nacionālā varoņa, hana Amursana reinkarnācija. Dža lamas vadībā mongoļiem izdodas sakaut vairākas ķīniešu soda ekspedīcijas un Ķīna ar Krievijas starpniecību spiesta atzīt Mongolijas patstāvību 1914. gadā.
Sākoties notikumiem Mongolijā, Ungerns redz iespēju īstenot savas mistiskās idejas par Čingizhana impērijas atjaunošanu un iesniedz lūgumu nosūtīt viņu par instruktoru Dža lamas armijā, taču saņem atteikumu – viņa mundiera gods ir aptraipīts ar goda tiesas spriedumu.
Tad Ungerns iesniedz lūgumu atvaļināt sevi no armijas un dodas pie Dža lamas privātā kārtā. Urgā, Mongolijas galvaspilsētā Ungernu izsauc pie sevis Krievijas sūtnis un kategoriskā formā aizliedz viņam doties pie Dža lamas, pavēlot atgriezties Krievijā. Ungerns spiests paklausīt.
Starp citu, Dža lamu krievi sagūstīs 1913. gadā un, kā savu pavalstnieku, kurš bez atļaujas iejaucies ārzemju lietās, notiesās uz mūža katorgu, no kuras Dža lamu atbrīvos Februāra revolūcija un Mongolijā viņš atkal parādīsies 1919. gadā, jauna ķīniešu – mongoļu kara laikā.

Ungerns atgriežas Eiropā un pavada laiku senču muižā Dago (Hījumā) salā, kur turpina studēt budistu mistiķu darbus.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, Ungerns atkal ierindā, tiek ieskaitīts 34. Donas kazaku pulkā, par personīgo drosmi kā viens no pirmajiem saņem sv. Jura ordeni. Pēc nesaskaņām ar virsniekiem (viņa komandieris ģen. P. Vrangelis vēlāk rakstīja „Es nezināju, ko domāt par viņu (Ungernu) – man nebija otra tik pārdroša, iniciatīva un veiksmīga virsnieka; taču nebija arī otra tik ķildīga, impulsīva un patvaļīga." ) maina daļas, tiek pārcelts uz Ņerčinskas pulku, piedalās dziļos kazaku reidos Austrumprūsija, vēl piecas reizes tiek apbalvots, taču...
1916. gadā, dodoties saņemt kārtējo kaujas apbalvojumu, dusmu lēkmē piekauj garnizona komendantu. Pēc kārtējā virsnieku Goda tiesas sprieduma tiek izslēgts no pulka un ar pazeminājumu dienesta pakāpē nosūtīts uz Kaukāza fronti, kur tiek ieskaitīts Aizbaikāla kazaku pulkā, kuru komandē viens no retajiem Ungerna draugiem, vēlākais baltais ģenerālis, tolaik pulkvedis Semjonovs. Kaukāza frontes Persijas kara darbības teātrī kopā ar Semjonovu veic plašus reidus pa turku aizmuguri, formē kristiešu – asīriešu partizānu vienības darbībai ienaidnieka aizmugurē, kārtējo reizi saņem apbalvojumu par drošsirdību.
Pēc Februāra revolūcijas Kerenskis komandē Semjonovu uz Aizbaikālu ar mērķi komplektēt armijas daļas no vietējiem iedzīvotājiem – mongoļiem un burjatiem. Semjonovs kā palīgu iesaka Ungernu, Kerenskis piekrīt un piešķir Ungernam ģenerālmajora pakāpi.
1917, gada jūnijā Semjonovs un Ungerns ierodas Aizbaikālā, Semjonovs ar savu štābu apmetas Čitā, bet Ungerns dodas uz pazīstamo Dauriju, lai sāktu formēt Iezemiešu pulku, kurš vēlāk pāraug par Āzijas divīziju.
Oktobra revolūciju Ungerns nepieņem un ar saviem kazakiem izdzenā vājās boļševiku padomes un atbruņo Daurijas garnizonu.
Pēc Kolčaka nākšanas pie varas atamans Semjonovs, kura operatīvā pakļautībā ir Ungerns, atzīst Kolčaku, taču kaijas operācijā nepiedalās, aizbildinoties, ka viņa pārziņā esošais svarīgais Transsibīrijas dzelzceļa posms prasa pastāvīgu karaspēka klātbūtni. Daļēji tā arī ir, taču šis atteikums ir iemesls vēlākām spekulācijām par nesaskaņām starp Kolčaku un Semjonovu. Vēlāk, jau emigrācijā, bijušie kolčakieši pārmetīs Semjonovam tiešu nodevību, bet tas būs vēlāk.
Pašlaik, 1918. gada vasarā, Ungerns nodarbināts ar savas nu jau divīzijas formēšanu un apgādi. Apgādes problēmas risina vienkārši – aplaupot vilcienu sastāvus un konfiscējot nepieciešamās preces. Divīzijā ar visai savdabīgām metodēm tiek nodrošināta dzelzs disciplīna – pēršana ar nagaikām skaitās sīks disciplinārs sods, par nopietnākiem pārkāpumiem tiek piemēroti dažādi nāves sodi, parasti ārkārtīgi nežēlīgi.
„Soda mērs var būt tikai viens – tas ir dažādas kvalifikācijas nāves sods," vienā no savām pavēlēm raksta Ungerns. Starp sodiem ir sodāmo dzīvu vārīšana eļļā, sods ar žurkām – uz sodāmā ķermeņa uzlik vairākas žurkas, kuras pārsedz ar vara trauku un tikmēr dauza pa to, līdz apstulbušie dzīvnieki atrod izeju, izgraužoties caur upura miesu, sodāmo atstāšana vilku saplosīšanai... Te jāpiebilst, ka psiholoģiskā iespaida radīšanai Ungerns sodītos aizliedza apglabāt – līķus aizveda un atstāja tuvākajās sopkās, kur tos aprija vilki un lāči, kuri ap Dauriju bija savairojušies neticamā daudzumā.
Vēl Ungerna iecienīts paņēmisns psiholoģiskā spiediena izdarīšanai uz iebraucējiem bija uzaicinājums izjādei – Ungerns uzaicināja kādu viesi, bieži vien ārzemju žurnālistu uz pastaigu pa pilsētas apkārtni. Neapglabāti cilvēku kauli sopkās un laiskie, labi nobarojušies vilku bari, kuri nemaz nebaidās no cilvēkiem, atstāja neizdzēšamu iespaidu ne tikai uz žurnālistiem, arī baltie virsnieki, kuri dažādās dienesta darīšanās apmeklēja Dauriju, ir atstājuši spilgtas atmiņas – šķiet, ar Ungerna psihi tiešām kas nebij kārtībā.
1919. gada pavasarī Ungerns apmeklē Harbinu un salaulājas ar ķīniešu princesi, Cinu dinastijas radinieci, kuras aizbildnis ir Mandžūrijas militārais gubernators. Laulībai ir politisks raksturs ar mērķi nodrošināt ķīniešu atbalstu, taču laulība nav ilga – jau tā pat gada vasarā, pēc ķīniešu iebrukuma Mongolijā Ungerns nosūta sievu atpakaļ uz Harbinu, bet 20. gada pavasarī pats ierodas Harbinā, lai oficiāli šķirtu laulību – iespējams, arī tāpēc,ka gatavojās karam Mongolijā un nevēlējās, lai viņa laulību izmantotu politiskām spēlēm.
1919. gada nogalē tiek sagūstīts Kolčaks, viņa armijas atliekas, tai skaitā ģenerāļa Kapela korpuss (pats Oskars Kapels ir kritis) 20. gada sākumā ar kaujām izlaužas līdz Daurijai. Visu ceļu no Ufas līdz Daurijai ar kaujām nogājušie kapelieši ir neizpratnē par Ungerna Āzijas divīzijā valdošajiem tikumiem – labi baroti un apģerbti kazaki nodarbojas ar izsmalcinātām aziātiskām spīdzināšanām, pilsētas apkārtne nosēta ar cilvēku kauliem, kamēr paši kapelieši, it sevišķi korpusa Proletārisko pulku kareivji bieži vien ģērbušies tajās pat blūzēs, ar kurām aizgāja no Ufas... Sākas konflikti, kuru atrisināšanai spiests iejaukties atamans Semjonovs. Martā Ungerna Āzijas divīzija atstāj Dauriju un apmetas nometnē 20 km no pilsētas.
1920. gada jūlijā atamans Semjonovs uzsāk pēdējo plašo balto uzbrukumu sarkanajiem, taču uzbrukums neizdodas, bet Ungerna komandētā Āzijas divīzija pēkšņi pazūd... Semjonovs pasludina Ungernu par dezertieri, lai gan daudzi pētnieki domā, ka tas ir viltus manevrs – Ungerna uzdevums ir doties plašā reidā pa sarkano aizmuguri, taču balto frontes sabrukums padara šo uzdevumu bezjēdzīgu.
Lai nu kā tur būtu bijis, taču jau septembrī divīzija atrodas Mongolijā.
Mongoliju tobrīd bija okupējuši ķīnieši – izmantojot Krievijas pilsoņu karu, kurš izslēdza no spēles Krieviju kā vienu no 1914. gada līguma garantiem, ķīnieši centās atjaunot svu kundzību Mongolijā – 1919. gadā Mongolijā iebruka 50 000 vīru liels, labi apgādāts un apbruņots ķīniešu ekspedīcijas korpuss. Mongolijai nebija regulāras armijas, bet neregulārās mongoļu hanu karadraudzes ķīnieši sakāva, vienīgi valsts rietumos atkal parādījās Dža lama, kura partizānu vienības atbrīvoja no ķīniešiem Mongolijas un Gobi Altaja rajonus, taču tālāk netika, pārāk labi šoreiz bija bruņoti ķīnieši. Bogda Gegens VIII bija spiests atteikties no lielhana troņa, viņam palika tikai augstākā lamas funkcijas.
Te ķīnieši pieļāva lielu kļūdu – sāka piedzīt nodokļus, ieskaitot parādus par astoņiem neatkarības gadiem. Sākās pagaidām neorganizēts partizānu karš, vajadzēja tikai kādu, kurš konsolidētu mongoļus pret ķīniešiem un te parādījās Ungerns ar savu Āzijas divīziju, kura pārsvarā satāvēja no burjatiem un mongoļiem.Mongoļi, tai skaitā Bogda Gegens, to uztvēra kā Debesu zīmi.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 29 Dec 2014 20:22:39
Atbildēt 


Turpinājums
No aizmirstības tika izvilkts vecs XVIII gs pareģojums, kurā teikts, ka Mongoliju no ķīniešiem atbrīvos karavadonis no ziemeļiem, kurā būs iemiesojies viens no budistu nāves dēmoniem, kurš vajā budisma ienaidniekus.
Oktobra vidū Ungerna armija nonāca pie Urgas. Sākās sarunas, kurās ķīniešu garnizons noraidīja piedāvājumu padoties. 27.oktobrī sākās uzbrukums Urgai, kaujas ilga līdz 4. novembrim, taču ķīniešiem izdevās atsviest uzbrucējus un Ungerns atvilka savu armiju uz Mongolijas austrumiem.
Neskatoties uz sakāvi, Ungerna armija strauji pieauga – tai pievienojās mongoļu feodāļu karadraudzes, Dalailama atsūtīja trīs sotņas savu personīgo gvardu, pat 150 vīru liela japāņu vienība ir Ungerna rīcībā. Ungerns ar budistu garīdzniecības palīdzību izvērš psiholoģisko karu pret ķīniešiem – lietā tiek likti visdažādākie pareģojumi, piemeklēti citāti no dažādiem rakstiem, izplatās leģendas par pašu Ungernu.
Propogandai ir panākumi, ķīniešu gubernators sāk nervozēt un pieļauj lielu kļūdu – pavēl arestēt Bogda Gegenu. Ungernam to vien vajag. Viņa armija, kurā nu jau ir ap 15000 kareivju (ķīniešiem tikai Urgā vien – 22 000) dodas atbrīvošanas karagājienā. Ungernam izdodas bloķēt pilsētu un ķīnieši, kuri nezin patieso spēku samēru, domā, ka Urga ielenkta. Gubernators atbrīvo Bogda Gegenu no apcietinājuma, nosakot tam mājas arestu. Tajā pat laikā tiek pastiprināts psiholoģiskais spiediens – gaišā dienas laikā Ungerns viens pats iejāj pilsētā, apjāj apkārt ķīniešu štāba ēkai, izpļaukā sargkareivi par goda neatdošanu un, neviena netraucēts, pamet pilsētu. Ķīniešu kareivju morāle plok acīmredzami.
Tiek izstrādāta specoperācija Bogda gegena atbrīvošanai. 1.februārī divi simti tibetiešu gvardu, pārģērbti par mūkiem (tibetieši no Dalailamas personīgās miesassardzes labi pārzin budistu cermonijas un mūku paradumus, tāpēc nerada aizdomas ķīniešos,kuri apsargā pili) iekļūst Bogda Gegena rezidencē, kur nākošā dienā jānotiek svarīgai reliģiskai cermonijai un nolaupa valdnieku. Ķīniešu pārsteigums ir pilnīgs. Ungerns pavēl sākt Urgas ieņemšanas operāciju, ķīniešu garnizons, lai gan skaitliskā vairākumā un labāk bruņots, panikā bēg. 5.februārī Urga ir pilnīgi atbrīvota no ķīniešiem, Ungerns igūst lielas trofejas – vairāk, kā 20000 šauteņu, 30 ložmetēju, 8 lielgabalus, vairākus miljonus patronu, ap 500000 juaņu (250 000$) naudā, amunīciju, formastērpus, apavus...
Ungerns ieceļ sevi par Urgas kara komendantu, sākas baltais terors – baronam raksturīgā manierā tiek iznīcināti visi sarkanie, arī tie, par kuriem ir kaut visniecīgākās aizdomas par sadarbību ne tikai ar boļševikiem, arī eserim un meņševikiem. Tiek nogalināti visi ebreji – vairāki simti ebreju tirgotāju, amatnieku un to ģimenes locekļu. Ungerns aizliedz šaut, lai taupītu patronas, tāpēc upurus kar, kapā ar zobeniem, slīcina ālinģos vai vienkārši apsit ar ilksīm.
22. februārī Bogda Gegens VIII atkārtoti oficiāli kļūst par Mongolijas lielhanu, pār Ungernu un viņa līdzgaitniekiem līst monarha pateicības lietus – daudzi virsnieki kļūst par mongoļu augstmaņu titulu īpašniekiem, pats Ungerns iegūst Dorhajhošančinvan hana titulu, kas tiesībās viņu pielīdzina Čingizīdu asiņu princim un Mongolijas armijas virspavēlnieka amatu.
Bet karš vēl nav beidzies un Ungerns ar armiju atstāj Urgu. Vairākās kaujās ķīniešu armija tiek sakauta, tās atliekas bēg no Mongolijas, 5. aprīlī notiek beidzamā kauja – pie robežas tiek sagrauts ķīniešu korpuss, kuru Pekinas valdība sūta uz „dumpīgo provinci" Ungerna noķeršanai un sodīšanai. Karš ar Ķīnu faktiski beidzas, lai gan miera līgums tiks parakstīts tikai 1923. gadā. Tagad Ungerns ir citas idejas pārņemts – viņš steidz atjaunot monarhijas visā pasaulē, Mongolija, viņaprāt, bija tikai pirmais solis Vispasaules Monarhistiskajā Kontrrevolūcijā (viņa paša izmantots termins)
Bogda Gegens gan ir pateicīgs Ungernam par savu atjaunošanu tronī, taču nemierīgais atbrīvotājs ar savām metodēm vecīgajam , pusklajam mongoļu monarham sagādā pamatīgas galvassāpes – visā savā valdīšanas laikā Mongolijā viņš nav piespriedis pat desmito daļu tik nāvessodu, cik Ungerns divās valdīšanas nedēļās. Neapbedītie līķi (mongoļi savus mirušos izliek stepē, nevis aprok) rada epidēmiju draudus, daudzās rekvizīcijas noplicina aimakus, un vēl trauksmainas ziņas no ziemeļiem – tur kāds Suhebators, arata dēls, pulcina ap sevi neapmierinātos un taisās nākt uz Urgu...
Pats Ungerns tajā laikā raksta vēstules visiem monarhiem, kuri viņaprāt varētu atbalstī Vispasaules Monarhistiskās kontrrevolūcijas ideju, izklāstot savu programmu – Japānas imperatoram, Anglijas karalim, Dalailamam, Turcijas sultānam, Persijas šaham. Neviens no šās pasules varenajiem viņam neatbild.
Beidzot, 21. maijā lielais karagājiens var sākties un Bogda Gegens dod svētību Ungerna ieročiem, bet pats steigšus dodas sagaidīt jaunu atbrīvotāju Suhebatoru, kura vienības ienāk Urgā jau 25. maijā.
Ungernam nākas vilties - zemnieki nemaz nav tādi monarhisti, kā viņš bija iedomājies un Tālo Austrumu Republika nebūt nav boļševiku Krievija ar prodrazvjorstkām un ķīlnieku apšaušanām, gluži otrādāk – samērā liberālais TAR režīms zemniekiem šķiet kā paradīze pēc kolčakiešu rekvizīcijām un soda ekspedīcijām.
Karagājiens izgāžas – pēc pirmajiem panākumiem pret Ungernu vēršas Otrā TAR Tautas armijas brigāde J.Stroda vadībā, Ungerns spiests atkāpties. Arī cerētā tautas atbalsta nav – Sibīrijas zemnieki viņu neatbalsta. Šķiet, vīlies savās cerībās, Ungerns pieļauj vairākas taktiskas kļūdas, kas vēl vairāk atsvešina viņu no tautas – te gan epizode ar zemniekiem, kurus par atteikšanos pievienoties viņa armijai pavēl dzīvus izbarot cūkām, gan budistu klosteris, kura mūkus apvaino pārtikas slēpšanā un pavēl nopērt, galveno lamu pakar. Pēc pēdējās epizodes viņu pamet daudzi mongoļi, tad jau viņa armija ir atspiesta Mongolijā un puspartizānisko TAR Tautas armiju nomaina regulārās RKKA daļas, kuru rīcībā ir bruņumašīnas.
Ungerns izdara savu pēdējo kļūdu – apvaino nodevībā savu sabiedroto – mongoļu čingizīdu dzimtas hanu, kura juridisks radinieks skaitās un pavēl to dzīvu aprakt. Nākamajā naktī viņu pamet atlikušie krievi, bet mongoļi viņu sagūsta un pēc divām dienām izdod sarkanajiem.
Sarkanie nogādā Ungernu Irkutskā, kur pēc izmeklēšanas (Ungerns izmeklēšanā nemēģina sevi attaisnot, noliedz tikai nepatiesus, viņaprāt, apvainojumus, bet pat visšokējošākos faktus apstiprina, vispār, pēc čekistu atzinuma, izturas uzsvērti vienaldzīgi pret savu likteni) tiek sarīkota tiesas paraugprāva. Ungerns tiek notiesāts un nošauts 1920.gada 15.septembrī.
P.S. KF Augstākā Tiesa 1998. gadā atstāja spēkā 1921.gada 15. septembra spriedumu .

Citāts: 9. Комиссаров, коммунистов и евреев уничтожать вместе с семьями. Всё имущество их конфисковывать.(no Ungerna Pavēles Nr. 15; Urga, 21.maijs 1921.gads)

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Panzerkampf Forums / WW2 / Armiju komandieri
Jūsu atbilde
Bold  Italic  Underlined  Bildes norāde  URL 
...vairāk. Atcelt

» Vārds  » Parole 
Tikai reģistrētie lietotāji var sūtīt ziņojumus! Lūdzam korekti ievadīt jūsu lietotājvārdu un paroli pirms ziņojuma sūtīšanas, vai pirms tam reģistrēties.
 
Šobrīd forumos: Viesi - 5
Lietotāji - 1 [ Smic_ ]
Rekords: 311 [18 Okt 2010 02:17:35]
Viesi - 311 / Lietotāji - 0
Lapas ielādes laiks (sek.): 0.031
Šajā lapā izmantotie logotipi un preču zīmes ir attiecīgo īpašnieku īpašums.
Lapas veidotāji un hostētājs neatbild par lietotāju komentāriem, jo komentāru īpašnieki ir to autori.
Forums tiek darbināts ar: miniBB® © 2001-2019