miniBB: The Bulletin BirdPanzerkampf Forums
 - Sākums - Balsojumi - Reģistrēties - Atbildēt - Meklēt - Statistika - Noteikumi -
Panzerkampf Forums / Jauno laiku 18.-19. gs. militārie konflikti / Jauno laiku kari līdz Vestfālenes (AD 1648.)mieram
<< . 1 . 2 .
Autors Ziņa
Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Apr 2023 17:39:04
Atbildēt 


Nu tad turpinam par holandiešu piedzīvojumiem Formozā... Lūgtum ievērtēt!


Holandieši izsēdās krastā salas dienvidu piekrastē, tagadējās Tainaņas pilsētas rajonā un, sev par izbrīnu, ieraudzīja ķīniešu apmetnes, kuri tur audzēja un pārstrādāja cukurniedres, ieguva kamparu un tirgojās ar aborigēniem. Samērā regulāri viņus apmeklēja ķīniešu tirgotāji, kuri iepirka gatavo produkciju un piegādāja jaunus pārceļotājus. Tiesa, tirgotāji izskatījās labi bruņoti un nemaz neatgādināja tos nožēlojamos andelmaņus, pie kuriem holandieši bija pieraduši Batāvijā... No kurienes tur radās ķīniešu kolonisti – skatīt iepriekšējo sadaļu par asinsbrāļiem.
- Te nu mēs esam veiksmīgi ienākuši! - nopriecājās eiropieši un sāka ar steigu būvēt fortus un citus nocietinājumus. Tiesa, iepriekšējā mācība tika ņemta vērā un strādniekiem arī kaut ko maksāja un baroja. Bet pārējiem uz pirkstiem izskaidroja, kuri tagad te ir galvenie čiekuri un kam tagad jāmaksā par aizsardzību un jā, arī cukuru un kas nu vēl jums tur ir – kampars, briežādas un pārējais – tagad ir brīv pārdot tikai un vienīgi holandiešiem, par to cenu, kādu saka. Dumpoties un tirgoties ar citiem stingri aizliegts.
Ne visiem tas patika un drīz vien pie holandiešiem ieradās delegācija no vietējo iepriekšējā "jumta". Pēc pailgas stīvēšanās un pat karadarbības (par to iepriekšējā nodaļā) abas puses vienojās par konsensu un holandieši varēja turpināt iekārtoties Formozā (Formoza bija oficiāls holandiešu tā laika nosaukums salai un kolonijai.)
Bet neba vien Formozas gubernators noteica politiku – bija arī kompānijas vadība Batāvijā un vēl Holandes (Apvienoto Provinču Republika – oficiāli) valdība, kuri sapņoja iegūt monopoltiesības tirdzniecībai ar Ķīnu un, galvenais, izmēzt no biznesa spāņus ar portugāļiem, tāpēc tika pavēlēts ieņemt otru svarīgāko Fudzjanas provinces ostas pilsētu Amoju, lai tur ierīkotu bāzi un piespiestu ķīniešus pieņemt kompānijas noteikumus. Galu galā, visi taču zin, ka ķīnieši nav karotāji – kurš tad Batāvijā nav redzējis šos, kuri katra baltā kunga priekšā liecas deviņos līkumos un nāk ar bakšišu pastieptajās rociņās...
Njā, kaut kas misējās un kauja notika nepavisam tā, kā plānoja Batāvijā – holandiešu floti ķīnieši sagrāva lupatlēveros, ar branderu nosvilinot vienu kuģi, otru sagrābjot abordāžā, divi kuģi spēja atkratīties no džonkām ar abordāžas komandām un aizlaidās. Eskadras komandieris Kristians Francs krita gūstā. Interesanti, ka Fudzjanas gubernators atlasīja 12 īpaši rudus un vasarraibumainus gūstekņus, kurus nogādāja Pekinā un parādīja imperatoram. Tā teikt, lūk ar kādiem ķēmīgiem kropļiem mums te jākaro! Imperators akciju novērtēja un piešķīra papildus finansējumu gubernatoram, kas arī bija flešmoba mērķis...
Pēc sagrāves Ostindijas kompānijas ambīcijas uz kādu laiku norima un holandieši sāka iedzīvoties Formozā. Parādījās vienkārši kolonisti, kuri ātri kļuva par plantatoriem, pēc attiecību normalizēšanas ar asinsbrāļiem viņu admirālis Dzi Čiluns par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību apgādāja jaunos plantatorus ar darbaspēku – Ķīnā verdzības nebija, bet vienmēr bija bezzemnieku pārpalikums, kuri par divām rīsa bļodiņām dienā bija ar mieru darīt jebkuru darbu. Arī ķīniešu zemniekiem holandieši atrada pielietojumu – iedalīja zemes gabalus ar noteikumu, ka visu izaudzēto pārdos kompānijai. Visi neholandieši tika aplikti ar nodokļiem, Zēlande (tā, daudz negudrojot, holandieši nosauca savu cietoksni un pilsētu, Formozas kolonijas centru) kļuva par obligātu tranzītpiestātni tirdzniecībai ar Japānu. Parādījās misionāri, kuri nesa Dieva vārdu aborigēniem (ķīnieši uz misionāru makšķeres reti ķērās). Vārdsakot, kolonija plauka un zēla, ap 1630. gadu Formoza deva 25% holandiešu Ostindijas kompānijas peļņas. Bet, kam labi dzīvojas, tas dzīvot grib vēl labāk...
Kā jau iepriekšējā nodaļā vēstīju, 1629. gadā asinsbrāļu galvenais pirātu admirālis Dzi Čiluns kļuva par Minu dinastijas lieladmirāli un galveno pirātu apkarotāju. Pirms savas aiziešanas uz kontinentu viņš asinsbrāļu galveno bāzi Taivānā par taisnīgu atlīdzību nopārdeva spāņiem, kuri tur tūdaļ uzbūvēja savu spēcīgāko cietoksni, kuru, daudz nedomājot, nosauca par Sandomingo. Vieta bija izdevīga un, galvenais, apgūta ar visai daudzskaitlīgu ķīniešu iedzīvotāju klātbūtni, tāpēc uz jauno īpašumu tika pārvietota spāņu koloniālā administrācija Taivānā. Holandiešiem tas bija kā dadzis acī un tie sataisījās spāņus no turienes padzīt, bet stipri dabūja iekšās no daudz mazskaitlīgākā spāņu garnizona. Neko darīt, jānorij rūgtais kumoss un uz laiku jāatkāpjas.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.





Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Apr 2023 17:43:14
Atbildēt 


Turpinājums sāgai par holandiešu Formozu...

Pa to laiku Ostindijas kompānijas vadības Batāvijā galvās dzima jauna, ģeniāla ideja – ja jau pirātu un asinsbrāļu vadonis ir kļuvis par Ķīnas admirāli, tad taču viņu pretpirātu apdrošināšanas kompānija vairs nepastāv un niša ir brīva? Tātad, no šī mirkļa visi maksā mums, par tiesībām kuģot gar Ķīnas krastiem! Kurš nemaksās, tas... Lai pastiprinātu draudus, tika nosūtīta flote, kurai piebiedrojās tie ķīniešu pirāti, kuriem izdevās paglābties no Dzi Čiluna veiktās tīrīšanas, kā arī tie, kuri principiāli nosodīja godīga pirāta pārdošanos impērijas valdībai. Visa šī kompānija sāka dedzināt un gremdēt kuģus šaurumā, ieviešot "jauno kārtību"
Admirālis, kurš tolaik jau bija uzņemts imperatora dzimtā un no Dzi kļuvis par Čže (vai Čžen, kā arī transkribē šo uzvārdu), bija nelielā šokā – kā tā? Tik labi viss gāja, piastri un ļani ripoja, bizness plauka un te... Droši vien, kāds pārpratums.
Viņš uzrakstīja vēstuli kompānijas vadībai ar prasību pārtraukt akcijas un atjaunot status quo, taču atbildi nesaņēma. Atbildes vietā holandiešu un ķīniešu gopkompānija uzbruka viņa kuģu būvētavai Amojā un nosvilināja vairākus gandrīz pabeigtus eiropiešu tipa kuģus. Tas nu viņam bija par daudz.
Čžen Čiluns izveda daļu flotes jūrā, norādīdams ne īpaši centīgi dzenāt pirātus, taču jebkurā izdevīgā gadījumā stāstīt, ka admirālis savus jaunuzbūvētos eiropiešu parauga kuģus ievedis Liauluo līcī Fudzjanas piekrastē, kur tie gaida jaunu artilēriju, kurai jāpienāk pēc mēneša un tad gan...
Pēc nedēļas apvienotā holandiešu un pirātu flote iegāja līcī, taču izrādījās, ka jaunie kuģi ir pilnībā apbruņoti un to artilērija pārspēj holandiešus (vispār Minu laikā ķīniešu artilērija pārspēja tā laika eiropiešu artilēriju, gan kvalitātes, gan šaušanas prasmju ziņā. Pagrimums šaujamieroču lietošanā Ķīnā sākās gadus simts pēc aprakstītajiem notikumiem, galvenokārt tāpēc, ka Ķīnā nebija karu un, tātad, stimula ieroču atīstībai.)
Tas arī viss – apvienotā eskadra gāja bojā, admirālis Hanss Putmans (amatu savienošanas kārtībā arī Formozas gubernators) krita gūstā. Caur sagūstīto admirāli – gubernatoru Čžens Ostindijas kompānijas vadībai nosūtīja ultimātu – izmaksāt viņam kompensāciju 100 000 ļanu (ap 150 000 piastru vai 400 000 holandiešu guldeņu), līdz tam jebkāda holandiešu kuģniecība pie Ķīnas krastiem ir aizliegta. Un aizliedza arī – viņa pirāti sagrāba holandiešu kuģus visur, kur tie parādījās. Holandiešu kuģniecība uz ziemeļiem no Filipīnām tika pilnīgi paralizēta, kas nesa gigantiskus zaudējumus. Kompānija bija spiesta piekāpties, izmaksāt kompensāciju un nosūtīt atvainošanās vēstuli Ķīnas valdībai.
Bet Putmanu Čžens atbrīvoja un atjaunoja auglīgo abu pušu sadarbību – galvenokārt lētā darbaspēka piegādē. Vispār Hanss Putmans Formozas vēsturē iegājis kā viens no veiksmīgākajiem gubernatoriem, kuram izdevās palielināt kolonijas teritoriju miera ceļā, izbeigt (uz laiku) konfliktus ar aborigēniem, apmaiņā pret pāriešanu holandiešu pakļautībā piedāvājot savu aizstāvību pret agresīvajiem kaimiņiem. Arī ekonomiski kolonija piedzīvoja uzplaukumu – kad pierima kompānijas ambīcijas, izrādījās, ka dzīvot mierā ar ķīniešiem ir daudz izdevīgāk, nekā karot.
Taču galvenais labuma ieguvējs no holandiešu nesekmīgās kampaņas izrādījās Čžens Čiluns – viņa akcijas imperatora acīs uzlidoja debesīs un viņš to izmantoja, ieviešot holandiešu tik kāroto Ķīnas ārējās tirdzniecības monopolu, tikai to kontrolēja nevis holandieši, bet viņš pats un no katra tirgotiesgribētāja iekasēja nelielu, bet taisnīgu darījuma procentiņu savā labā. Bet kā savādāk? Maksāja holandieši, spāņi, portugāļi, japāņi – maksāja visi, kuri gribēja tirgoties Ķīnā. Viņš nebija liedzīgs – gribi tirgoties? Par procentiem zini? Naudu vispirms un vari tirgoties. Bet kuģniecībā vispār – neviens kuģis bez Čžena vimpeļa mastos nevarēja nedz tuvoties Ķīnas krastiem, nedz pamest tos. Pat zvejnieku laivas tika apliktas ar nodevu "par aizsardzību pret pirātiem". Holandiešu idejas Čžens īstenoja dzīvē, bet faktiski visi palika apmierināti – pirātu aktivitātes tiešām gāja mazumā un Minu impērija piedzīvoja ārējās tirdzniecības uzplaukumu, pēdējo savā vēsturē. Polārlapsa arvien uzstājīgāk glaudās pie impērijas kājām.
Pagaidām viss bija šokolādē – Čžena Čiluna ienākumi jau 1634. gadā pārsniedza holandiešu Ostindijas kompānijas kopējos ienākumus, bet šī kompānija tolaik bija bagātākā Eiropā. Drīz vien Čžens kļuva par bagātāko cilvēku Ķīnā un, iespējams, arī visā tā laika pasaulē. Pacan prišol k uspehu.

Pasaulē viss ritēja savu gaitu – Eiropā joprojām plosījās Trīsdesmit gadu karš, Indijā savu uzplaukumu piedzīvoja Mogolu impērija, aiz Lielā Ķīnas mūra izveidojās un nostiprinājās mandžūru impērija Cin, kura 1636. gadā iekaroja Mongoliju un pēdējais mongoļu lielhans (tolaik tas vairs bija tikai goda tituls, nekādas varas "lielhanam" nebija) atzina sevi par mandžūru vasali un nodeva Juaņu dinastijas lielo zīmogu (valsts varas simbols, apmēram atbilst kronim Eiropā) Cinu impērijas lielhanam Aisingiro Abahajam, kas pēdējam deva kādas iluzoras tiesības izteikt pretenzijas uz visu Juaņu mantojumu, Ķīnu ieskaitot. Pašā Ķīnā, īpaši ziemeļu un centrālajos rajonos, plosījās dumpji un sacelšanās. Dumpinieki apvienojās armijās un pat izveidoja savu ideoloģiju, kura krietni apsteidza savu laiku – pie tautas posta vainīgi bagātnieki. Lai tauta dzīvotu laimīgi, visi bagātie jānogalina un to manta jāsadala. Uz priekšu biedri, uz saulaino nākotni!
Bet Japānā Tokugava ar stipru roku un musketi apvienoja valsti. Pēdējie viņam padevās dienvidu kņazi (daimjo), bet daļa tautas, no kuriem daudzi bija kristīti, turpināja pretoties. Tāpēc seguns aizliedza kristietību kā tādu, misionārus izraidīja, izraidīja arī visus eiropiešus, bet vietējos kristiešus nogalināja. Vienīgi holandiešiem, kuri spēja pierādīt, ka viņiem nav nekā kopēja ar pāvesta kurpju bučotājiem, tika atļauts tirgoties ar Japānu.
Tā nu spāņu Formozā sākās zināms panīkums, jo vairs nebija vajadzības pēc tranzītostas starp Manilu un Japānu. Arī metropolē nebūt viss nebija labi – 1640. gadā Portugāle izstājās no personālūnijas ar Spāniju un atjaunoja savu pilnu suverenitāti Bragansu dinastijas vadībā. Līdz ar to arī Makao ieguva ārvalsts ostas statusu, atlika vien Manila, bet Filipīnās sākās iezemiešu dumpis, kura apspiešanai spāņi izveda lielāko daļu Formzas garnizona.
Tādu debesu dāvanu holandieši nevarēja laist garām un savīkšījās sagrābt spāņu koloniju. Ar trīs kuģiem un 300 jūras kājiniekiem viņi ieradās pie Sandomingo, kuru aizstāvēja 49 kājinieki – terciero un daži desmiti atilēristu un musketieru.. Taču izrādījās, ka kuģu ceļu stabili pārvalda spāņu artilērija, bet desantu spāņi atsita, sagādājot holandiešiem lielus zaudējumus. Spāņu terciero joprojām bija labākie zaldāti pasaulē!
Taču holandieši nebūtu holandieši, ja tik vienkārši atkāptos – pēc vairākiem mēnešiem viņi atkal parādījās pie Sandomingo, šoreiz izcēlās krastā vairākas jūdzes no pilsētas un aplenca cietoksni no sauszemes. Spāņu stāvoklis kļuva bezcerīgs un pēc nedēļas spāņi padevās. Holandieši spāņu zaldātus ar visiem ieročiem un karogiem, kopā ar civilajiem, nogādāja Manilā un Spānijas Formoza beidza pastāvēt.
Tā nu holandiešu rokās bija gan Taivānas dienvidi, gan ziemeļi. Vienīgi vidienē bija neatkarīga aborigēnu karaliste, kuru holandieši tā arī sauca – Viduszeme. Šo karalisti holandieši tā arī nekad neieņēma, lai kā centās un tā pastāvēja līdz 1732. gadam, kad iekļāvās Cinu impērijā tīri ekonomisku iemeslu dēļ.
Pēc spāņu aiziešanas holandiešu Formoza ieguva jaunu grūdienu atīstībā un jau 1645. gadā deva vairāk, kā trešdaļu Ostindijas kompānijas peļņas – krietni vairāk, nekā monopoltirdzniecība ar Japānu un tikai mazliet atpaliekot no Javas. Holandieši uzskatīja, ka nav pasaulē tāda spēka, kurš varētu piespiest viņus atstāt Taivānu.
Pa to laiku otrpus Taivānas šaurumam, kontinentālajā Ķīnā pilnā sparā plosījās polārlapsa, Minu dinastija krita, pat vairākas reizes, bet ķīniešu patrioti izmisīgi meklēja risinājumu. Strauji izvirzījās krietnā admirāļa Čžen Čiluna dēls Čžens Čengongs, eiropiešiem pazīstams kā Koksinga, bet pats admirālis īsteno sava vētrainā mūža pēdējo afēru. Tikai par to visu – nākamajā sērijā par Taivānas vēsturi 17. gs.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Apr 2023 18:53:11 - Laboja Sturmgevers
Atbildēt 


Armands

Tad jau jautrajā pasaku filmā ''Karību jūras pirāti'' attainotie negantie šķībacainie pirāti ir dikti tuvāk bijuši realitātei nekā vidusmēra eiropietis var noticēt. Tur vienā sērijā diezgan daudz tie rādīti tika.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Apr 2023 19:10:48
Atbildēt 


Quoting: Sturmgevers
Tad jau jautrajā pasaku filmā ''Karību jūras pirāti'' attainotie negantie šķībacainie pirāti ir dikti tuvāk bijuši realitātei nekā vidusmēra eiropietis var noticēt.

Vispār tajā šaurumā tikai komunistiem izdevās kādu kārtību ieviest 50. gados. Līdz tam tur gāja jautri...

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Apr 2023 21:27:18
Atbildēt 


Quoting: Maschinengewehr 34
Pirātu tēma tajos laikos... It kā zināma...

Quoting: Sturmgevers
tuvāk bijuši realitātei nekā vidusmēra eiropietis var noticēt. T

Vispār jau tā tēma nemaz tik zināma nav. Piemēram, ne pārāk daudzi zin, ka pirmos divus karus pēc neatkarības iegūšanas ASV izkaroja akurāt ar pirātiem - pirmais bija 18. gs. beigās ar franču pirātiem pašu piekrastē un Karību jūrā (Quasi-War) , bet otrais aš ar alžīriešu pirātiem Vidusjūrā.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 24 Apr 2023 22:12:19
Atbildēt 


Armands

To otro tiku lasījis Ilustrētajā vēsturē.

Par Taiwānas apskatu - muca marmelādes un grozs cepumu, manuprāt ir daudz par maz. Lielisks izklāsts, daudz laba melnā humora.......kā reiz teica viens pusaudzis - ja mums vēstures stundās šādi mācītu, mēs visi būtu vēsturē teicamnieki.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 7 Mai 2023 19:59:54 - Laboja Armands
Atbildēt 


Šoreiz ne nu īsti Taivāna, bet vēsturiskais fons Ķīnā 17. gs. 40. gados, lai saprastu turpmākos notikumus un to varoņus. Tātad:

Tātad kontinentā Minu impērijai strauji tuvojās gals – no ziemeļiem iebruka apvienotās mongoļu un mandžūru armijas Aisingiro Abahaja vadībā, kuras pagaidām tikai laupīja un nekādus iekarošanas plānus vēl neloloja. Viņiem pretī stājās Minu labākās armijas ģenerāļa Vu Sanguja vadībā, bet Huanhe baseinā pēc postoša sausuma un tam sekojošiem vēl postošākiem plūdiem sākās plaša sacelšanās, kuru neizdevās apspiest iedīglī – visa armija karoja ar mandžūriem.

Sacelšanās vadonis Li Sičens izstrādāja ideoloģiju, kas varen gāja pie sirds badā pamirušo zemnieku masām – vainīgi ir bagātnieki un korumpētie ierēdņi, tāpēc tie ir jānogalina, bet viņu manta jāsadala trūcīgajiem, tad sāksies jauns, laimes un pārpilnības laikmets. Li Sičena armija strauji pieņēmās spēkā un īstenoja savu programmu dzīvē. 1644. gada sākumā viņa armija tuvojās Pekinai, kuras pievārtē sakāva steigā savāktos Minu zemessargus un februāra sākumā iegāja galvaspilsētā. Pēdējais Minu imperators, lai izbēgtu no gūsta, pakārās pils parkā.

Revolucionāri ar pilnu krūti metās īstenot savu programmu – asinis plūda straumēm. Kad visi bagātie bija nogalināti, ķērās klāt turīgajiem, kad arī tie bija beigušies, kārta pienāca vienkārši pārtikušajiem un jebkuram, kurš tik uzdrošinājās iebilst uzvarētājiem.

Li Sičens pasludināja sevi par imperatoru un pavēlēja ģenerālim Vu Sangujam ierasties pie viņa, lai dotu uzticības zvērestu, pretējā gadījumā draudot nogalināt visus viņa radiniekus. Taču ģenerālis uzzināja, ka radinieki jau nogalināti un viņu pašu gaida tāds pat liktenis, tāpēc nolēma noslēgt pamieru ar mandžūriem un ar savu armiju doties uz galvaspilsētu.

Tiesa, mandžūri pamieru neslēdza, tā vietā piedāvāja apvienot spēkus un Debesīm par godu atbrīvot Pekinu no asiņaino dumpinieku pūļiem. Vu Sangujam atlika vien piekrist un 1644. gada aprīlī viņš un mandžūru hans – reģents Dorgons kopējiem spēkiem sagrāva skaitliski daudz pārāko, bet slikti organizēto dumpinieku armiju un maija sākumā iegāja Pekinā.

Radās jautājums, ko darīt tālāk – Ķīnas dienvidu galvaspilsētā Nankinā par imperatoru bija izsludināts pēdējā leģitīmā imperatora – pašnāvnieka brālis, kas īsti neatbilda pieņemtajai troņa mantošanas kārtībai, bet Vu Sangujs sliecās pieņemt šo versiju. Mandžūriem šajā jautājumā bija savas domas – krietnajam ģenerālim tika uzrādīts Juaņu dinastijas lielais zīmogs un hans Dorgons paziņoja, ka krietnā Aisingiro dzimta ir oficiāla un likumīga iepriekšējās, Čingizīdu dinastijas mantiniece un kā tāda neatzīst kāda tur Minu bastarda pretenzijas, jo likumīga pēcteča pēc "īstā" imperatora pašnāvības nav, tāpēc viņš, kā princis – reģents pārņem visu varu, kā likumīgās Juaņu dinastijas mantinieku pārstāvis. Ģenerālim atlika vien piekrist un Vu Sangujs ar savu armiju zvērēja uzticību mazgadīgajam mandžūru imperatoram Sundži, kurš tika pasludināts par "Debesu mandāta Di" īsteno pārvaldītāju.

Te nepieciešami vairāki paskaidrojumi – mandžūru imperators Abahajs bija miris iepriekšējā gadā un izcēlās nesaskaņas par to, kurš būs jaunais imperators – Abahaja dēls Haoge vai brālis Dorgons. Lai novērstu jukas un šķelšanos mandžūru aristokrātu vidū, par valdnieku tika izvēļēts Abahaja jau tolaik mirušā vecākā dēla Fuliņa dēls, piecgadīgais princis, kurš ieguva imperatora vārdu Sundži, par reģentu tika iecelts hans Dorgans, bet princis Haoge drīz vien gāja bojā medībās, nokrītot no zirga. Vārdsakot, mandžūru vienotība tika atjaunota.

Vēl pāris teikumos par ķīniešu valdīšanas formulu – atšķirībā no Eiropas, kur valdnieks bija Dieva svētīts pārvaldnieks saviem pavalstniekiem, ķīniešiem viss bija sarežģītāk – bija Debesu mandāts "Di", kuru Debesis izsniedza zemes pārvaldīšanai kādai dinastijai un, kamēr vien dinastija sekmīgi pildīja savu pārvaldītāja uzdevumu, tātad, tauta dzīvoja pārtikusi, māksla un zinātnes zēla un plauka, to neviens neapšaubīja un imperators bija rietumnieku dieviem līdzīgā statusā. Bet, ja šo mandātu sāka ļaunprātīgi izmantot, ierēdņi vairāk rūpējās par savu kabatu, nekā tautas labklājību, sākās bads, katastrofiski plūdi, tauta mira badā, kamēr sabiedrības augšslāņi grima greznībā – Debesis valdošajai dinastijai mandātu atņēma un nodeva to citiem, kuri labāk to spēs īstenot. Tāpēc arī Ķīnas lielākā iedzīvotāju daļa diezgan tolorenti izturējās pret mandžūriem – Debesu mandāts atkal mainījis īpašnieku, ne pirmā reize un ne pēdējā. Kā rakstīja Konfūcijs, "Katra dinastija ir veiksmīga savas valdīšanas sākumā un neveiksmīga – beigās".

Vasaras beigās apvienotie Vu Sanguja un mandžūru spēki atjaunoja uzbrukumu nemierniekiem, forsēja Huanhe un sagrāva Li Sičena armijas lupatlēveros. Viss Lielais Ķīnas līdzenums nonāca mandžūru kontrolē, nemiernieku armija strauji sabruka, pārvēršoties nekoordinētu marodieru un laupītāju bandās, no kurām arī bija cēlusies. Pats Li Sičens gāja bojā nākošā gada pavasarī, kad viņu, vairs tikai nelielas laupītāju bandas komandieri, nogalināja kāda ciema zemessargi brīdī, kad viņš mēģināja ciemā nolaupīt pārtiku. Tā, lūk, paiet pasaules godība...

Mandžūri un konkrēti princis Dorgans iekarotajās teritorijās īstenoja ļoti sekmīgu politiku – atcēla visus Minu valdīšanas laikos uzkrājušos parādus, publiski sadedzinot parādu grāmatas, atļāva bezzemniekiem ieņemt neapstrādātās zemes, mobilizēja iedzīvotājus Huanhe dambju atjaunošanai un remontam, tādējādi novēršot turpmākos plūdus. Galu galā, iepriekšējos ierēdņus – kukuļņēmējus jau bija nahrenizējuši Li Sičena revolucionāri un mandžūriem atlika vien to vietā nozīmēt jaunus, kuri vēl bija entuziasma pilni...

Vārdsakot, mandžūru vara saņēma tautas atbalstu centrālajā Ķīnā un varēja savus skatus vērst uz dienvidiem, uz Jandzi baseinu, kur atlikušie Minu dinastijas adorētāji bija deklarējuši savu, Dienvidu Min impēriju ar galvaspilsētu Nankinā.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Alis
Lietotājs




Administrators
# Nosūtīts: 7 Mai 2023 21:51:18
Atbildēt 


Izglītojoši

________________________
"Man ir vienalga kāda marionete sēž britu tronī. Impēriju pārvalda tas, kurš kontrolē naudas plūsmas, bet tās kontrolēju es!" (Nātans Rotšīlds)


Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 7 Mai 2023 23:16:12
Atbildēt 


Armands

Exelenti, beigu beigās būs tas viss jāizdod bukletā.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....





Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 14 Mai 2023 13:33:26 - Laboja Armands
Atbildēt 


Tātad turpinām, par vēsturisko fonu Ķīnas dienvidos 17. gs., ja kamrādiem tīk...

Tagad mazliet jāatgriežas pagātnē – mūsu krietnais admirālis Čžens Čiluns savlaik, vēl būdams jauns un perspektīvs pirātu līderis, lai nostiprinātu sava bīstamā biznesa saites, apprecēja sava vecākā kolēģa, japāņu pirātu klana galvas meitu. Šajā laulībā piedzima dēls Čžens Čenguns, kuram lemta liela lomā mūsu stāstā, bet pagaidām, 1630. gadā, viņa tēvs ir kļuvis par Minu admirāli un paņem sievu ar septiņgadīgo dēlu pie sevis uz Fudzjanu. Līdz tam viņi dzīvoja pie Čžena Čiluna sievastēva Nagasaki, jo bizness tomēr bija diezgan riskants un nemierīgs un Čiluns nevarēja atļauties pilnvērtīgu ģimenes dzīvi...
Tā nu jaunais Čenguns nokļūst ļoti prestižā un dārgā privātā skolā Ķīnas dienvidu galvaspilsētā Nankinā, kur sāk apgūt konfuciānisma izglītības sistēmas zinātnes. Apgūst sekmīgi un jau 14 gadu vecumā ar izcilību noliek pirmās pakāpes ierēdņa eksāmenus un tiek uzņemts viselitārākajā Nankinas Imperatora skolā, kur 18 gadu vecumā izcili nokārto otrās pakāpes eksāmenu, kas jaunajam censonim plaši atver durvis uz Minu impērijas valdības aprindām. Paralēli ierēdņa amatam Minu flotē Čenguns turpina studijas un gatavojas sarežģītākajam, trešās pakāpes eksāmenam, taču polārlapsa ir klāt, imperators Pekinā pakaras, nenozīmējot savu mantinieku, notiek visi augstāk aprakstītie notikumi, bet Nankinā par jauno Minu imperatoru tiek pasludināts bojā gājušā brālis.
Mūsu jaunajam censonim vairs nav laika studijām, viņš no tēva pārņem daļu Minu flotes un kļūst par galvaspilsētas Nankinas flotiles pavēlnieku admirāļa činā, atbildot par galvaspilsētas aizsardzību no jūras puses.

Bet jau 1646. gadā mandžūru Cinu impērija ir sagrāvusi zemnieku dumpinieku armijas, ieviesusi kārtību centrālajā Ķīna un mandžūru armija nonāk pie Jandzi, samērā netraucēti pārceļas pār to un straujā triecienā no sauszemes (mandžūri, kā stepju un Amūras ielejas izcelsmes tauta, vienmēr ar lielām aizdomām un neuzticību izturējās pret jūras kuģniecību, kas galu galā novedīs viņu visumā sekmīgo valdīšanu Ķīnā pie sagrāves, bet tas ir pavisam cits stāsts,) ieņem Nankinu un sagūsta Dienvidu Min (tā oficiāli sāk saukt dinastiju) imperatoru, kuru soda ar nāvi kā uzurpatoru.
Vienīgais, ko izdodas izdarīt Čženam Čengunam, ir izglābt imperatora ģimeni un izvest to uz Fudzjanu, par ko jaunais imperators apbalvo Čženu Čengunu ar titulu Koksinga – burtiski "Imperatora nama kungs". Ar šo titulu, kurš drīz vien kļūst par personvārdu, Čžens Čenguns arī ir iegājis vēsturē.

Koksingas tēvs Čžens Čiluns tajā laikā ir kļuvis par Fudzjanas provinces vārlordu, kura pakļautībā ir ne tikai flote, bet arī visa Dienvidu Min armija un kā tāds piesaista pastiprinātu Cinu vērību. Mandžūru emisāri viņam piedāvā grandiozu kukuli (krietnā vārlorda psiholoģiskai portreta mandžūriem ir labi zināms) miljons ļanu (ap pusotru miljonu piastru) vērtībā. Čžens Čiluns atsaka. Tad naudas summa tiek dubultota, tiek apsolīta personīga Cinu imperatora pateicība un uzņemšana Aisingiro (Cinu imperatoru uzvārds) dzimtā ar attiecīgām preferencēm, kā jau imperatora radiniekam klājas...
Tādas perspektīvas krietnais admirālis nevar laist garām un vienošanās tiek panākta. Viņš atvelk savu armiju uz Fudzjanas ziemeļiem, atstājot provinces un tolaik arī visas Dienvidu Min impērijas galvaspilsētu Fudziņu praktiski bez aizsardzības. Tajā pat laikā Koksinga tiek nosūtīts ar misiju uz Makao, lai pierunātu portugāļus neatbalstīt Cinus.
Koksingas misija nav sevišķi veiksmīga – portugāļi paliek neitrāli Ķīnas iekšējā konfliktā un Koksinga atgriežas Fudziņā. Tieši laikā, lai atkal paspētu izglābt dažus imperatora ģimenes locekļus, bet ne imperatoru, ne pilsētu izglābt vairs nevar – mandžūri ieņem Fudziņu un nogalina kārtējo Minu imperatoru – viņu uztverē uzurpatoru.
Koksinga raksta rūgtuma pilnas vēstules tēvam, kurās lūdz tēvu nepāriet pie mandžūriem, bet, kā jau labi audzināts konfūcists, neuzdrošinās tēvu apvainot nodevībā – tas būtu pret Konfūcija mācību, bet Koksinga ir konfuciānis līdz matu galiņiem... Tēvs neņem galvā dēla un arī brāļa lūgumus, gluži otrādāk, krietnais vārlords un lieladmirālis visādi izplata baumas par to, cik labi viņu ieredz Cinu galms un cik augstu amatu viņš tur ieņems. Tas atstāj iespaidu un pie viņa durvīm drūzmējas lūdzēji, kuri grib kādu amatu jaunajā valdīšanā, katrs ar ļaniem pilnu lādīti padusē, kas dod krietnu pienesumu jau tā gigantiskajai divu miljonu ļanu summai, ko iemaksāja mandžūri.
Tā nu krietnais lieladmirālis savīškās doties uz Pekinu, lai saņemtu godam nopelnītos pagodinājumus, par flotes komandieri savā vietā ieceļ Koksingu, bet armiju uztic brālim. Pats ar bagāžu pa Lielo kanālu dodas uz Pekinu. Viņa bagāža aizņem vairāk kā simts upes liellaivas un tur bez citām mantām ir arī Čžena Čiluna personīgie ietaupījumi – ap četriem miljoniem ļanu sudrabā. Viens tā laika ļans sver ap 35 grami, tātad sīkiem izdevumiem admirālis ir paķēris līdzi ap 140 tonnas sudraba, kas nemaz nav slikti pat mūsdienu mērogos.
Pekinā viņu pieņem imperators un princis – reģents Dorgons, bet Aisingiro dzimtā viņu tomēr neuzņem, aizbildinoties, ka viņš jau ir leģitīmi uzņemts iepriekšējās dinastijas imperatoru dzimtā. Arī mandžūru tituls viņam netiek – to vietā viņš saņem Fudzjanas vana (prinča) titulu, kas gan ir augsts, bet tomēr ķīniešu tituls.
Drīz vien jaunizceptais Fudzjanas princis nojauš ko nelāgu – Dorgons imperatora vārdā pateicas par dāvanu četru miljonu ļanu apmērā un kā atbildes dāvanu nodod Čženam Čilunam imperatora ārpilsētas medību rezidenci un rotu mandžūru gvardes miesassargu. Pa to laiku Čiluna personīgie miesassargi ir atbruņoti, kalpotāji aizturēti, bet pašu Fudzjanas vanu jaunā godasardze nogādā viņa jaunajā īpašumā, kur viņš saņem imperatora rīkojumu, kurā Čženam aizliegts atstāt savas rezidences robežas. Vārdsakot, admirālis Čžens Čiluns ir nokļuvis zelta būrī jeb mājas arestā, kur arī pēc dažiem gadiem, 1652. gadā mirst 53 gadu vecumā.

Koksinga pa to laiku nogādā Minu imperatora ģimeni Guandžou (Kantonā), kura uz laiku kļūst par Dienvidu Min galvaspilsētu. Tikai viena ķeza – Juņnaņas provincē, kura pie Birmas robežām, uzradās vēl viens Minu princis, kuru vietējie pasludināja par imperatoru. Nekavējoties abi imperatori pasludināja viens otru par viltvāržiem un starp viņiem sākās karadarbība. Bet mandžūri pa to laiku ieņēma Sičuanas provinci un no tās kalnu pārejām ar interesi sekoja notiekošajam Minu nometnē, prātīgi spriezdami, ka galvenais – netraucēt, pārējo ķīnieši paši izdarīs.
Koksingam šāds brāļu karš galīgi negāja pie sirds un viņš mēģināja samierināt karojošās puses, bet nesekmīgi. Tad Koksinga Minu vārdā uzsāka pats savu karu pret Ciniem, jāsaka, visai sekmīgu. Viņa flote kontrolēja visu Ķīnas piekrasti no Korejas līdz Vjetnamai, 1652. gadā viņš uzrīkoja reidu pa Jandzi līdz Nankinai, nonesot piekrastes fortus un iznīcinot diezgan spēcīgo, bet slikti vadīto Cinu floti. Tikai Nankinas pievārtē sauszemes kaujā mandžūri viņu sakāva. Koksinga tomēr bija admirālis, nevis ģenerālis un sauszemes kaujas nebija viņa stihija.
Pēc sakāves pie Nankinas Koksinga atgriezās Fudzjanā, kur par savu galveno bāzi izvēlējās Amojas pilsētu, galvenokārt tāpēc, ka tās lielākā daļa atradās uz salas un bija viegli aizsargājama no sauszemes. Bet mandžūri īstenoja savu atbildes gājienu – sāka masveida iedzīvotāju pārvietošanu no piekrastes 25 – 30 kilometru dziļi iekšzemē, tādējādi likvidējot vai stipri ierobežojot Koksingas atbalsta bāzi.
Pa to laiku Minu dinastijas atlieku savstarpējā klope ritēja savu gaitu un 1658. gadā uzvarēja Juņnaņas pretendents, Guandžou rezidents krita un palika tikai viens pretendents uz bijušo godību. Te sarosījās mandžūri un drīz vien uzvarētājs bija izspiests no Ķīnas uz Birmu, kur viņa armiju internēja Birmas valdība – birmiešiem nepavisam nebija vajadzīgs karš ar mandžūriem. 1660. gadā Cinu imperators Sundži (reģents Dorgons bija miris un imperators valdīja patstāvīgi) nosūtīja ģenerāli Vu Sanguju (to pašu, kurš kopā ar mandžūriem apspieda Li Sičena sacelšanos) sagūstīt un nogādāt Pekinā tiesāšanai pēdējo Minu imperatora titula pretendentu. Vu Sangujs uzdevumu izpildīja, tikai transportēšanas laikā imperators nez kā nožņaudzās. Ļaunmēļi melsa, ka Vu Sengujs vienkārši nevēlējās stiept pāri visai milzīgajai valstij Minu imperatoru, riskējot, ka viņu kāds mēģinās atbrīvot. Lai nu kā tur būtu bijis, taču Vu Senguja misija bija sekmīga – vairāk pretendentu uz Minu dinastijas imperatora amatu netika izvirzīti.
Atlika vienīgi Koksinga, kurš nekādi negribēja atzīt Cinu uzvaru, cerot kaut kad atjaunot Minu varenību. Taču notikumi ritēja savu gaitu, Cini nostiprināja savu varu visā Ķīnā, jauns nomira imperators Sundži, tronī kāpa viņa dēls, kurš ieies vēsturē kā visu laiku veiksmīgākais Ķīnas imperators Kansi, bet Koksingas rokās palika tikai šaura Ķīnas piekrastes strēmele.
Bet Taivānā (Formozā) pa to laiku sarosījās holandieši – apspieduši ķīniešu kūliju sacelšanos, viņi nosprieda, ka, ja jau Koksinga ir tā novājināts, tad nevar taču atstāt svētu lietu pašplūsmā un sāka aplikt ar savām nodevām visus kuģus Taivānas šaurumā, nepaklausīgos sagrāba vai gremdēja.
Tas nu Koksingam bija par daudz, bet par to un kas no tā iznāca, nākošajā sērijā.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 14 Mai 2023 16:30:46
Atbildēt 


Quoting: Armands
Tātad turpinām, par vēsturisko fonu Ķīnas dienvidos 17. gs., ja kamrādiem tīk...


Nemaz nešaubies, ļoti tīk....................

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 27 Mai 2023 22:57:45
Atbildēt 


Quoting: Sturmgevers
Nemaz nešaubies, ļoti tīk.

Tātad, turpinām? Sāgas priekšpēdējā sērija.

Par to, kā Taivāna atkal maina saimnieku un vēl šo to.

Kamēr Ķīnā plosījās polārlapsa, Taivānā holandieši jutās droši un pārliecināti – viņu Austrumindijas kompānijas ienākumi auga no dienas dienā, cukura, kampara un citu preču (pārsvarā briežādas un Austrumu medicīnā izmantotie briežu ragi, kurus eksportēja uz Japānu un kontinentālo Ķīnu) eksports tikai pieauga. Arī Dievam tīkami darbi tika darīti – diezgan daudzi aborigēni tika pievērsti kristīgajai ticībai, lai gan, par sarūgtinājumu dažiem pārliecīgi centīgiem misionāriem, strikti atteicās nojaukt savas galvaskausu sienas un apsegt sieviešu krūtis. Kad misionāri nelikās mierā, sākās aborigēnu dumpji, dažus misionārus nogalināja. Bija spiests iejaukties Formozas gubernators, kurš misionāriem tieši aizliedza nodarboties ar tādiem sīkumiem, kā galvaskausu sienu iznīcināšana vai sieviešu krūšu slēpšana. Aizliegums līdzēja un aborigēnu uzticība jaunajam Dievam tika atjaunota.
Lai gūtu jaunus ienākumus, kompānija arvien palielināja nodokļu slogu ķīniešu zemniekiem – kompānijas zemju nomniekiem un aborigēniem. Ķīnieši jau tā maksāja augstas nomas maksas par zemi un saražoto produkciju drīkstēja pārdot tikai Kompānijai, bet 50. gadu sākumā vēl papildus tika ieviesta galvasnauda – pa pieciem guldeņiem gadā no katra par desmit gadiem vecāka aborigēna vai ķīnieša. Eiropieši to nemaksāja, bet aborigēniem nebija zemes nomas maksas, tāpēc vissmagākā stāvoklī nokļuva ķīnieši, kas noveda pie attiecīgām sekām.
1652. gadā sākās plaša ķīniešu kūliju sacelšanās fermera – cukurniedru audzētāja Gua Hujaja vadībā. Ķīnieši, pārsvarā bruņoti tikai ar mačetēm un bambusa pīķiem, pēkšņā uzbrukumā ieņēma Provinces fortu, kurš tolaik bija vien ar bambusa žogu norobežota faktorija ar administratīvajām ēkām un mūra noliktavām. Daļa pārsteigto holandiešu paspēja ar ieročiem rokās patverties noliktavās, no kurienes sekmīgi atšaudījās no uzbrucējiem, taču vairākus desmitus holandiešu dumpinieki sagūstīja. Gūstekņu liktenis bija neapskaužams – viņus izveda tautiešu acu priekšā un burtiski dzīvus saplosīja gabalos. Sievietes vēl pirms saplosīšanas pārcieta masveida izvarošanu, holandiešu avoti vēl piesauc publiskus kanibālisma gadījumus, kas liecina par to naidu, kas ķīniešu vidū valdīja pret holandiešu kungiem.
Nākamajā rītā no Zēlandes ieradās papildspēki – ap 300 kareivju, no tiem 60 musketieri, kuri nodemonstrēja šaujamieroču pārākumu pār bambusa pīķiem – ķīniešu dumpinieki tika apšauti un izkliedēti, pats Gua Hujejs krita kaujā, taču dumpis nebeidzās – ķīnieši metās postīt holandiešu plantācijas un nogalināt plantatorus, ja izdevās sagūstīt... Holandiešu gubernators vērsās pie lojālajiem aborigēniem, kuri ar prieku piekrita palīdzēt, jo kristiešu Dievs ir viena lieta, bet piemājas galvaskausu siena pavisam cita un nevajag tās jaukt...
Tā nu holandieši no viena flanga un aborigēni no otra piecu dienu laikā tika galā ar dumpi. Tika nogalināti vairāk, kā pieci tūkstoši ķīniešu, kas sastādīja ap 10% visu tā laika salas ķīniešu populācijas. Vistrakāk klājās tiem ķīniešu ciemiem, kuriem cauri gāja aborigēnu vienības – visi to iedzīvotāji tika nogalināti un to galvas papildināja aborigēnu galvaskausu kolekcijas. Dumpja laikā holandieši zaudēja 32 cilvēkus, no kuriem 27 bija pirmajā dienā sagūstītie un saplosītie. Par aborigēnu zaudējumiem ziņu nav, bet jādomā, ka arī tie nebija lieli – kara vešanas mākā aborigēni arī bez šaujamieročiem bija galvas tiesu pārāki par ķīniešu zemniekiem. Holandiešu kārtība salā tika atjaunota, bet saspīlējums starp ķīniešiem un holandiešiem palika, kas vēlāk holandiešiem smagi atspēlējās.

Tā pienāca 1661. gads, Ķīnā nostiprinājās mandžūru Cinu dinastija, impērijas ekonomiskais stāvoklis sāka jūtami uzlaboties, mandžūri piebeidza daudzās laupītāju bandas, bezzemnieki saņēma neapstrādātās, juku laikos atmatās aizlaistās zemes, bet Minu impērija bija aizgājusi vēsturē uz visiem laikiem. Tikai Koksinga Fudzjanā tā nedomāja, bet ko gan viņš varēja izdarīt? Tautas simpātijas atklāti bija mandžūru pusē, kuri nodrošināja kārtību un likumību impērijā. Vienīgi atsevišķi konfuciāņu intelektuāļi un dažas slepenās biedrības ar nostaļģiju atminējās pagājušo Minu laikmeta godību un sapņoja par patiesi ķīniskās dinastijas atjaunošanu un svešzemnieku mandžūru padzīšanu...
Koksingas rokās joprojām bija daļa Fudzjanas piekrastes ar centru Amojā, arī viņa kaperi sekmīgi bloķēja jūras ceļus, taču cini deportēja piekrastes iedzīvotājus iekšzemē, tādējādi vājinot Koksingas apgādes bāzi. Radās jautājums – ko darīt? Cinu piedāvājumus padoties uz cieņpilniem noteikumiem Koksinga strikti noraidīja, pasludinot, ka ir un paliek uzticams Minu dinastijas pavalstnieks un nekāda miera starp viņu un iznireļiem ciniem nav un nekad nebūs.
Taču no skaistiem žestiem paēdis nebūsi, bet te uzradās vairāki pārbēdzēji no Taivānas, kuri sūdzējās par holandiešu spaidiem pret ķīniešiem salā un arī paši holandieši sāka arvien vairāk iespiesties galvenajā Koksingas ienākumu avotā – jūras reketā, draudot krietno Minu admirāli atstāt bez finansu resursiem kara vešanai. Koksingas rīcībā joprojām bija 25 tūkstošus vīru liela armija, kurai jāpieskaita vēl ap 5 – 10 tūkstošiem viņam uzticīgo vakeo jeb pirātu kontingents, kuri visi bija jābaro, bet Taivāna likās pietiekami bagāta, lai šos spēkus uzturētu.
Jautājums – kurp doties bija atrisināts un 1661. gada 23. martā Koksingas flote atstāja Amoju. Flotē bija ap 40 kara džonkas, no tām tikai sešas bija lielākās – "imperatora" klases džonkas ar ap 30 lielgabaliem katra, pārējās bija parastās ķīniešu pirātu džonkas, ļoti ātras ar ceļavēju, bet spēja nest vien ap 8 – 10 lielgabaliem katra. Vēl bija ap pusotra simta transporta un apgādes kuģu dzīvā spēka transportēšanai, kopumā pirmajā braucienā uz Taivānu devās ap 12 tūkstoši vīru.
Pēc īsas apstāšanās Peskadoru salās 30. martā flote sasniedza Taivānu. Vietējie kontrabandisti Koksingas jūrniekiem parādīja ieejas Tainaņas lagūnā, kuras krastā atradās galvenie holandiešu centri – Zēlandes pilsēta ar cietoksni un Provinces cietoksnis, kurš pēc Gua Hujaja dumpja bija pārbūvēts par nopietnu nocietinājumu. Jāpiezīmē, ka kanālus, pa kuriem Koksingas vakeo ieveda savas džonkas lagūnā, holandieši neapsargāja, uzskatot, ka jūras kuģiem tur ir par seklu. Krietnie pirāti tā nedomāja un pārsteigtie holandieši 31. martā pamodās no kanonādes, kad pirāti sāka apšaudīt Provinces cietoksni. No jūras puses lielo džonku artilērijas aizsegā tika izcelts desants, kurš atvairīja visus holandiešu pretuzbrukuma mēģinājumus. Tikmēr pamodušies holandieši izsūtīja jūrā trīs savus karakuģus, kuriem izdevās nogremdēt vairākas pirātu džonkas, līdz veiksmīgs ķīniešu šāviņš trāpīja lielāka holandiešu kuģa, galeona "Hektors" pulvera pagrabā un tas uzsprāga, pārējie atkāpās.
Kaujas par Provinces fortu ilga līdz otrajam aprīlim, tad forts padevās, bet tā pretošanās deva holandiešiem laiku sagatavoties savas galvenās citadeles, Zēlandes cietokšņa aizstāvēšanai. Tas bija pēc jaunāko eiropiešu kara mākslas parauga būvēts bastionu tipa cietoksnis, kurus ķīnieši tolaik vispār vēl nepazina, tāpēc arī nezināja, kā to ieņemt. Pēc vairākiem mēģinājumiem triecienā ieņemt cietoksni, kurus holandieši samērā viegli un maziem zaudējumiem atvairīja, Koksinga atmeta ar roku mēģinājumiem ar varu ieņemt cietoksni, piedāvājot Formozas gubernatoram, zviedru muižniekam Frederikam Kojetam godpilnu kapitulāciju. Gubernators atteicās. Koksinga pavēlēja bloķēt cietoksni – galu galā, ja holandieši grib badoties, lai badojas, gan jau ar laiku pārdomās – un sāka nodarboties ar salas pārņemšanu savā kontrolē.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 27 Mai 2023 23:03:31 - Laboja Armands
Atbildēt 


turpinājums.

Te jāsaka, ka ar apgādi un īpaši pārtiku Koksingas armijā nebūt ne viss bija kārtībā un, kamēr pats karavadonis bija aizņemts ar nesekmīgajiem mēģinājumiem ieņemt Zēlandi, viņa zaldāti un jūrnieki sāka aplaupīt vietējos, notika vairākas slepkavības, brieda dumpis. Tad Koksinga savāca apkārtējo ķīniešu un aborigēnu ciemu vecākos uz sanāksmi, viņu acu priekšā pakāra vairākus pārlieku aktīvus "furažierus", tādējādi atjaunodams uzticību savai varai un vienojās par pārtikas piegādi apmaiņā pret naudu un precēm savai armijai. Piedāvājums bija izdevīgs, cenas vairākkārt pārsniedza holandiešu dotās un vietējie ar prieku piekrita. Viens jautājums bija atrisināts.
Bet palika vēl cita problēma – ko darīt ar holandiešiem? Tiem civilajiem un kareivjiem, kurus Koksinga sagūstīja Provinces fortā un Zēlandes pilsētā, tika organizēta gūstekņu nometne ar samērā brīvu režīmu – tika atļauti dievkalpojumi, skolas, atļauts nodarboties ar amatiem un – ķīniešu uzraudzībā – arī ar sīktirdzniecību. Taču bija vēl vairāki tūkstoši holandiešu visā teritorijā, plantatori, misionāri ar ģimenēm, amatnieki un ierēdņi, kuri radīja draudus Koksingas varai, kūdot aborigēnus. Koksinga šiem holandiešiem piedāvāja padoties un pārcelties pie tautiešiem ķīniešu kontrolētajā nometnē. Daži piekrita un galu galā izdzīvoja, bet lielākā daļa noraidīja piedāvājumu. Tad Koksinga, lai nebūtu jāsadrumstalo spēki holandiešu tvarstīšanai, piedāvāja aborigēniem par samaksu sagūstīt un nogādāt holandiešus nometnē. Aborigēni aizbildinājās, ka tas viņiem par grūtu, bet varbūt var sarunāt par holandiešu galvu uzrādīšanu? Koksingam bija vienalga, lai gan par dzīviem viņš solīja maksāt vairāk. Tā nu aborigēni ātri vien atbrīvoja Koksingu no bažām par holandiešu "piekto kolonnu", pie reizes nopelnot nesliktu naudiņu un papildinot savas kolekcijas. Te jāpiezīmē, ka daudzi no aborigēniem bija kristieši jau otrajā vai pat trešajā paaudzē, kas gan nekādi neietekmēja viņu "garīgo ganu" galvu pievienošanu galvaskausu sienām, protams, pēc tam, kad tā (galva) smuki uzrādīta ķīniešu valdīšanai un naudiņas par to saņemtas. Sic transit gloria mundi... Vārdsakot, tiem holandiešiem, kuri paši padevās vai kurus sagūstīja ķīnieši, vēl ļoti noveicās, lai gan ķīniešu gūstā arī nekāda medusmaize nebija – par to vēl nākamajā, 18. gs. Eiropā tiks sarakstīta opera.

Bet pa to laiku ziņas par Zēlandes aplenkumu nokļuva līdz Batāvijai un holandiešu Ostindijas kompānija savīkšīja 12 karakuģu floti Formozas deblokādei. 28. maijā flote izgāja jūrā un jūnija vidū sasniedza Taivānu. Sākās pirmās neveiksmes – viens kuģis uzskrēja uz sēkļa tieši aborigēnu ciema priekšā. Aborigēni ātri vien tika galā ar strandējušajiem jūrniekiem un to galvas pievienojās viņu kolekcijām, tiesa, vispirms tika uzrādītas Koksingas ierēdņiem, iekasējot pienākošos samaksu. Pārējā flote 23. jūlijā mēģināja iekļūt Tainaņas lagūnā, taču piedzīvoja neveiksmi un atkāpās. Galvenā jūras kauja notika oktobrī, kad Koksingam izdevās, izmantojot viltību, iemānīt holandiešu floti šaurā kanālā starp piekrastes salām un sēkļiem tieši pretim maskētajām krasta baterijām. Holandiešu flagmanis "Koukerken" tika sašauts un nogremdēts, cits lielais kuģis uzskrēja uz sēkļa un arī nokļuva ķīniešu rokās, vēl trīs kuģi tika nogremdēti vai sagrābti abordāžā. Vārdsakot, Koksinga guva krietnu papildinājumu savam arsenālam – ap pusotru simtu lielgabalu vien un vēl vairākus eiropiešu tipa kuģus, kurus pievienoja savai flotei. Bet holandiešu sakautās flotes atliekas atgriezās Batāvijā.
Taču Zēlandes cietoksnis spītīgi turējās – oktobra beigās tika atvairīts vēl viens ķīniešu uzbrukums, kur lielu lomu nospēlēja cietokšņa Utrehtas forts, kurš piesedza Zēlandi no cietzemes puses un starp fortu un cietoksni nokļuvušās Koksingas vienības ar krustuguni tika pilnībā iznīcinātas. Taču fortam bija sava vājā vieta – tā bija ūdensapgāde pa pazemes ūdensvadu no cietzemes. Ūdensvads caur fortu arī cietoksni apgādāja ar dzeramo ūdeni, taču, ja cietoksnī bija arī akas ar ne visai labu, bet tomēr dzeramu ūdeni, tad uz klints būvētajā fortā nekādu aku nebija. Kad decembra beigās šo ūdensvadu ķīnieši pārgrieza (ir baumas, ka ūdensvadu viņiem parādīja kāds pārbēdzējs, bet tiešu apstiprinājumu šīm baumām nav) forta stāvoklis kļuva kritisks un janvāra sākumā forts padevās.
Koksinga ieņemtajā fortā, kurš atradās augstāk par Zēlandes cietoksni, novietoja trofeju smagos lielgabalus un sāka sistemātisku cietokšņa bombardēšanu, pirmām kārtām izsitot cietokšņa artilēriju. Holandiešiem nebija izejas un 1. februārī Frederiks Kojets pacēla balto karogu un Zēlandes cietoksnis kapitulēja. Kapitulācijas noteikumi nebija smagi – cietokšņa aizstāvjiem ļāva ņemt līdzi strēlnieku ieročus, karogus, personīgās mantas un naudas līdzekļus, ķīnieši atbrīvoja nometnē ieslodzītos gūstekņus – vienīgi kompānijas nauda un manta pārgāja uzvarētāju rīcībā. Pēc padošanās noteikumiem holandieši uz visiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Taivānu un 9. februārī holandieši pameta Tainaņas lagūnu. Taivāna bija mainījusi īpašnieku.

Koksinga pieņem holandiešu kapitulāciju Piemineklis Tainaņā, Provinces forta vietā.

Zēlandes cietoksnis īsi pirms notikumiem, 1660. gadā Pievēršam uzmanību bildē redzamajam mazajam tornītim pakalnā pa labi no lielā cietokšņa -tas ir tas forts ar nosaukumu "Utrehta", kurš izrādījās atslēga cietokšņa liktenī.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 28 Mai 2023 00:08:06 - Laboja Sturmgevers
Atbildēt 


Armands
Lieliska lasāmviela.....paldies.

P.S. Visu laiku biju dzīvojis ar vēsturisko domu ka eiropieši vienmēr dauzījuši ķīniešus.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 28 Mai 2023 10:39:09
Atbildēt 


Quoting: Sturmgevers
Visu laiku biju dzīvojis ar vēsturisko domu ka eiropieši vienmēr dauzījuši ķīniešus.

Lieta tāda. ka pēc aprakstītajiem notikumiem Ķīnā iestājās miers uz gandrīz 200 gadiem. Mandžūru impērija gan karoja, bet kaut kur tālu barbaru zemēs - iekaroja Austrumturkestānu (Sindzjanu) un Tibetu, sagrāva Džungāru impēriju, pakļāva savai ietekmei Birmu un Vjetnamu, bet šie kari bija tieši impērijas koloniālie kariņi, Ķīnu tie nekādi neskāra.

Bet attiecībā uz eiropiešiem - 17. gs. beigās Ķīna sakaus Krieviju Amūras karā, pēc tam vairāk karu ar eiropiešiem nebūs līdz pat Opija kariem 19. gs., bet tad jau Cinu impērijas armija būs degradējusies un no spēcīgākās pasaules armijas 17. gs. būs pārvērtusies par barotavu mandžūru militārajai kārtai un zaudējusi kaujas spējas. Ne tikai kari, arī ilgstoši miera periodi ir kaitīgi pat spēcīgām impērijām...

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 4 Jūn 2023 13:51:39 - Laboja Armands
Atbildēt 


Quoting: Sturmgevers
Lieliska lasāmviela.....paldies.

Paldies par atsauksmi. Tad nu seriāļa par Taivānu 17. gs. pēdējā sērija...


Par to, kā valdīt patstāvīgi un par to, kā atnāk Impērija.

Kad nu kuģu buras ar izraidītajiem holandiešiem uz klāja ir izgaisušas tālē, Koksinga sāk iedzīvoties salā. Viņš kategoriski noraida ierosinājumu pasludināt sevi par suverēnu Taivānas valdnieku, tā vietā atkārtoti definē sevi kā uzticamu Minu impērijas vasali, kuru vārdā pārņem pārvaldībā Tungnango (Austrumu miera zeme, Taivānas ķīniešu nosaukums Minu laikā) ar vana titulu, kas aptuveni atbilst prinča vai lielhercoga titulam Eiropā. Tiesa, eiropieši neieslīgst tādos ķīniešu politiskās etiķetes smalkumos un Eiropā Koksingas valsts kļūst zināma kā Formozas karaliste, bet pats Koksinga un viņa pēcteči tiek godāti par Formozas karaļiem.
Sala ir iegūta un Koksingam rodas jautājums – ko darīt tālāk? Viņa skats pievēršas Filipīnām, kur arī ir daudz ķīniešu kūliju, kurus spaida spāņu varas iestādes. Šķiet, pašas Debesis aicina Koksingu iejaukties un viņš sāk plānot operāciju Manilas ieņemšanai, bet laikam nepareizi izprot Debesu gribu – notiek divi atgadījumi, kas pārvelk svītru viņa ķīniešu atbrīvošanas plāniem.
Pirmais ir visai triviāls – viņš saslimst ar malāriju diezgan smagā formā, kur spēcīgas drudža lēkmes mijas ar īsiem uzlabošanās brīžiem. Otrs atgadījums ir daudz pikantāks – kādā brīdī starp drudža lēkmēm Koksinga saņem ziņu, ka viņa dēls, 20 gadīgais Čžens Czins, kurš neskatoties uz savu jaunību, jau ir kaujās izcēlies un Koksingas armijā populārs karavadonis, ir pieķerts intīmās attiecībās ar sava jaunākā pusbrāļa barotāju.
No konfūcistu morāles viedokļa tas ir smags pārkāpums pret tikumības normām un Koksinga, konfūcists līdz matu galiņiem, ir bezgala sašutis, pavēl nogalināt dēlu, viņa mīļāko un visu viņas ģimeni. Savu līdzgaitnieku argumentus, ka pārkāpums nemaz tik liels nav – puisis jauns un meiča arī nav nekāda radiniece, kam negadās, Koksinga neņem vērā. Tad viņa līdzgaitnieki tiešā tekstā atsakās izpildīt pavēli. Tas nu Koksingam ir par daudz, viņš zaudē samaņu un pēc dažām stundām mirst 37 gadu vecumā. Acīmredzot smagā malārija, kurai pievienojās spēcīgs stress, padarīja savu.
Par jauno Tungnango vanu tiek izsludināts Čžens Czins, eiropiešu godāts par Koksingu II, lai gan tas nav pareizi – Koksinga bija personāltituls un nebija mantojams. Jāsaka, ka dēls bija sava krietnā (bez sarkasma – tiešām krietnā un cienījamā) tēva cienīgs mantinieks un itin sekmīgi izvadīja sev uzticēto valsti caur sava nemierīgā laikmeta vētrām, cik nu tas bija tieši no viņa atkarīgs. Bet dažādu pārbaudījumu viņa valdīšanas gados bija daudz un viens no pirmajiem radās – ko mēs ēdīsim?
Lieta tāda, ka holandiešu valdīšanas beigu posmā salā dzīvoja ap 50 tūkstošiem ķīniešu fermeru un holandiešu un vēlāk Koksingas pārvaldītajā teritorijā, apmēram tikpat aborigēnu, bet kopā ar Koksingas armiju uz salu pārcēlās ļoti daudz civilo bēgļu no Fudzjanas un citām Ķīnas dienvidu provincēm. Esošā lauksaimniecība nespēja šos pūļus pabarot, draudēja bads. Tāpēc Čžen Czins veica agrāro reformu – sadalīja lauksaimniecībā izmantojamo zemi ķīniešu zemniekiem – imigrantiem, arī daudzus savas armijas kareivjus nometināja uz zemes, kuru tie apstrādāja no garnizona dienesta brīvajā laikā. Tādējādi jau pēc gada pārtikas problēma bija atrisināta.
Palika finansu problēmas – kur ņemt naudu? Čžen Czinam mantojumā no tēva bija palikusi pirātu flote un jūras rekets, tas ir, apdrošināšanas maksas iekasēšana par aizsardzību no pirātiem, taču Czins tam pievienoja ienākumus no saimniecības darbības – ieviesa efektīgākas, kā bija holandiešiem, cukura ražošanas tehnoloģijas, attīstīja kampara rūpniecību un sadarbībā ar aborigēniem apguva briežkopību. Nē, Taivānas brieži nekļuva par mājdzīvniekiem, kā, piemēram, ziemeļbrieži, taču aborigēni vēl holandiešu laikos bija nonākuši pie secinājuma, ka, ja briežus piebaro un aizsargā no plēsoņām (un plēsonīgiem kaimiņiem,) tad tie vairojas daudz ātrāk un dod daudz stabilāku ienākumu, nekā vienkārši medījot savvaļā. Vārdsakot, Čžens Czins atrisināja arī finansiālās problēmas un varētu itin cerīgi raudzīties nākotnē, ja vien...
Holandieši, kurš tad cits. Viņiem dikti kremta Formozas zaudēšana, tāpēc, saņemot ziņu par Koksingas nāvi, tika sarīkota flote Formozas atgūšanai – galu galā, Koksinga bija miris, bet ar Čženu Czinu viņi nekādus līgumus slēguši nebija... Taču Czina flote pieņēma kauju un Tainaņas piekrastē diezgan pamatīgi paplucināja holandiešus un tiem nācās atkāpties. Tika izvēlēta cita taktika – holandieši stājās sakaros ar Cinu varas iestādēm un piedāvāja savu palīdzību Czina teritoriju Fudzjanā, pirmām kārtām, Amojas (tagad – Sjameņa) ieņemšanā, cerot, ka Cini par to atļaus viņiem dibināt kādu koloniju Fudzjanas piekrastē. Mandžūri piekrita un kopīgiem spēkiem (mandžūri no sauszemes, holandieši no jūras) viņiem 1666. gadā izdevās izspiest Čženu Czinu no Fudzjanas, Czins zaudēja visas savas bāzes kontinentā un pilnībā pārcēlās uz Taivānu.
Bet holandiešus mandžūri piešņāca – kolonijas Fudzjanā vietā viņi dabūja vien atļauju tirgoties Kantonā. Neko darīt, labāk zīle rokā, nekā mednis kokā, toties viņiem izdevās izmest mazskaitlīgo Čženu garnizonu no Cziluņas (bijušās spāņu Sandomingo) Taivānas ziemeļos, tādējādi kaut mazliet atgūstot zaudēto. Tiesa, holandiešu atgriešanās Taivānā bija pagalam neveiksmīga – iezemieši viņus negribēja redzēt, pie Čženiem aborigēniem klājās krietni labāk. Galu galā pēc diviem gadiem, 1668. gadā, holandieši uz visiem laikiem paši pameta Taivānu, stāstot, ka naidīgās aborigēnu attieksmes dēļ. Kādi jūtīgi viņi bija palikuši... Ļaunmēļi gan melsa, ka Čženu flote bija pilnībā bloķējusi Cziluņu un kolonija kļuva nevērtīga. Un jā, aborigēni arī nebija draudzīgi, kas ir, tas ir.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 4 Jūn 2023 13:53:31 - Laboja Armands
Atbildēt 


turpinājums

Tagad nedaudz par situāciju kontinentālajā Ķīnā. Ja atceraties krietno ģenerāli Vu Senguju, to pašu, kurš ielaida mandžūrus Ķīnā, lai kopā ar tiem sakautu Li Sičena dumpiniekus, kuri bija ieņēmuši Pekinu, tad tagad viņš un vēl daži citi Minu ģenerāļi bija kļuvuši par vārlordiem, lieliem feodāliem valdniekiem, arī oficiāliem provinču vietvalžiem. Kamēr vien bija karš ar Minu impērijas atliekām, šī vārlordu sistēma strādāja, bet tagad, 1673. gadā imperators Kansi aizdomājās, vai viņam vajadzīgi šādi faktiski patstāvīgi valdnieki, kuri pat imperatora varu atzīst par tik, par cik...
1673. gadā astoņi šādi vārlordi saņēma imperatora pateicības vēstules ar pateicību par to, ka viņi nodod savas zemes imperatoram apmaiņā pret vietvalža amatu savā provincē. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, jo neko tādu krietnie vārlordi pat murgos nevarēja iedomāties... Pieci no uzrunātajiem smagu sirdi piekrita imperatora piedāvājumam, bet trīs, tajā skaitā arī Vu Sengujs, bija kategoriski pret šādu apmaiņu un atteicās no piedāvātājiem amatiem, cerībā, ka imperators sapratīs, cik viņi ietekmīgi un atteikumu nepieņems. Taču Kansi atteikumus pieņēma – viņa mērķis bija izprovocēt vārlordus uz dumpi, kamēr vēl viņi nebija kļuvuši pārāk spēcīgi.
Provokācija izdevās, un sākās dumpis, kurš vēsturē pazīstams kā "Trīs vanu (Eiropā reizēm lieto vārdu 'feodāļi') sacelšanās". Mandžūri uzsāka kaujas ar dumpiniekiem, taču arī vani, kuri par savu vadoni izvirzīja Vu Senguju, bija pieredzējuši karavadoņi un karot prata. Vu Sengujs piedāvāja Čžen Czinam atgūt Fudzjanu, cerībā ar taivāniešu spēkiem sasaistīt mandžūrus Fudzjanā, atvieglojot savu armiju stāvokli. Čžens piekrita un 1674. gadā viņa armija izcēlās Fudzjanā, ieņēma Fudziņu un atguva Amoju. Taču mandžūri nesteidzīgi, vienu pēc otra, sakāva divus vārlordus un vērsās pret Čženu armiju Fudzjanā. Čžens 1676. gadā otro reizi bija spiests atkāpties no kontinenta uz Taivānu, bet Vu Sengujs palika viens pret milzīgo mandžūru impēriju, taču plinti krūmos nemeta un pasludināja sevi par jaunu imperatoru, pie kura esot pārgājis Debesu mandāta 'di'. Šāda rīcība saņēma zināmu atbalstu Ķīnas dienvidos un Vu stāvoklis uz laiku nostabilizējās, viņa armija pat guva dažas uzvaras. Vu panākumi kaujās pamudināja Čženu atgriezties kontinentā un 1678. gadā Čžena armija atkal izceļas Fudzjanā. Taču tajā pat gadā mirst Vu Sengujs, bet viņa pēcteci mandžūri sakauj lupatlēveros un viņš izdara pašnāvību. Ar vārlordiem nu ir cauri un nākošais karš pašā Ķīnā būs pēc gandrīz divsimt gadiem, 19.gs. vidū ar taipiniem, kuri mēģinās radīt Kristus valstību virs zemes, bet tas ir pavisam cits stāsts.
Tā nu Čžens Czins 1679. gadā trešo reizi spiests evakuēt savu armiju no kontinenta. Viņš turpina itin sekmīgi pārvaldīt Taivānu, taču 1681. gadā saslimst ar malāriju un mirst 38 gadu vecumā, tikai par gadu pārdzīvojis tēvu. Laikam tomēr neilgs mūžs Čženu ģimenei bija ģenētiski noteikts...
Pēc Čžena Czina nāves par jauno valdnieku, pēc Czina novēlējuma, tiek pasludināts viņa sešpadsmit gadus vecais dēls Čžens Keczens, taču Čženu galmā notiek cīņa par ietekmi un varu un mantinieks tiek nožņaugts, jo sešpadsmit gadi tā laika Ķīnā ir pilngadības vecums un jaunais vans var valdīt bez reģenta. Par jauno vanu kļūst Čžena Czina vienpadsmit gadus vecais dēls Čžens Kešuans, bet viņa vietā sāk valdīt reģentu padome. Nu kā valdīt – faktiski dala ietekmes sfēras starp jaunā vana radiniekiem – tev jūra ar floti, tev armija, tev cukurs un tā tālāk.
Taču kontinentā imperators Kansi gatavo atbildes triecienu uz Taivānu, lai darītu galu pēdējam pretošanās centram pret Cinu varu un izdzenātu to, mandžūruprāt, Minu pirātu midzeni. Tiek būvētas jaunas, lielas kaujas džonkas, lieti lielgabali, no holandiešīem nopērk vairākus desmitus eiropiešu tipa kuģus, no portugāļiem un holandiešiem iepērk lielkalibra lielgabalus. Vārdsakot, gatavošanās ir nopietna un 1683. gada jūnijā Cinu flote, kura vairākkārt pārspēj Čženu rīcībā esošo floti, dodas jūrā un uzņem kursu uz Peskadoru salām.
Taivānieši uzzin flotes mērķi un nosūta uz salām visu savu floti, lai iesaistītos ģenerālkaujā pēc iespējas tālāk no pašas Taivānas. Kamēr daļa Cinu flotes iesaistās jūras kaujā, cita izceļ desantu salās un sāk šturmēt cietoksni. Pēc vairākām dienām cietoksnis ir ieņemts, arī Čženu flote ir iznīcināta – pārspēks tomēr ir pārspēks - un mandžūriem ir brīvs ceļš uz Taivānu.
Šādos apstākļos reģentu padome nolemj padoties mandžūriem un izdod tiem 13 gadus jauno vanu, Koksingas mazdēlu Čženu Kešuanu. Taivāna atkal ir mainījusi saimnieku, bet šoreiz ir atnākusi Impērija un uz ilgu laiku. Nākamā saimnieka maiņa Taivānā notiks pēc 200 gadiem un tie būs japāņi, ar kuriem arī sākās šis spilgtais 17. gs. Taivānas vēsturē, bet tas ir pavisam cits stāsts.

Vēl dažus vārdus par pēdējo Taivānas vanu Čženu Kešuanu. Ar viņu nekas slikts nenotika – mandžūri viņu izveda uz Pekinu, kur viņu pieņēma imperators Kansi, kurš atdeva viņam no vecvectēva, slavenā admirāļa Čžena Čiluna mantotos īpašumus un titulus. Vēlāk Kešuans piedalījās upju pirātu iznīcināšanā Jandzi baseinā, bet viņa karjeras augstākais lidojums bija dalība Amūras karā ar Krieviju, kur viņš vadīja Albazinas otro aplenkumu un pēc krievu sagrāves imperatora Kansi vārdā noslēdza Nerčinskas mieru, kurš uz pusotru gadsimtu nodrošināja Mandžūru impērijas ziemeļu robežu. Tāpat, kā tēvs un vectēvs, viņš nomira samērā jauns – 37 gadu vecumā un jā, Taivānā vairs neatgriezās.

Bet imperators Kansi domāja, ko darīt ar jauno ieguvumu. Nekādas īpašas vērtības salai Kansi acīs nebija, tāpēc viņš sliecās uz domu izvest no tās visus ķīniešus un atstāt to aborigēniem, taču padomnieki atrunāja imperatoru, motivējot, ka, ja tur nebūs mūsu, obligāti uzradīsies citi – kaut vai tie paši holandieši vai japāņi, jo Taivānas šaurums ir svarīgs kuģu ceļš un daudzi grib to kontrolēt, tāpēc impērijai to vajag darīt pašai. Kansi piekrita un Cinu impērijas kartē parādījās jauna province – Taivāna.
Tas arī apmēram viss par Taivānas gaitām vētrainajā 17. gs. - ceļš no aborigēnu galvu medniekiem gadsimta sākumā līdz Impērijas provincei beigās.

Vēl dažos vārdos, kāpēc sāku šo seriālu par Taivānu 17. gs. Iemesli divi – pirmais bija dažu mūsu nacionāli noskaņotu personāžu pārliecība, ka mūsdienu Taivānas nacionālisti aizstāv salas pamatiedzīvotāju intereses, kas nebūt tā nav – ķīnieši salā sāka ieceļot tikai 17. gadsimtā.
Nu, un otrais iemesls – acīmredzamās paralēles Taivānā starp 17. un 20. gadsimtu – vispirms aizjūras kungi, 20. gs. tie būs japāņi, pēc tam sala top par pēdējo patvērumu Ķīnas iekšējā karā sagrautā režīma atliekām. Pēc kā atnāk Impērija, kas gan vēl nav noticis.

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


Sturmgevers
Lietotājs




# Nosūtīts: 4 Jūn 2023 16:42:35
Atbildēt 


Vareni. Interesanti, vai šodien kaut jelkāds no aborigēniem - galvu medniekiem tur vēl ir palicis, jeb visi jau izkusuši ķīniešu masā.

________________________
mēs sitīsim tos utainos,
pēc tam tos zili pelēkos.....


Armands
Lietotājs




# Nosūtīts: 4 Jūn 2023 18:51:49 - Laboja Armands
Atbildēt 


Quoting: Sturmgevers
Interesanti, vai šodien kaut jelkāds no aborigēniem - galvu medniekiem tur vēl ir palicis, jeb visi jau izkusuši ķīniešu masā.

Ir palikuši, tagad skaitās ap pusmiljonu, bet tas kopā ar jaukteņiem. Tīro aborigēnu, t.i. tādu, kuri saglabājuši savu valodu skaitu lēš ap kādiem 50 000 cilvēku, galvenokārt kalnos un austrumu piekrastē. Lai gan 1945. gadā tādu "tīro" bija desmit reizes vairāk, bet viņi atbalstīja japāņus, daudzi dienēja japāņu armijas elitārākajās džungļu spicnažu un parašutistu daļās. Pēc kara, no 40. gadu baigām līdz pat 60. gadiem tur notika nepārtraukti aborigēnu dumpji pret Čana Kaiši valdību, kas izvērtās nemitīgā partizānu karā, uz ko čankaišisti atbildēja ar paklājveida bombardēšanām un napalmu, izvēršot pamatīgu aborigēnu genocīdu - tika aizliegtas aborigēnu valodu izmantošana ne tikai skolās, arī publiskās vietā pat savā starpā bija aizliegts sarunāties savās valodās, par jebkādiem drukas darbiem aborigēnu valodās pat runas nebija... Tos ciemus, kurus turēja aizdomās gerilju atbalstā vienkārši nonesa no kartes. Citreiz ar aviāciju - tad palika kūpošu drupu kaudze, bet bieži ķīniešu spicnaži pie ciema būvēja savas galvu piramīdas - no nogrieztām aborigēnu galvām. Kāda tur Songmi, Taivānas kalnos tādas Songmi tolaik bija ik pēc pārdesmit kilometriem...Stāvoklis uzlabojās vien 80. - 90. gados, kad valdība atvainojās aborigēniem un kā kompensāciju piešķīra viņiem dažādas preferences. Tad arī daudzi vietējie ķīnieši atcerējās savas aborigēnu vecvecmāmiņas un pierakstījās aborigēnos, lai gan jau vairākās paaudzēs ne vārda nebija izrunājuši savās valodās.

Jā, un aborigēnu rezervācijās ir "etnogrāfiski" ciemi ar atrakcijām tūristiem kara deju un galvaskausu sienu mulāžu veidā, kur eksaltētas dāmītes šausminās par plastmasas galvaskausiem.

URL

URL

________________________
Brīvība bez sociālisma ir privilēģija. Sociālisms bez brīvības ir tirānija.


foxterjer
Lietotājs




# Nosūtīts: 7 Jūn 2023 18:51:43
Atbildēt 


Armands

Ļoti interesanti konspekti!
Atcerējos par papuasiem šo lasot.
Kad vēl biju peisbukā tad sekoju lapai kura brēktin brēca pēc rietumu civilizācijas uzmanības un atbalsta. Tur bija nopublicēti pārpārēm foto un video ar sacirstiem&nošautiem papuasiem. Tēmā iedziļinājos vien virspusēji,un sapratu ka Indonēzijas militāristi kauj Rietumpapua iedzīvotājus kopš 1969. gada un "neviens neko neredz&nedzird",jo nelaimīgo papuasu zemītē izrādās esam viena no lielākajām zelta un vara atradnēm pasaulē (The Grasberg mine). Bet,nu,skati tur taj peisbukā bij' tiešām sirdi plosoši,jo aziātus nežēlībā spēj pārspēt vien kukaiņu pasaules radības,kuras gan plosa&šķērž ne dēļ izrakteņiem,jāpiebilst.

In April 2021, the West Papua Liberation Army killed an Indonesian general. Between April and November 2021, Indonesian forces carried out systematic extrajudicial killings and torture. It forcibly displaced at least 5,000 West Papuans. The UN has reported that since 2018 the number of internally displaced Papuans has grown to 60,000 to 100,000 people.

Avoc

________________________
“Aug varoņiem drosme,jo tumšāka nakts.”
/19. ieroču SS fizilieru bataljona devīze/


Brudaks
Lietotājs




# Nosūtīts: 8 Jūn 2023 01:18:18
Atbildēt 


Paldies par aizraujošo un kvalitatīvo stāstījumu par Taivānu, tiešām labs!

<< . 1 . 2 .
Panzerkampf Forums / Jauno laiku 18.-19. gs. militārie konflikti / Jauno laiku kari līdz Vestfālenes (AD 1648.)mieram
Jūsu atbilde
Bold  Italic  Underlined  Bildes norāde  URL 
...vairāk. Atcelt

» Vārds  » Parole 
Tikai reģistrētie lietotāji var sūtīt ziņojumus! Lūdzam korekti ievadīt jūsu lietotājvārdu un paroli pirms ziņojuma sūtīšanas, vai pirms tam reģistrēties.
 
Šobrīd forumos: Viesi - 1
Lietotāji - 0
Rekords: 311 [18 Okt 2010 02:17:35]
Viesi - 311 / Lietotāji - 0
Lapas ielādes laiks (sek.): 0.054
Šajā lapā izmantotie logotipi un preču zīmes ir attiecīgo īpašnieku īpašums.
Lapas veidotāji un hostētājs neatbild par lietotāju komentāriem, jo komentāru īpašnieki ir to autori.
Forums tiek darbināts ar: miniBB® © 2001-2024